Neticami talantīgs pianists Emīls Gilels, mūziķis un virtuozs, gadsimta cilvēks, nepārspējams meistars
Padomju laiks ir viens no lielākajiem un jaunākajiem periodiem Krievijas vēsturē, to pieņemts slavēt, pieņemts kritizēt, runāt ar naidu vai nostalģiju, nav pieņemts pret to būt vienaldzīgam.
Tie bija smagi gadi, nepārtrauktas cīņas gadi, lieli sasniegumi, grandiozas idejas un šausmīgas traģēdijas septiņdesmit gados padomju tauta piedzīvoja tik daudz, ko citas tautas nevarēja piedzīvot vairāku gadsimtu laikā.
Īsā laikā no pilsoņu kara un revolūcijas pelniem tika uzcelta jauna valsts, tika izveidota iepriekš nepieredzēta ideoloģija un iedzīvināta jauna kultūra. Tas bija spēka, drosmes, neticamas dinamikas un enerģijas laiks.
Padomju laiks savu iemiesojumu atrada arī mūzikā, viens no tās “skaņas vēstnešiem” bija neticami talantīgs pianists Emīls Gilels, mūziķis un virtuozs, gadsimta cilvēks, nepārspējams meistars, kura spēlē uzsūca visu to labāko, kas bija klasikas “padomju” skanējumā.
Katram izcilam pianistam, tāpat kā katram izcilam komponistam, ir savs skanējums, raksturīgs stils, kas viņu atšķir no visiem pārējiem. Tehnika, izpildījuma maniere, iedvesma, virtuozitāte – visas šīs īpašības lielā mērā izriet no pianista rakstura, viņa dzīves uzskatiem un vēlmēm.
“Ekscentriskais” Glens Gūlds mūzikā saskatīja neizsakāmi dziļu garīgumu, ko viņš centās nodot klausītājam. György Csiffra, visgrūtākā likteņa cilvēks, it kā cīnīdamies pret likstām, spēlēja neticami priecīgi, viegli, palīdzot ar savu mūziku un citiem rast spēku izdzīvot dzīves satricinājumus.
Aleksejs Sultanovs bija slavens ar savu “infernālo” priekšnesumu, caururbjot skatītāju līdz kaulam.
Un Emīls Gilels, nopietns, atturīgs, spēcīgs vīrs, iemiesoja spēli, kas bija skarba, dinamiska, drosmīga, pilna ar košām krāsām, spēli, kas it kā kļuva par aicinājumu dzīvot un cīnīties.
Iespējams, Gilela mūzika tik spēcīgu iespaidu atstājusi daļēji paša virtuoza uzvedības dēļ: Emīls vienmēr bija bargs, atturīgs un absolūti netraucēts. It kā viņš zināja, ka pilnībā kontrolē situāciju, viņa tēls un viņa izpildījums darbojās labi saskaņotā tandēmā, atstājot uz skatītāju neizdzēšamu iespaidu.
“Milya Gilels ir izcils bērns ar savām retajām spējām. Daba viņam ir apveltījusi brīnišķīgas rokas un retu ausi, kas raksturīga tiem, kas dzimuši tikai klavierspēlei,” par savu jauno audzēkni, kad viņam bija tikai trīspadsmit, atzīmēja Ja.
Emīls Gilels bija ne tikai izcils virtuozs, kuram piederēja gandrīz labākā tehnika starp padomju mūziķiem un pat mūziķiem visā sava laika pasaulē, viņš bija vienlīdz lielisks mūziķis, kas spēja pasniegt klasiku savā stingrā, bet iespaidīgā manierē.
Gilela priekšnesums bija padomju laika iemiesojums – varens, atturīgs, bargs un drosmīgs, pilns ar dinamiku un kaislīgu aicinājumu dzīvot.“Pirmais, kas atšķir Gilelsu, ir viņa vīrišķība un spēcīgā spēles intensitāte. Tās sniegums ir pilnīgi svešs sentimentalitātei, manierībai un sievišķībai. Gilela mākslinieciskā domāšana nepazīst eksaltāciju un pretenciozitāti. Visā var sajust veselīgas enerģijas pārpalikumu, kas dabiski plūst no viņa dabas... Tā ir reālistiska, dzīvi apliecinoša māksla, tuvplānu, enerģisku līniju un krāsu māksla,” par Emīla spēli izteicies cits slavens virtuozs Jakovs Milšteins. .
Gilela spēle bija padomju laika iemiesojums – varena, atturīga, skarba un drosmīga, pilna dinamikas un kaislīga aicinājuma dzīvot, radīt, radīt, meklēt un apliecināt savu vietu dzīvē.
Šis izpildījuma veids nav zaudējis savu aktualitāti arī tagad, kad ir daudz mūzikas veidu, kam ir viens un tas pats efekts. Savādi, bet Gilela spēle varētu pārspēt mūsdienu tehno, RnB, dubstep un citus “enerģiskos” mūzikas stilus tieši ar savu spēju dot cilvēkam dzīvotgribu, iekšējo spēku un enerģiju.
Par laimi, Gilela mantojums saglabājas gan koncertierakstos, gan studijas ierakstos, gan simtiem materiālu veidā, kas pārnesti uz mūsdienu medijiem un tāpēc pieejami tiem, kas vēlas uzzināt, kā izskatās patiesi vīrišķīga mūzika.
Likteņa mīļais
>Emīls Grigorjevičs Gilels dzimis Odesā 1916. gada 6. oktobrī, piedzīvojot Krievijas impērijas norietu, revolūcijas rītausmu un nedaudz paredzot padomju laiku, kas viņam deva pasaules slavu.
Emīls nāca no ebreju ģimenes: viņa tēvs Gregorijs bija strādnieks, māte Estere nodevās rūpēm par ģimeni un mājām. Gan Gilela draugi, gan biogrāfi atzīmē, ka viņš saņēma diezgan labu, bet ārkārtīgi skarbu audzināšanu, viņa vecāki bija diezgan skarbi cilvēki, kas neapšaubāmi ietekmēja mūziķa raksturu.
Jau agri izjutis aizraušanos ar mūziku un mīlestību pret skatuvi, mazais Emīls pat mudināja kaimiņu pagalmu bērnus spēlēt teātra izrādes pēc viņa sarakstītajām lugām.
Vēl pirms studiju pabeigšanas Gilels kļuva par pirmā Vissavienības mūziķu konkursa uzvarētājuGilela pirmais mūzikas skolotājs bija Ya I. Tkach, pateicoties kura nodarbībām, līdz 13 gadu vecumam Milja varēja publiski parādīt savus talantus, sniedzot koncertu, kas beidzās ar vētrainiem aplausiem.
Pēc tam bija Odesas konservatorija, kurā apmēram tajos pašos gados, neskatoties uz sava tēva, mūzikas skolotāja, pūlēm, ārprātīgais, kurš arī dzīvoja Odesā, tā arī neienāca.
Un leģendārais Heinrihs Noihauss palīdzēja jaunajam virtuozam Maskavā sasniegt tehnisku pilnību, un šeit atkal ir vērts pieminēt Svjatoslavu Rihteru, jo, neskatoties uz visiem izcilajiem Gilela panākumiem, Heinrihs Gustavovičs sauca par savu "spītīgo" pianistu Rihteru. mīļākais students.
Savukārt Gilela talantus apbrīnoja pats Gilels, kurš ar virtuozu iepazinās studiju laikā Odesā.
Vēl pirms studiju pabeigšanas Gilels kļuva slavens kā iedvesmots interprets un izcils mūziķis, viņš kļuva par pirmā Vissavienības mūziķu konkursa uzvarētāju, bet pēc tam paguva uzvarēt vairākos prestižos Eiropas konkursos. Un tad bija tikai slava, panākumi, atzinība un pianista dzīves spilgtā līnija, kas caurstrāvo visu padomju laiku.
Sievas un mīļākās
>Šķietami bargs un atturīgs Gilels diez vai spēja īpaši skaidri izteikt savas jūtas. Taču viņa dzīvesstāstu iezīmē spilgti mirkļi, kas saistīti ar sievietēm.
Bija arī traģēdijas – agri mūžībā aizgājusi maestro pirmā sieva pianiste Roza Tamarkina, ar kuru viņš tika savests kopā kara gados, kad Gilels daudz koncertēja visā PSRS teritorijā (arī aplenktajā Ļeņingradā), agri aizgāja mūžībā, atstājot mūziķi, kura jau bija nav pārkāpis trīsdesmit gadu slieksni, atraitnis .
Emīls Gilels aizgāja mūžībā 1986. gadā, bet palika talantīgākais un cienījamākais mūziķis valstīSkarbos kara gados Gilels vētrains romāns aizritēja arī ar Latvijas ebreju, komunisti Bonju Giršbergu, kura paspēja nokalpot laiku aktīvam politiskajam darbam un fašistu nometnēs zaudēja gandrīz visu ģimeni.
Bonja un Emīls iepazinās virtuoza vizītes laikā Kirovā, kur par medmāsu jaunākā leitnanta pakāpē strādāja emigrants, kurš gandrīz nezināja krievu valodu. Viņu starpā uzliesmoja karsta sajūta, kas ilga vairākus gadus un skāra ne tikai šos divus, bet arī lielāko daļu tā laika slaveno mūziķu, ar kuru starpniecību Emīls nodeva savas jutekliskās un iedvesmotās vēstules Bonai.
Kāzas neizdevās - Giršberga “nobijās” no pianista grūtā temperamenta un nevarēja ar viņu saistīt savu dzīvi, viņa apprecējās ar militāro ķirurgu, ar kuru laimīgi pavadīja visu atlikušo dzīvi. Un Gilels ne mazāk laimīgi savu dzīvi saistīja ar dzejnieci un viņa talanta entuziasma cienītāju Farizetu Khutsistovu, kurai izdevās mums atstāt satriecoši sistematizētu arhīvu, kurā bija vairāk nekā 11 tūkstoši dokumentu par Gilela dzīvi.
Emīls Gilels mūžībā aizgāja 1986. gada 14. oktobrī Maskavā, pārdzīvojot visu lielo padomju laiku no A līdz Z, bet, iespējams, par laimi, valsts sabrukumu neredzot. Viņš bija Staļina, Hruščova, Brežņeva mīļākais, talantīgākais un cienītākais mūziķis valstī.
GILELS Emīls Grigorjevičs (19.X 1916 - 14.X 1985)
adv. art. PSRS (1954), valsts laureāts. (1946) un Ļeņina (1962) balvas, Sociālistiskā darba varonis (1976)
Emīls Grigorjevičs nemīlēja sniegt intervijas un reti parādījās drukātā veidā. Varbūt tikai vienu reizi viņš atcerējās tālo Odesas laiku. “Bērnībā es gulēju maz. Naktīs, kad viss bija kluss, es izņēmu no spilvena apakšas tēta lineālu un sāku diriģēt sajutu milzīga pūļa elpu, kas gaidīja priekšā Orķestris es pacēlu stafeti, un gaiss piepildījās ar skaistām skaņām, fortissimo.
Bet tad durvis parasti nedaudz atvērās, un satrauktā māte pārtrauca koncertu pašā interesantākajā vietā; -Tu atkal vicināsi ar rokām un dziedi pa nakti, nevis guli? Vai esat atkal paņēmuši valdnieku? Dod to tūlīt un aizmigsi pēc divām minūtēm! Dienas laikā man bija arī svarīgas lietas. Es uzrakstīju lugu par vīrieti, kurš vēlas studēt mūziku un kļūt par slavenību.
Šīs lugas pirmizrāde notika mūsu mājas ārdurvīs. Uzvedumā tika iesaistīti visi mūsu pagalma bērni. Dekorācijas un dekorācijas sastāvēja no paklājiem, kas kontrabandas ceļā tika ievesti no mājas. Es spēlēju galveno mūziķa lomu un vienlaikus paspēju būt par suflieri.
Manas bērnības domas bija pilnībā pārņemtas mūzikā."
Viņa sapnis piepildījās, iespējams, ātrāk, nekā viņš gaidīja.
Aculiecinieku iespaidi: “Pārpildītajā Maskavas konservatorijas lielajā zālē valdīja vispārējs satraukums pēc tam, kad Gilels izpildīja fantāziju par Mocarta un Lista tēmu “Figaro kāzas”, visa zāle piecēlās kājās. Svešinieki tuvojās viens otram, apmainījās ar sajūsmas izsaucieniem un pat iesaistījās karstos strīdos par E. Gilela, viņuprāt, nepietiekamo uzslavu. Skatoties uz šo rosīgo, žestikulējošo cilvēku baru, uzreiz un nekļūdīgi varēja noteikt, ka noticis liels, priecīgs notikums. Jaunais vīrietis stāvēja pretī publikai un paklanījās tikpat mierīgi kā minūti pirms bija sēdies pie klavierēm un izvilcis no tām nesaprotamas skaņas. Kopumā virtuoza ārējās uzvedības visievērojamākā īpašība ir viņa pilnīga līdzsvarotība. Tas nav izdomāts miers, bet gan dabisks stāvoklis, ko nosaka fiziskā un garīgā veselība un milzīgs popmūzikas talants."
Jā, A. Alšvangam izrādījās pilnīga taisnība: Maskavas publika, kas apmeklēja Vissavienības konkursa noklausīšanos 1933. gadā, bija lieciniece vienai no 20. gadsimta skatuves mākslas vadošajām figūrām.
Topošais konkursa uzvarētājs Maskavā ieradās no Odesas, kur 13 gadu vecumā sniedza savu pirmo neatkarīgo koncertu. Vēl ļoti jaunā pianista Ya skolotājs I. Tkachs ārkārtīgi asprātīgi novērtēja sava skolnieka spējas: “Mils Gilels ir izcils bērns savās retajās spējās, kas viņam ir raksturīgi brīnišķīgām rokām un retu ausi tie, kas dzimuši tikai klavierspēlei. Tiešām tā; viņš dzimis, lai kļūtu par pianistu. Un nākotnē vairākkārt tika atzīmēts viņa spēles pārsteidzošais organiskais raksturs, kaut kāda iekšējā vienotība ar klaviatūru, ar instrumentu. Tas viss prasīja rūpīgu attieksmi un smagu darbu pieredzējuša skolotāja vadībā. Par šādu Gilelsa skolotāju Odesas konservatorijā kļuva B. M. Ringbalds. Krietni vēlāk izcilā māksliniece pisa.l: “...tiesiskums prasa pateikt, ka mana īstā muzikālā skolotāja bija Berta Mihailovna... Viņa bija lielas kultūras cilvēks... Ar garīgu jūtīgumu viņa spēja identificēt stiprās puses viņas studenti un pamodiniet viņu vēlmi izcelt jūsu labākās īpašības."
Protams, kā jau jebkurš izcils mākslinieks, arī Gilels gadu gaitā attīstījās, bagātināja savu iekšējo pasauli, paverot sev un cilvēkiem arvien jaunas muzikālās kases lappuses. Taču jau uz brieduma sliekšņa viņš bija mākslinieciskā ziņā ārkārtīgi neatņemama personība. "Esmu pilnīgi pārliecināts," sveicot savu kolēģi 60. dzimšanas dienā, Džiless teica, ka jau 16 gadu vecumā es vairākkārt atgriežos pie šīs domas: cik kurls un tuvredzīgs daži Gilela kritiķi un biogrāfi, kuri uztvēra viņu tikai kā fantastisku virtuozu, kurš viņam “izskatījās” (pareizāk sakot – “klausījās”) kā apbrīnojamam mūziķim... Jau jaunībā Gilela māksla bija reta saplūsme mākslinieciskā inteliģence, radošā iztēle, dabisks pianisms, izcila formas un stila izjūta... Man Emīla Grigorjeviča uzstāšanās ceļš ir vienots monolīts.
Neskatoties uz satriecošo sākumu, Gilels kā mākslinieka attīstība parasti notika ar fundamentālu konsekvenci. Nozīmīgu lomu šajā procesā spēlēja pilnveidošanās gadi G. G. Neihausa vadībā Maskavas konservatorijas Augstākajā Mākslas izcilības skolā (pašreizējā asistente-stažēšanās) (1935-1938). Šajā periodā jaunajam pianistam kļuva pasaules slava . Pēc otrās vietas iegūšanas Vīnes konkursā (1936), triumfāla uzvara Starptautiskajā E. Ysaye konkursā Briselē (1938). Kopš tā laika gadu desmitiem ilga nenogurstoša koncertdarbība visā pasaulē ir novedusi Gilelsu mūsu laika izcilāko pianistu rindās.
Ir ārkārtīgi grūti īsi raksturot izcila un daudzpusīga mākslinieka (proti, Gilela) radošā izskata nozīmīgākās iezīmes. Lielā mērā viens no Spinozas smalkajiem paradoksiem ir patiess: "Definēt nozīmē ierobežot." Un tomēr var piekrist Y.Milsteinam, kad viņš raksta: “Pirmais, kas atšķir Gilelsu, ir spēles vīrišķība un spēcīgā intensitāte ne tikai pacēluma vietās, bet pat drūmās, melanholiskās epizodēs viņam vienmēr ir zināmā mērā barga un apzināti atturīga mākslinieciskā domāšana. Gilels nepazīst eksaltāciju un pretenciozitāti Visā ir veselīgas enerģijas pārpalikums, kas dabiski plūst no viņa dabas... Tā ir reālistiska, dzīvi apliecinoša māksla, tuvplāna, enerģisku līniju un krāsu māksla.
Minētais novērojums datēts ar 1948. gadu, kad māksliniekam aiz muguras bija ne tikai spilgtā jaunība, bet arī skarbie kara gadi, priekšnesumi frontes karavīriem aplenktajā Ļeņingradā un pirmās ārzemju turnejas. Gandrīz pēc desmit gadiem G. Kogans it kā turpina citēto fragmentu: “Gilels ir viss zemisks, viss uz zemes Neapturams dzīvības spēks triumfējoši priecājas par pianista spēli, izšļakstās no viņa pirkstu apakšas, piesātinot zāli ar elektrību. klausītāji it kā kļūst jaunāki, acis mirdz, asinis dzīslās cirkulē ātrāk. Mākslinieka stihija ir spēcīga dinamiska izaugsme, viņa mūzika skan drosmīgi un spēcīgi. blīvs, masīvs, "svarīgs".
50. gadu vidus jau ir laiks, kad pasaulē atpazīst mākslinieks, kurš viens no pirmajiem pārstāvēja padomju pianistisko mākslu uz daudzu valstu, tostarp Amerikas Savienoto Valstu skatuvēm.
Un visbeidzot vēl viena īpašība, kas pastiprina iepriekšējās. I. Popovs 1970. gadā rakstīja: “Uz emocionālās pilnības, muzikālās runas imperativitātes ziņā viņa radošais stils atgādina mūsu laika lielāko diriģentu mūzikas darbu interpretāciju. bez apzinātiem efektiem, bez ikdienišķām vietām. Katra frāze izklausās spilgti, iespaidīgi. skaņdarba muzikālā un dramatiskā koncepcija... Pianista izpildījuma koncepcijas vienmēr ir apbrīnojami vienkāršas, bet tā ir augstākā vienkāršība, kas ir diametrāli pretēja primitivitātei un ir tās antipods... Mākslā nav nekā grūtāka kā to sasniegt augsta vienkāršība, no kuras paveras milzīgas figurālas distances. Tātad šķiet, ka Gilela mākslinieciskais kredo gadu gaitā nav piedzīvojis būtiskas izmaiņas. Nē, tikai virspusēja izpratne novedīs pie šāda secinājuma. Visas minētās iezīmes patiešām veidoja pianista māksliniecisko konstrukciju pamatu. Un gluži dabiski, ka viņš pamatoti ieguva izcila Bēthovena darbu interpreta slavu. Vēlreiz izlasiet augstāk minētos apgalvojumus, un jums kļūs skaidrs, kā Gilela mākslas vispārējā ievirze atbilst daudzu Bēthovena darbu saturam un jo īpaši viņa pieciem klavierkoncertiem, kuru interpretācija kļuva par vienu no visvairāk izcili nobriedušā Gilela sasniegumi. Pie Bēthovena cikliem mākslinieks nonācis tālā ceļojumā, kura laikā apguvis visdažādākās repertuāra jomas – no Lista fantāziju un rapsodiju virtuozitātes līdz dziļai Šūberta vai Brāmsa koncentrācijai.
Gilels kritiķiem sagādāja daudz nepatikšanas. Iekļāvuši pianistu izcilo “bēthovenistu” rindās, viņi dažkārt izslēdza, piemēram, Mocartu no Gilela “mantas”. Vēlāk mākslinieka Mocarta programmas izraisīja vislielāko entuziasmu. Tāpat ir ar Šopēnu. Kāds recenzents 1972. gadā atzīmēja, ka bija vienkārši grūti atpazīt “sakopoto un disciplinēto Gilelu”, kad viņš, izpildot Šopēna pirmo balādi, bija “ekstātiskā neprāta stāvoklī”. Pats Gilels reiz atzīmēja, ka viņam patīk “materiāla pretestība”. Un viņš vienmēr to pārvarēja...
Pianista repertuārs, protams, ir milzīgs, un šeit nav iespējams pat īsi pieskarties visiem tā aspektiem. Tomēr jāatzīmē, ka Gilelam bija īpaša interese par krievu klasiku. Ikviens zina patiesi priekšzīmīgo Čaikovska Pirmā koncerta interpretāciju. Tomēr Gilels darbojās kā pārliecināts veicinātājs diviem citiem lieliskā komponista koncertiem. Mākslinieka loma ir ārkārtīgi nozīmīga arī Medtnera klavieru mantojuma “rehabilitācijā”. Ir grūti pārspīlēt Gilela pakalpojumus padomju mūzikai. Viņa programmās atrodami D. Šostakoviča, A. Hačaturjana, D. Kabaļevska, M. Veinberga, A. Babajanjana un, protams, S. Prokofjeva nozīmīgākie darbi. Gilels S. Prokofjeva Astoto sonāti izpildīja pirmo reizi.
Gilela mākslinieciskās, muzikālās un sabiedriskās aktivitātes ir daudzveidīgas. 40.-50.gados lielu uzmanību pievērsis ansambļa sniegumam, uzstājoties dažādu sastāvu instrumentālajos duetos, trio, kopā ar Bēthovena kvartetu. Varētu teikt, ka mākslinieka ieraksti skaņuplatēs ir apzīmēti ar “kvalitātes zīmi”; Starp pēdējiem, iespējams, vispirms jāizceļ visu piecu Bēthovena koncertu ieraksts orķestra pavadījumā amerikāņu diriģenta D. Sella vadībā.
Kopš 1938. gada Gilels pasniedza Maskavas konservatorijā, kopš 1952. gada bija tās profesors. Viņa audzēkņu vidū ir starptautisko konkursu laureāti I. Žukovs, M. Mdivani u.c.
Emīls Gilels baudīja augstāko autoritāti mūzikas pasaulē. Viņš pastāvīgi tika aicināts piedalīties lielo izpildītāju konkursu žūrijā (Parīze, Brisele utt.). Tieši viņš vadīja pirmo četru starptautisko Čaikovska konkursu pianistu žūriju. Gilels tika ievēlēts par Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas goda locekli (1967), Budapeštas konservatorijas goda profesoru (1968) un Romas akadēmijas "Santa Cecilia" goda akadēmiķi (1980), apbalvots ar pilsētas zelta medaļu. Parīze (1967), Beļģijas Leopolda I ordenis (1968) un daudzi citi augsti apbalvojumi.
Apmēram pusgadsimtu mūzikas mīļotāji tikās ar Emīlu Gilelu. Bet diez vai kāds varētu apgalvot, ka viņš jau visu zināja brīnišķīgā pianista paletē. Katrs viņa koncerts bija jaunu pasauļu atklāšana mākslinieciskās domas laukā. “Starp mūsu māksliniekiem, kas atrodas slavas un radošā brieduma zenītā,” žurnālā “Muzikālā dzīve” rakstīja G. Šohmans, Gilels, iespējams, izceļas ar vislielāko dinamismu: viņa mākslā nemitīgi notiek pārmaiņas, un papildinājums jau iepriekš gaidītajam, "vārda un pagātnes tikšanās garantēts, pianista koncertos nereti nākas saskarties ar negaidītām un reizēm pat satriecošām liecībām par mākslinieka intensīvo, varētu teikt, eksplozīvo iekšējo garīgo dzīvi." Tāpēc nobeigumā būtu tik pareizi atgādināt, piemērojot Gilelsam, pārfrāzējot Puškina rindu par Rosīni, kurš bija "mūžīgi tas pats, mūžīgi jauns"...
Literatūra: Delsons V. Emīls Gilels - M., 1959; Rabinovičs D. Pianistu portreti.-M., 1970; Hentova S. Emīls Gilels - M., 1967.; Ļeņina balvas laureāti. sestdien - M., 1970; Padomju mūzikas lepnums - M., 1987.
Citāts Pēc grāmatas motīviem: Grigorjevs L., Plateks J. “Mūsdienu pianisti”. Maskava, "Padomju komponists", 1990
Kopējot vietnes materiālus, nepieciešama aktīva saite uz!
Viens no ievērojamākajiem mūzikas kritiķiem reiz teica, ka būtu bezjēdzīgi apspriest tēmu, kurš pirmais, kurš otrais, kurš trešais mūsdienu padomju pianistu vidū. Ringu tabula mākslā ir vairāk nekā apšaubāma, sprieda šis kritiķis; mākslinieciskās simpātijas un cilvēku gaumes ir dažādas: vieniem var patikt tāds un tāds izpildītājs, citi dos priekšroku tādam un tādam... "Bet," viņš turpināja tālāk, "necenšoties izlemt, kurš šajā spožajā galaktikā spēlē labāk nekā pārējais, tomēr var noteikt, kura māksla izraisa vislielāko sabiedrības rezonansi, bauda visvairāk ģenerālis atpazīstamība plašā klausītāju lokā" (Kogans G.M. Pianisma jautājumi.-M., 1968. 376. lpp.). Šāds jautājuma formulējums acīmredzot ir jāatzīst par vienīgo pareizo. Ja, vadoties pēc kritiķa loģikas, runājam par izpildītājiem, kuru māksla jau vairākus gadu desmitus guvusi “vispārīgāko” atzinību un izraisījusi “lielāko publikas rezonansi”, E. Gilels neapšaubāmi nosaucams par vienu no pirmajiem.
Gilela daiļrade pamatoti tiek uzskatīta par vienu no augstākajiem 20. gadsimta pianisma sasniegumiem. Tas attiecas gan uz mūsu valsti, kur katra tikšanās ar mākslinieku izvērtās par liela kultūras mēroga notikumu, gan ārvalstīs. Pasaules prese par šo jautājumu ir vairākkārt un skaidri izteikusies. “Pasaulē ir daudz talantīgu pianistu un vairāki lieliski meistari, kas paceļas pāri visiem pārējiem. Emīls Gilels ir viens no tiem...” (Humanité, 1957, 27. jūnijs). “Tādi klavieru titāni kā Gilels dzimst reizi gadsimtā” (Mainichi Shimbun, 1957, 22. oktobris). Šie ir daži, tālu no visplašākajiem, ārvalstu recenzentu izteikumiem par Gilelsu...
Ja jums nepieciešama klavieru notis, meklējiet to Notestore.
Emīls Grigorjevičs Gilels dzimis Odesā. Ne viņa tēvs, ne māte nebija profesionāli mūziķi, taču ģimene mīlēja mūziku. Mājā bija klavieres, un šis apstāklis, kā tas bieži notiek, spēlēja nozīmīgu lomu topošā mākslinieka liktenī.
"Bērnībā es maz gulēju," vēlāk sacīja Gilels, "Naktī, kad viss bija kluss, es izņēmu tēva lineālu no spilvena apakšas un sāku diriģēt.
Mazā, tumšā bērnu istaba pārvērtās par žilbinošu koncertzāli. Stāvot uz skatuves, es jutu aiz sevis milzīga pūļa elpu, un orķestris stāvēja un gaidīja priekšā. Paceļu zizli un gaiss piepildās ar skaistām skaņām. Skaņas kļūst arvien skaļākas. Forte, fortissimo!
...Bet tad durvis parasti nedaudz atvērās, un satrauktā māte pārtrauca koncertu pašā interesantākajā vietā:
-Tu atkal vicināsi ar rokām un dziedi pa nakti, nevis guli? Vai esat atkal paņēmuši valdnieku? Atdodiet to tagad un aizmigt pēc divām minūtēm!
Kad zēnam bija apmēram pieci gadi, viņš tika aizvests pie Odesas mūzikas koledžas skolotāja Jakova Isaakoviča Tkača. Viņš bija izglītots, zinošs mūziķis, slavenā Raula Puņo audzēknis. Spriežot pēc atmiņām, kas par viņu saglabājušās, viņš ir erudīts dažādu klavieru repertuāra izdevumu ziņā. Un vēl: pārliecināts vācu etīžu skolas piekritējs. Pie Tkača jaunais Gilels studēja daudzus Lešgorna, Bertīni un Moškovska opusus; tas ielika viņa tehnikas spēcīgāko pamatu. Audēja mācībās bija stingra un prasīga; Gilels jau no paša sākuma bija pieradis pie darba – regulāra, skaidri organizēta, bez piekāpšanās un piekāpšanās.
"Es atceros savu pirmo uzstāšanos," turpināja Gilels, "Septiņus gadus vecs Odesas mūzikas skolas audzēknis uzkāpu uz skatuves, lai atskaņotu Mocarta Do mažoru sonāti. Vecāki un skolotāji sēdēja aizmugurē un svinīgi gaidīja. Uz skolas koncertu ieradās slavenais komponists Grečaņinovs. Visi rokās turēja īstas drukātas programmas. Programmā, kuru redzēju pirmo reizi mūžā, bija uzdrukāts: “Mocarta sonāte spāņu valodā”. Mile Gilels." Es nolēmu, ka "spāņu". - tas nozīmē spāniski un es biju ļoti pārsteigts. Esmu beidzis spēlēt. Klavieres stāvēja tieši pie loga. Skaisti putni aizlidoja uz koku aiz loga. Aizmirsusi, ka šis ir posms, ar lielu interesi sāku skatīties uz putniem. Tad viņi pienāca pie manis un klusi ieteica man ātri noiet no skatuves. Es negribīgi devos prom, atskatoties logā. Tā beidzās mana pirmā uzstāšanās." (Gilels E. G. Mani sapņi ir piepildījušies! // Muzikālā dzīve. 1986. Nr. 19. P. 17.).
13 gadu vecumā Gilels iestājās Bertas Mihailovnas Reinbaldes klasē. Viņš šeit pārspēlē milzīgu daudzumu mūzikas, uzzina daudz jauna – un ne tikai klavierliteratūras jomā, bet arī citos žanros: operā, simfonijā. Reinbalds iepazīstina jauno vīrieti ar Odesas inteliģences aprindām un iepazīstina ar vairākiem interesantiem cilvēkiem. Nāk mīlestība pret teātri, pret grāmatām - Gogolis, O'Henrijs, Dostojevskis ar katru gadu kļūst bagātāks, bagātāks, daudzveidīgāks cilvēks ar lielu iekšējo kultūru, viens no labākajiem skolotājiem tie gadi Odesas konservatorijā, Reingbalda Viņa ļoti palīdzēja savam studentam, kas viņam visvairāk bija vajadzīgs. Pats galvenais, viņa pieķērās viņam no visas sirds pēc viņas tikās Gilelss students. tādi attiecības ar sevi... Viņš uz visiem laikiem saglabāja dziļas pateicības sajūtu Ringbaldam.
Un drīz viņam nāca slava. Pienāca 1933. gads, galvaspilsētā tika izsludināts Pirmais Vissavienības izpildītāju mūziķu konkurss. Dodoties uz Maskavu, Gilels ar veiksmi pārāk nerēķinājās. Notikušais bija pilnīgs pārsteigums viņam pašam, Reinbaldam un visiem pārējiem. Viens no pianista biogrāfiem, atgriežoties Gilela konkursa debijas tālajās dienās, glezno šādu attēlu:
“Drūma jaunekļa parādīšanās uz skatuves palika nepamanīta.
Viņš rosīgi piegāja pie klavierēm, pacēla rokas, apstājās un, spītīgi saknieba lūpas, sāka spēlēt.
Cilvēki zālē kļuva piesardzīgi. Kļuva tik kluss, ka šķita, ka cilvēki ir sastinguši kustībā. Acis pievērsās skatuvei. Un no turienes tecēja spēcīga straume, kas satvēra klausītājus un lika paklausīt izpildītājam. Spriedze pieauga. Šim spēkam nebija iespējams pretoties, un pēc “Figaro kāzu” pēdējām skaņām visi metās uz skatuves. Noteikumi tika pārkāpti. Publika aplaudēja. Žūrija aplaudēja. Svešinieki dalījās savā priekā viens ar otru. Daudziem acīs sariesās prieka asaras.
Un tikai viens cilvēks stāvēja mierīgs un mierīgs, lai gan viss viņu satrauca - tas bija pats izpildītājs. (Hentova S. Emīls Gilels. - M., 1967. P. 6.).
Panākumi bija pilnīgi un beznosacījumu. Iespaids par satikšanos ar pusaudzi no Odesas atgādināja, kā viņi toreiz teica, iespaidu par sprāgstošu bumbu. Avīzes bija pilnas ar viņa fotogrāfijām, radio izplatīja ziņas par viņu uz visiem Dzimtenes nostūriem. Un tad saki: vispirms pianists, kurš uzvarēja vispirms valsts vēsturē radošo jauniešu konkurss. Tomēr Gilela triumfi ar to nebeidzās. Pagāja vēl trīs gadi, un viņš ieguva otro vietu starptautiskajā konkursā Vīnē. Pēc tam - zelta medaļa grūtākajās sacensībās Briselē (1938). Pašreizējā izpildītāju paaudze ir pieradusi pie biežām sacensību cīņām, tagad nevar pārsteigt ar dažādu konfesiju laureātu regālijām, tituliem un lauru vainagiem. Pirmskara laikos bija savādāk. Sacensību bija mazāk, un uzvaras nozīmēja vairāk.
Izcilu mākslinieku biogrāfijās bieži tiek uzsvērta viena zīme, pastāvīga radošuma evolūcija, nepārtraukta virzība uz priekšu. Zemāka līmeņa talants agri vai vēlu nofiksējas pie noteiktām robežām liela mēroga talants ilgi nepaliek ne pie viena. “Gilela biogrāfija...” savulaik rakstīja G. G. Neihauss, kurš vadīja jaunieša studijas Maskavas konservatorijas Meistarības skolā (1935-1938), “ir ievērojama ar savu vienmērīgo, konsekvento izaugsmes un attīstības līniju. Daudzi, pat ļoti talantīgi pianisti kādā brīdī iestrēgst, aiz kura nekāda īpaša kustība (kustība uz augšu!) nav novērojama. Gilelsam ir otrādi. Gadu no gada, no koncerta uz koncertu, viņa sniegums uzplaukst, bagātina un uzlabojas. (Neigauzs G. G. Emīla Gilela māksla // Pārdomas, memuāri, dienasgrāmatas. 267. lpp.).
Tā tas bija Gilela mākslinieciskā ceļa sākumā, un tas pats palika arī turpmāk – līdz pat pēdējam viņa darbības posmam. Starp citu, mums vajadzētu īpaši pakavēties pie tā un apsvērt to sīkāk. Pirmkārt, tas pats par sevi ir ārkārtīgi interesants. Otrkārt, tas ir salīdzinoši mazāk aptverts drukātā veidā nekā iepriekšējie. Muzikālā kritika, kas iepriekš bija tik uzmanīga pret Gilelsu, septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā, šķiet, neatpalika no pianista mākslinieciskās evolūcijas.
Tātad, kas viņam bija raksturīgs šajā periodā? Kas, iespējams, atrod savu vispilnīgāko izteiksmi šajā terminā konceptualitāte. Ārkārtīgi skaidra mākslinieciskās un intelektuālās koncepcijas apzināšana izpildītajā skaņdarbā: tās “zemteksts”, vadošā figurālā un poētiskā ideja. Iekšējā pārākums pār ārējo, saturiskā pār tehniski formālo mūzikas atskaņošanas procesā. Tas nav nekāds noslēpums, konceptuālisms vārda patiesajā nozīmē — tas, ko Gēte domāja, kurš apgalvoja, ka Visi mākslas darbā galu galā nosaka jēdziena dziļums un garīgā vērtība - muzikālā izpildījumā diezgan reti sastopama parādība. Raksturīgi, stingri ņemot, tikai augstākās pakāpes sasniegumi - tādi kā Gilela darbs, kurā visur, sākot no klavierkoncerta līdz miniatūrai pusotras līdz divu minūšu skanējumam, nopietna, ietilpīga, psiholoģiski sablīvēta interpretācijas ideja. ir priekšplānā.
Gilels savulaik sniedza izcilus koncertus; viņa spēle pārsteidza un apbūra ar tehnisko jaudu; teikt patiesību, materiāls šeit manāmi ņēma virsroku pār garīgo. Kas notika, tas notika. Turpmākās tikšanās ar viņu drīzāk gribētos piedēvēt sava veida sarunām par mūziku. Sarunas ar maestro, kurš ir gudrs ar milzīgu pieredzi izpildītāju darbībā, bagātina daudzu gadu mākslinieciskās pārdomas, kas gadu gaitā kļuvušas arvien sarežģītākas, kas galu galā piešķīra īpašu nozīmi viņa kā tulka izteikumiem un spriedumiem. Visticamāk, mākslinieka jūtas bija tālu no spontanitātes un tiešas atklātības (viņš gan vienmēr bija lakonisks un atturīgs savās emocionālajās atklāsmēs); taču tiem bija ietilpība, bagātīga virstoņu skala un slēpts, it kā saspiests iekšējais spēks.
Tas bija jūtams gandrīz katrā Gilela plašā repertuāra numurā. Bet, iespējams, pianista emocionālā pasaule visskaidrāk bija redzama viņa Mocartā. Pretstatā vieglumam, grācijai, bezrūpīgajam rotaļīgumam, koķetai grācijai un citiem “galantā stila” aksesuāriem, kas kļuva pazīstami, interpretējot Mocarta darbus, Gilela šo darbu versijās dominēja kaut kas neizmērojami nopietnāks un nozīmīgāks. Klusa, bet ļoti izteikta, skanoša un skaidra pianistiska izruna; lēni, brīžiem uzsvērti lēni tempi (šo tehniku, starp citu, pianiste izmantoja arvien biežāk un efektīvāk); majestātiskas, pašpārliecinātas, ar lielu cieņu piesātinātas izrādes manieres - galu galā vispārējs tonis, ne gluži ierasts, kā teikts, tradicionālajai interpretācijai: emocionāla un psiholoģiska spriedze, elektrizēšanās, garīga koncentrēšanās... “Varbūt vēsture mūs maldina : vai Mocarts - "Vai tas ir rokoko?" ārzemju prese pēc Gilela uzstāšanās izcilā komponista dzimtenē rakstīja: "Varbūt mēs pievēršam pārāk daudz uzmanības pievērst uzmanību kostīmiem, dekorācijām, rotaslietām un frizūrām? Emīls Gilels lika mums aizdomāties par daudzām tradicionālām un pazīstamām lietām." (Shumann Karl. Dienvidvācijas laikraksts. 1970. 31. janvāris.). Patiešām, Gilelsa Mocarts – vai tas būtu divdesmit septītais vai divdesmit astotais klavierkoncerts, trešā vai astotā sonāte, re minora fantāzija vai fi mažoras variācijas par kādu Paisiello tēmu (Darbi visbiežāk tika attēloti uz Gilela Mocarta plakātiem septiņdesmitajos gados.)- nepamodināja ne mazākās asociācijas ar mākslinieciskām vērtībām a la Lancret, Boucher utt. Pianista redzējums par Rekviēma autora skaņu poētiku bija līdzīgs tam, kas savā laikā iedvesmoja pazīstamā komponista skulpturālā portreta autoru Ogistu Rodinu: tāds pats uzsvars uz Mocarta pašsajūtu, Mocarta konfliktu un drāmu. , dažkārt paslēpts aiz burvīga smaida, Mocarta slēptās skumjas.
Šāds garīgs noskaņojums, jūtu “tonalitāte” Gilelam kopumā bija tuva. Tāpat kā katram nozīmīgam, netradicionāli jūtošam māksliniekam, viņam tas bija mans emocionālo kolorītu, kas viņa radītajiem skaņas attēliem piešķīra raksturīgu, individuālu un personisku krāsojumu. Šajā krāsu gammā gadu gaitā arvien skaidrāk iezīmējās stingri, krēslas aptumšoti toņi, arvien vairāk pamanāma bardzība un vīrišķība, kas modināja neskaidras atmiņas - ja turpinām analoģijas ar tēlotājmākslu -, kas saistītas ar seno laiku darbiem. Spāņu meistari, Morales skolas gleznotāji, Ribalta, Ribera, Velaskesa... (Kāds no ārzemju kritiķiem savulaik pauda viedokli, ka “pianista spēlē vienmēr var just kaut ko no la grande tristezza – lielas skumjas, kā Dante nosauca šo sajūtu.") Tādi, piemēram, ir Gilelsa Trešais un Ceturtais Bēthovena klavierkoncerts, viņa sonātes, Divpadsmitā un divdesmit sestā, "Pathetique" un " Appassionata", "Lunar" un divdesmit septītā; Tās ir balādes, op. 10 un Fantāzija, op. Brāmsa 116, Šūberta un Grīga instrumentālie teksti, Medtnera, Rahmaņinova lugas un daudz kas cits. Darbi, kas pavadīja mākslinieku ievērojamu viņa radošās biogrāfijas daļu, uzskatāmi demonstrēja metamorfozes, kas gadu gaitā notika Gilela poētiskajā pasaules skatījumā; dažreiz šķita, ka viņu lapās šķita sērīgs atspulgs...
Laika gaitā ir mainījusies arī pati mākslinieka skatuviskā maniere, “vēlā” Gilela maniere. Pievērsīsimies, piemēram, seniem kritiskiem ziņojumiem, atcerēsimies, kas pianistam kādreiz bija - jaunībā. Pēc dzirdētāju liecībām bija "plašu un stipru ēku mūra", bija "matemātiski pārbaudīts stiprs, tērauda trieciens", apvienojumā ar "spontānu spēku un satriecošu spiedienu"; skanēja “īstā klaviersportista spēle”, “virtuozu svētku gaviles dinamika” (G. Kogans, A. Alšvangs, M. Grīnbergs u.c.). Tad nāca kaut kas cits. Gilela pirksta sitiena “tērauds” kļuva arvien mazāk pamanāms, “spontānais” sāka tikt arvien stingrāk kontrolēts, mākslinieks arvien vairāk attālinājās no klavieru “atlētisma”. Un termins “priecāšanās” varbūt nav kļuvis par piemērotāko viņa mākslas definīcijai. Daži bravūriski, virtuozi gabali vairāk izklausījās pēc Gilelsa antivirtuozs- piemēram, Lista Otrā rapsodija vai slavenais sol minors op. 23, Rahmaņinova prelūdija jeb Šūmaņa Tokāta (to visu septiņdesmito gadu vidū un beigās savos klavierabendos bieži izpildīja Emīls Grigorjevičs). Pompoza starp ļoti daudziem koncerta apmeklētājiem, Gilela raidījumā šī mūzika izrādījās bez pat ēnas no pianistiskas uzdrīkstēšanās vai popa bravūras. Viņa spēle šeit - tāpat kā citur - izskatījās nedaudz pieklusināta krāsā un bija tehniski eleganta; kustība tika apzināti ierobežota, ātrums bija mērens - tas viss ļāva izbaudīt pianista skaņu, ārkārtīgi skaistu un perfektu.
Septiņdesmito un astoņdesmito gadu publikas uzmanība arvien vairāk tika pievērsta Gilela klavierābendēm viņa izpildīto darbu lēnajām, koncentrētajām un padziļinātajām epizodēm, pārdomu, apceres un filozofiskas iedziļināšanās sevī piesātinātai mūzikai. Klausītājs šeit piedzīvoja, iespējams, visvairāk aizraujošas sajūtas: viņš skaidri parādīt varēja redzēt dzīvu, atklātu, intensīvu izpildītāja muzikālās domas pulsāciju. Varēja redzēt šīs domas “sitienu”, tās apvērsumu skaņas telpā un laikā. Kaut ko līdzīgu droši vien varētu piedzīvot, sekojot līdzi mākslinieka darbam viņa darbnīcā, vērojot, kā tēlnieks ar kaltu marmora bluķi pārveido izteiksmīgā skulpturālā portretā. Gilels iesaistīja klausītājus pašā skaņas attēla veidošanas procesā, liekot pašiem piedzīvot šī procesa smalkākās un sarežģītākās peripetijas. Lūk, viena no raksturīgākajām viņa veikuma pazīmēm. "Būt ne tikai lieciniekam, bet arī dalībniekam šajos neparastajos svētkos, kas tiek saukti par radošu pieredzi, mākslinieka iedvesmu - kas var sniegt skatītājam lielāku garīgo baudījumu?" (Zahava B.E. Aktiera un režisora prasme. - M., 1937. P. 19.)- teica slavenā padomju režisore un teātra figūra B. Zahava. Vai skatītājam, koncertzāles apmeklētājam viss nav pa vecam? Būt līdzdalībniekam Gilela radošo atziņu svētkos nozīmēja piedzīvot patiesi augstus garīgos priekus.
Un vēl par vienu lietu “nelaiķa” Gilela pianismā. Viņa skaņas audekli bija pati integritāte, kompaktums, iekšējā vienotība. Tajā pašā laikā nebija iespējams nepievērst uzmanību smalkajai, patiesi rotaslietai izstrādātajai “sīkajai lietai”. Gilels vienmēr ir bijis slavens ar pirmo (formu stingrību); otrajā viņš sasniedza lielu meistarību tieši pēdējo pusotru līdz divu gadu desmitu laikā.
Viņa melodiskie reljefi un kontūras izcēlās ar īpašu izstrādnes filigrānu. Katra intonācija bija eleganti un precīzi ieskicēta, ārkārtīgi uzasināta savās malās un skaidri “redzama” sabiedrībai. Mazākie motīvu līkumi, šūnas, saites - viss bija piepildīts ar izteiksmīgumu. "Tas, kā Gilels pasniedza šo pirmo frāzi, ir pietiekami, lai viņu ierindotu starp mūsdienu izcilākajiem pianistiem," reiz rakstīja viens no ārzemju kritiķiem. Atsauce bija uz vienas Mocarta sonātes ievadfrāzi, ko pianists spēlēja Zalcburgā 1970. gadā; tā paša iemesla dēļ recenzents būtu varējis atsaukties uz frāzēm jebkurā no Gilela izpildīto darbu sarakstā tolaik iekļautajiem darbiem.
Ir zināms, ka katrs lielākais koncertu izpildītājs mūziku intonē savā veidā. Igumnovs un Feinbergs, Goldenweiser un Neuhaus, Oborins un Ginzburg muzikālo tekstu “izrunāja” atšķirīgi. Pianista Gilela intonācijas stils dažkārt tika saistīts ar viņa oriģinālo un raksturīgo sarunvalodas runu: skopums un precizitāte izteiksmīgā materiāla izvēlē, lapidārs stils, nicinājums pret ārējo skaistumu; katrā vārdā ir svars, nozīme, kategoriskums, griba...
Ikviens, kurš paguva apmeklēt Gilela pēdējās izrādes, droši vien tās atcerēsies uz visiem laikiem. "Simfoniskās etīdes" un četri skaņdarbi op. 32 Šūmane, Fantāzijas, op. 116 un Brāmsa Variācijas par Paganīni tēmu, Dziesma bez vārdiem A- mažorā (duets) un Mendelsona Etīde minorā, piecas prelūdijas, op. 74 un Skrjabina Trešā sonāte, Bēthovena Divdesmit devītā sonāte un Prokofjeva trešā – tas viss diez vai izdzēsīsies no tiem, kas astoņdesmito gadu sākumā dzirdēja Emīlu Grigorjeviču.
Skatoties uz iepriekš minēto sarakstu, nevar nepamanīt, ka Gilels, neskatoties uz ļoti augsto vecumu, savās programmās iekļāvis ārkārtīgi sarežģītus darbus - Brāmsa “Variācijas” vien ir tā vērtas. Vai Bēthovena Divdesmit devītais... Bet viņš varēja, kā saka, atvieglot savu dzīvi, spēlējot kaut ko vienkāršāku, ne tik atbildīgu, tehniski mazāk riskantu. Bet, pirmkārt, viņš nekad neko sev nav atvieglojis radošajās lietās; tas nebija viņa noteikumos. Un otrkārt: Gilels bija ļoti lepns; viņa triumfu laikā - vēl jo vairāk. Acīmredzot viņam bija svarīgi parādīt un pierādīt, ka viņa izcilā pianisma tehnika gadu gaitā nav novājinājusies. Ka viņš palika tas pats Gilels, kāds bija pazīstams iepriekš. Principā tā tas bija. Un dažas tehniskas nepilnības un neveiksmes, kas notika ar pianistu viņa nīkuļošanas gados, kopējo ainu nemainīja.
Emīla Grigorjeviča Gilela māksla bija liela un sarežģīta parādība. Nav pārsteidzoši, ka tas dažkārt izraisīja dažādas un nevienlīdzīgas reakcijas. (V. Sofroņickis par savu profesiju reiz teica: vērtība ir tikai tam, kas ir apstrīdams - un viņam bija taisnība.) Atceros, ka īsi pirms Gilela nāves viens no mūzikas kritiķiem, apmeklējot viņa uzstāšanos, runāja kā. šis: “Brīdinājums spēles laikā, pārsteigums un reizēm arī nesaskaņas ar dažiem E. Gilela lēmumiem [..] paradoksālā kārtā pēc koncerta piekāpjas visdziļākajam gandarījumam. Viss nostājas savās vietās" (Koncertrecenzija: 1984, februāris-marts//Padomju mūzika. 1984. Nr. 7. P. 89.). Novērojums ir pareizs. Patiešām, viss galu galā nostājās "vietās"... Jo Gilela darbam bija milzīgs mākslinieciskās suģestijas spēks, tas vienmēr bija patiess visā. Un patiesa māksla nevar būt nekas cits! Galu galā, Čehova brīnišķīgajos vārdos, “sevišķi labi, ka tajā nevar melot... Var melot mīlestībā, politikā, medicīnā, var maldināt cilvēkus un pašu Dievu Kungu... - bet tu mākslā nevar maldināt..
Raidījumus var klausīties frekvencē 102,3 FM - Kolomna, Dienvidmaskava un Maskavas apgabals Varat pieslēgties tiešsaistes mediju radio "Blago" no Kolomnas un klausīties mūsu raidījumus visu diennakti. Jūs varat sākt savu rītu ar vingrošanu. Tad filozofija palīdzēs sakārtot domas “Universitātē”. Pusdienu pārtraukumā ir lietderīgi noklausīties oriģināldziesmu; programma “Kultūras laiks” iepazīstinās jūs ar māksliniekiem, komponistiem un rakstniekiem. Brīnišķīgi stāsti par Debesu pilsoņiem un dažas minūtes klasiskās mūzikas neļaus izlasīt labu grāmatu. Pirms gulētiešanas aiciniet bērnus klausīties pasaku radio un uzzināt kaut ko jaunu no Tēvzemes vēstures.
Klausieties mediju radio "Blago" tiešsaistē.
>Tiešsaistes apraides straumju adreses
>Mēs piedāvājam 6 dažādas tiešsaistes mediju apraides straumes no Kolomnas, kuras varat klausīties dažādās kvalitātes kategorijās.
Lai klausītos tiešsaistē Android viedtālrunī (HTC, Samsung, Sony, LG u.c.), iesakām šādas bezmaksas aplikācijas:
Kas ir medijs Radio Blago 102.3 FM Kolomnā?
>Interneta mediji www.vietne
Federālā sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju sfēras uzraudzības dienesta (Roskomnadzor) bezpeļņas organizācijai "Labdarības" izsniegta masu informācijas līdzekļu reģistrācijas apliecība Nr. TU50-02262. 09.16.2015
Redaktori nesniedz pamatinformāciju.
Jau vairāk nekā desmit gadus darbojas radio "Blago" 102,3 FM vietne Kolomnā un izraisa klausītāju interesi gan radio tiešsaistē, gan bezsaistē.
Tas viss notiek tikai pateicoties jums!
Paldies vēlreiz! Mēs arī tevi mīlam!
Irina Zaiceva, galvenā redaktore
Kultūras laiks
>Rakstiet mums:
Vispārējā redakcijas adrese:
Juridiskā informācija
>Redakcija un izdevējs
© 2000-2015 vietne
Visas tiesības paturētas
Interneta mediju 102.3 FM vietne
Federālā sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju sfēras uzraudzības dienesta (Roskomnadzor) bezpeļņas organizācijai "Labdarības" izsniegta masu informācijas līdzekļu reģistrācijas apliecība Nr. TU50-02262. 09.16.2015
Materiālu lietošanas noteikumi
Vietne www.site (turpmāk tekstā Vietne) satur ar autortiesībām aizsargātus materiālus, preču zīmes un citus ar likumu aizsargātus materiālus, jo īpaši tekstus, fotogrāfijas, video materiālus, grafiskus attēlus, mūzikas un skaņu darbus u.c. vietnei pieder autortiesības izmantot Vietnes saturu (tostarp tiesības atlasīt, sakārtot, sistematizēt un pārveidot Vietnē esošos datus, kā arī pašus avota datus), izņemot gadījumus, kas īpaši norādīti publicētā satura saturā. Materiālu vietnē.
Tīkla lietotājam ir tiesības uz
Ievietoto teksta materiālu izmantošana ne vairāk kā 300 (trīs simti) zīmju apjomā, neskaitot pieturzīmes, minot autora vārdu, kā arī ar saiti uz vietni un adresi www.site. Pārdrukājot materiālu no vietnes internetā, jānorāda adrese (URL), kurā materiāls sākotnēji publicēts;
Audio failu, video un fotogrāfiju bezmaksas reproducēšana personiskiem nekomerciāliem nolūkiem (personīgie emuāri, citi personiskie resursi). Šādi lietojot, jānorāda autora vārds (fotogrāfa vārds).
© Radio "Blago" un adrese: www.site.
Visos gadījumos būsim pateicīgi, ja informēsiet mūs par mūsu materiālu izmantošanu. Vietnē www..ru ievietoto materiālu pilnīga vai daļēja reproducēšana bez autortiesību īpašnieka rakstiskas atļaujas ir aizliegta.
Stāsts
>“Kolomnā ēterā ir Kolomnas radio “Blago”. Jūs varat klausīties mūs 102,3 FM un straumēt tiešsaistē mūsu vietnē.
Kā gan mēs varējām domāt, ka Kolomnas Radio izveides ideja var pāraugt reālā projektā, kas ir pilnībā vietnes "Radio sev" parādā. Mēs pat necerējām, ka kādreiz pastaigāsimies pa šīm drebošajām “Mediju” kāpnēm un kādu dienu pēkšņi savās rokās ieraudzīsim vairāku veidu “Licences”. Tāpēc sirsnīga pateicība Sergejam Komarovam, Broadcasting Technologies LLC ģenerāldirektoram - viņa apbrīnojamais optimisms: “Dari to – un izdosies” mūs iedvesmoja.
Valentīna Tereškova, pasaulē pirmā sieviete kosmonaute, mūs atbalstīja. Tehnisko bāzi palīdzēja izveidot Krievijas Zinātniskā centra “Kurčatova institūts” prezidents Jevgeņijs Veļihovs, Vasilijs Simahins, Aleksejs Pavļinovs, Romāns Falaļejevs, Igors Šahanovs. Abbess Ksenija, Sv.Trīsvienības Novo-Golutvina klostera abate, Ludmila Švecova, Jeļena Kamburova, Grigorijs Gladkovs, Larisa Belogurova, Valērijs Šalavins, Sergejs Stepanovs, Vladislavs Družinins-režisors, Leonīds Kutsar-aktieris, Staņislavs Fjodosovs balss no mūsu programmas. Mīlestība un pateicība jums visiem, kas piedalījāties un piedalās Radio "Blago" tapšanā.
Viņš sāka mācīties mūziku agri, viņa pirmais skolotājs bija Ya I. Tkach, kurš savulaik mācījās Parīzē pie slavenā Raula Pugno (R. Pugnot skolotājs bija J. Mathias, Šopēna skolnieks).
Emīls Grigorjevičs Gilels dzimis Odesā 1916. gada 19. oktobrī. Viņš sāka mācīties mūziku agri, viņa pirmais skolotājs bija Ya I. Tkach, kurš savulaik mācījās Parīzē pie slavenā Raula Pugno (R. Pugnot skolotājs bija J. Mathias, Šopēna skolnieks). Audējs uzreiz saprata, ar kādu talantu viņam ir darīšana. Gilelsam bija tikai 9 gadi, kad skolotājs savā aprakstā rakstīja: "Nākotnē PSRS bagātināsies ar pasaules līmeņa pianistu."
1929. gada 11. jūnijā Gilels sniedza savu pirmo solokoncertu. 50 gadus vēlāk, 1979. gadā, viņš atzīmēja šo notikumu ar koncertiem Odesas operteātrī un Maskavas konservatorijas Lielajā zālē.
1930. gadā Gilels iestājās Odesas konservatorijā B. M. Ringbalda klasē, kuru uzskatīja par savu īsto muzikālo skolotāju, bet gadu vēlāk spēlēja visas Ukrainas mūziķu konkursā Harkovā. Tajā pašā 1931. gadā Artūrs Rubinšteins, kurš ieradās turnejā uz Odesu, viņu klausījās un pēc tam vairāk nekā vienu reizi atcerējās savu pirmo tikšanos ar Gilelsu: “Es nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu, kā viņš spēlēja, es teikšu vienu: ja viņš kādreiz ieradīsies Amerikas Savienotajās Valstīs, man šeit nav ko darīt."
1933. gadā Pirmajā Vissavienības izpildītāju mūziķu konkursā kāds mazpazīstams sešpadsmitgadīgs zēns Maskavā apgāza visas prognozes par konkursa iznākumu. "Es labi atceros," sacīja pianiste Marija Grīnberga, "kā viņš spēlēja Lista parafrāzi par tēmu no Mocarta "Figaro laulībām" un kā pēdējā kulminācijā visa publika piecēlās kājās. Bez ierunām uzvarējis konkursā, Gilels kļuva slavens visā valstī. Cilvēki gribēja viņu klausīties visur. Un viņš spēlēja daudz, tik daudz, ka nepietika laika nepieciešamajam klusajam darbam. Un tad ar sev raksturīgo apņēmību jaunais pianists pārtrauc koncertuzvedumus un atgriežas Odesā, Ringbaldā. 1935. gada novembrī absolvējis konservatoriju, Gilels devās uz Maskavu, Maskavas konservatorijas Augstākās izcilības skolu, kur par viņa direktoru kļuva G. G. Neihauss. Drīz Oto Klemperers ierodas Maskavā turnejā, un Gilels kopā ar viņu spēlē Bēthovena Trešo koncertu. Dramaturgs Aleksandrs Afinogenovs savā dienasgrāmatā rakstīja: Gilels "pieskārās taustiņiem - un klavieres zvanīja ar kaut kādu tīrību un dvēseli, un Klemperers vadīja orķestri, it kā noliekot to zem klavierēm - radot izpildītājam mīkstu fonu. klavieres guva vēl lielāku labumu, un klausītāji to novērtēja atzinīgi.
1938. gadā Briselē notika Eugene Ysaï Starptautiskais pianistu konkurss, kura prestižs bija ārkārtīgi augsts, un programma bija īpaši sarežģīta. Jau žūrijas locekļu uzvārdu saraksts var likt nodrebēt jebkuram mūziķim: Valters Giesekings, Emīls Zauers, Artūrs Rubinšteins, Roberts Kasadesuss, Semjuels Feinbergs, Karlo Zeki, Leopolds Stokovskis... Dalībnieku sastāvs bija ļoti spēcīgs, pietiks ar to. teikt, ka Arturo bija viņu vidū Benedeti Mikelandeli. Gilels izcīnīja spožu uzvaru. Franča Lista un Nikolaja Rubinšteina audzēknis Emīls Zauers sacīja, ka tādu talantu nav dzirdējis pēdējā pusgadsimta laikā, citiem vārdiem sakot, kopš viņa izcilo skolotāju laikiem.
Taču mierīgi plūkt veiksmes augļus nebija mūziķa stilā - viņš smagi strādā, nedodot sev atpūtu. Tajā pašā gadā tika atstāta Augstākās izcilības skola, un Gilels sāka mācīt Maskavas konservatorijā. Sākās Lielais Tēvijas karš. Gilels spēlē militārajās daļās, slimnīcās, aizmugurē; viens no pirmajiem, kas devās uz aplenkto Ļeņingradu. 1945. gadā viņš uzstājas Potsdamā PSRS, ASV un Lielbritānijas valdību vadītāju konferencē.
Pēc kara beigām viņam tika dota vissvarīgākā misija: pirmo reizi pārstāvēt padomju mākslu, uzvarētājvalsts mākslu, daudzās valstīs. Tātad 1955. gadā viņš bija pirmais padomju mūziķis, kurš devās turnejā uz ASV, kur radīja sensāciju.
Pagāja gadi. Gilela koncertdarbība ieguva globālus apmērus. Lai kur viņš spēlētu, triumfi kļuva gandrīz par pazīstamu fonu. Viņš uzstājās kopā ar slavenākajiem orķestriem un diriģentiem, viņa ieraksti iekļuva miljoniem cilvēku mājās. 1985. gada 12. septembrī Gilels sniedza koncertu Helsinkos, kas izrādījās pēdējais viņa mūžā; mēnesi vēlāk, 14. oktobrī, viņš pēkšņi nomira Maskavā.
Gilelsam bija milzīgs repertuārs, viņš bija universāls savā spējā radīt “savu” mūziku no visdažādākajiem laikmetiem un stiliem – no Mocarta līdz Prokofjevam, no Bēthovena līdz Stravinskim.
