Erotiskās pārneses pārvaldība
Freids vairākkārt piedzīvoja vardarbīgas tikšanās ar erotiski lādētām romantiskām jūtām un savu analītiķu prasībām. Dažas sievietes šīs jūtas un prasības izteica diezgan skaidri, savukārt citas, šķiet, izrādīja tikai smalkas šādu jūtu pazīmes, un tā vietā, lai arī bieži neapzināti, neatlaidīgi cīnījās vai aizstāvējās pret tām. Freids, kas raksturīgs viņam pašam un par labu mums visiem, nolēma izpētīt, ko varētu mācīties no šīm jūtu emocionālajām izpausmēm. Ko šīs parādības var atklāt par garīgās dzīves dziļumiem un tās analizētāju neirožu avotiem?
Freids nonāca pie divpusīgiem apsvērumiem par analītiķu romantisko un kaislīgo jūtu izpausmi. No vienas puses, tā bija pretestība, ciktāl tā atspoguļoja pacienta spiedienu uz analītiķi, lai analītiskās attiecības pārveidotu par mīlas dēku. Izraisot pāreju no garīgās uz fizisko sfēru, pacients var aizstāt terapeitisko atcerēšanos ar neirotisku darbību. Tajā pašā laikā Freids paskaidroja, ka viņa varētu "samazināt" analītiķi no varas pozīcijām viņu attiecībās un pārliecināt sevi, ka ārstēšana ir bīstama un ka viņas spēcīgā pretestība ārstēšanai ir pamatota. No otras puses, Freids terapeitisko attiecību erotizāciju, kas kalpo pretestībai, uzskatīja par vārtiem uz analizētāja apspiestajām infantīlajām libidīnām vēlmēm un konfliktiem. Ja analizētu, šis aizsardzības manevrs varētu atklāt viņas neapzināti saglabātos "sākotnējos mīlestības avotus" un "viņas mīlas dzīves intīmākos avotus" (166). Saskaņā ar šo skatījumu, pārneses mīlestība ir kā sapņi: no vienas puses, tā ir sarežģīts slēpņu kopums; un, no otras puses, karaliskais ceļš uz terapeitiski nozīmīgām bērnības atmiņām. Ar šīm atmiņām Freids varēja cerēt demonstrēt analītiķiem un viņas neirozes izcelsmi un virzītājspēkus un tajā pašā laikā parādīt pasaulei savu teoriju patiesumu.
Var redzēt, ka Freids uzskatīja erotisko pārnesi kā veidu, kā bloķēt analīzi, ko neapzināti noteica viss, kas ir būtisks analītiskajai ārstēšanai. Ar šo izpratni mīlestības kā pretestības pārneses analīze ir nenovērtējama. Liela nozīme ir Freida piezīmei: “Vienīgās nopietnās grūtības rodas no nepieciešamības apgūt pārnesi” (159). Freids uzsvēra, ka šī smalkā uzdevuma izpilde ir atkarīga no analītiķa izpratnes, ka mīlestību pārnesē rada pati analītiskā situācija. Tas ir novērojumu un metodes rezultāts, nevis vienkārša tieša viena cilvēka reakcija uz otru; citiem vārdiem sakot, nav pamata gaidīt, ka analītiķis ir īpašas pārneses valences nesējs.
Mēs drīz sāksim apsvērt Freida šķietamās nespējas saskatīt slēptās nozīmes iespēju, ka analītiķi gan formā, gan saturā neapzināti sadarbojas ar analītiķi caur mīlestību pārnesē; viņi to izmanto īpašā veidā kā informācijas nodošanu displeja veidā, nevis apzinātu atsaukšanu un verbālu stāstījumu. Viņa uzmanība joprojām bija vērsta uz opozīciju un nepieejamības pārvarēšanu.
Tagad mēs saskaramies ar īpašu, situācijas izraisītu mīlestības aizsardzības lietojumu pārnesē: sievietēm, kuras, pamatojoties uz virspusējām analītiskām zināšanām, iesaistās analīzē ar pārliecību, ka no viņām ir sagaidāma iemīlēšanās vīriešu analītikā; ja viņi to nedarīs, tas viņiem tikai pierādīs, ka viņi ir slikti, neārstējami vai citādi nepiemēroti analītiķi. Šādos gadījumos analītiķim vispirms ir jācenšas interpretēt viņu konfliktus par to, vai tie ir "labi" vai "slikti", un bailes no spontanitātes, kas viņiem ir vēl neatklātie psihoanalīzes ūdeņi. Tomēr 1915. gadā Freids bija spiests paust bažas par tiem slikti apmācītajiem analītiķiem, kuri mudināja analītiķus iemīlēties sevī, vai vismaz Freids uzskatīja par nepieciešamu viņus brīdināt par šādas iespējas radītajām briesmām (161).
Šajā esejā Freids mēģina likt pamatu stingrai paļaušanās uz interpretāciju, lai pārvarētu pretestību, kas izteikta erotiskajā pārnesē. Tomēr dažviet šķiet, ka Freids paļaujas arī uz racionālu argumentāciju un spiedienu. Piemēram (167), viņš*, šķiet, tiecas pārliecināt analītiķi par viņas mīlestības nerealitāti, apgalvojot, ka viņa būtu vairāk pakļāvīga nekā pretīga, ja viņa patiešām mīlētu analītiķi. Šādos izteikumos un neskatoties uz viņa paša atsauci uz analītiķa pacietības nozīmi, Freids daļēji parādās kā racionālas orientācijas speciālists, kurš strādā daudz tuvāk intelektuāli pārliecinošajam, nevis kontinuuma emocionālajam galam (Schafer, 1992, 14. nod.). Lai gan mēs varam novērtēt to, ka Freids apraksta ekstrēmu erotiskās pārneses versiju un attiecīgi rūpējas par ārstēšanas pasargāšanu no priekšlaicīgas un abpusēji sāpīgas beigām, pārdomājot mēs varam arī saprast, ka šis fakts pats par sevi vairāk kalpo kā arguments. pret vēršanās uz intelektuālu izpratni un pamudinājumu vai pārmērīga paļaušanās uz tiem. Turklāt pats Freids šīs esejas sākumā uzsvēra, ka tik pārkarsētā kontekstā ausis ir kurlas pret racionāliem skaidrojumiem. Freida uzsvaram tagad varam piebilst, ka, ja šādi skaidrojumi un pamudinājumi vispār kaut ko panāk, tie parasti tikai pielej eļļu ugunij, daļēji analītiķim šķietami, lai apstiprinātu viņas pārneses fantāzijas, ka analītiķe tiešām piesiets viņai.
Freida vilcināšanās izmantot saprātu un spiedienu var liecināt par zināmu personisku diskomfortu saistībā ar mīlestības pārnesi, kā es drīzumā apspriedīšu. Tomēr vispirms ir jāatgriežas pie tēmas par Freida teorētisko gatavību konceptualizēt patiesu mīlestību pārnesē. Freids rakstīja "Piezīmes par mīlestību pārejā" gandrīz desmit gadus pirms viņš iepazīstināja ar savu ego psiholoģiju attīstītā formā. 1915. gadā viņš vēl uzskatīja, ka tā ir represēto izvirzīšana virspusē un agrās bērnības atmiņu atjaunošana - Bezsamaņas apzināšanās - svarīgs ārstnieciskā procesa faktors. Šī pārliecība teorētiski balstījās uz viņa topogrāfisko psihes koncepciju. Tomēr tas noteikti noved pie tehniskas pieejas, kas vienlaikus ir dinamiska un racionāla; šādi uzskati veicina naidīgumu pret pretestību un pārmērīgu paļaušanos uz apzinātu izpratni kā ceļu uz atveseļošanos.
Turpretim vēlākos strukturālos formulējumos Freids uzsver nepieciešamību mainīt aizsardzību, vājināt superego spiedienu un nostiprināt veselumu: “Kur bija id, tur jākļūst ego” (1923). Līdz tam laikam Freids saprata, ka visa personība ir saistīta ar neirotiskām problēmām. Līdz ar to viņš bija spiests būtiski novirzīt uzsvaru uz ieskatu, kura pamatā ir emocionālā pieredze, kas ir būtisks elements dziļu un ilgstošu psihes pārmaiņu ieviešanā. Saskaņā ar jauno noteikumu emocionālā pieredze sniedzas tālāk par pašas mīlestības emocijām pārnesē; tā ir sava veida pieredze, kas iespējama tikai sagatavotā strukturālā kontekstā, kas radīts, analītiski interpretējot atkārtojumus dzīves vēsturē. Šī pāreja no topogrāfijas uz struktūru ir pamatā daudziem psihoanalītiskās tehnikas sasniegumiem, kas veikti kopš 1915. gada; Šajā sakarā ir īpaši vērts atzīmēt, ka analītiķis pastāvīgi un arvien vairāk rūpējas par augsnes sagatavošanu pārneses interpretācijām, nevis vienkārši ar tiešu bezsamaņas lasīšanu.
Aplūkojot Freida idejas vēsturiskā kontekstā, mums jābūt modriem arī pret visu, kas varētu liecināt par nākotni, jo Freids savā ziņā vienmēr atrada vainas sevī. Jau tādos darbos kā "Divu garīgās darbības principu formulējumi"(1911), "Par narcismu. Ievads"(1914) un "Skumjas un melanholija"(1917) atklāj viņa tieksmi uz formālo “ego” teoriju, kas var novest pie izšķiroša racionālisma spiediena pārrāvuma un pārejas uz konsekventu interpretāciju.
Tikmēr nekonsekvence vai vilcināšanās turpinājās, un mēs nevaram nepārliecināties par to, cik liela daļa "Piezīmes par mīlestību pārnesē" ir veltīts tam, lai brīdinātu jauno, nepieredzējušo vai neanalizēto analītiķi no kārdinājuma ļauties pacienta kaislīgajiem lūgumiem. Tomēr Freidam tas nozīmēja vairāk nekā tikai ārsta ētiskās atbildības palielināšanu. Viņš ne tikai stingri ieteica analītiķim ne mazākajā mērā neriskēt ar savu sociālo cieņu un medicīnisko autoritāti, būdams sirsnīgs, bet arī izstrādāja vispārēju teoriju, šajā gadījumā uzsverot, ka romantiska vai seksuāla apmierināšana nedos nekādu terapeitisku labumu no -pacientes neirozei, kas sakņojas infantilā, konfliktu pilnā pagātnē, padarot viņu nespējīgu patiesi apmierināt šeit un tagad (165).
Tomēr es jau esmu norādījis, ka apgalvojumam, ka Freids vienkārši plānoja palikt reālistisks un praktisks, attīstot savas klīniskās atziņas un to teorētisko kontekstu, nevar viegli uzticēties. Es uzskatu, ka viņš arī demonstrēja kādu neatrisinātu pretpārnesumu. Piemēram, ievērības cienīgs ir fakts, ka, neskatoties uz viņa apgalvojumu agrākā esejā (1914a, 150), ka atkārtošanās un atsaucība var tikt saprasta kā atcerēšanās formas, šajā esejā viņš uzsver gandrīz tikai mīlestības pastāvīgo funkciju pārnesē kā pretestībā. tas ir, viņas atsaukšanas bloķēšana, jo uzstāj uz atkārtošanu. Lai gan, kā jau rakstīju iepriekš, Freids skaidri saprata iespēju analizēt šo pretestību padziļināti, līdz tās infantīlajām saknēm, tomēr netika atzīts šīs apziņas atdalošais aspekts, proti, netika atzīts, ka analizētājs var būt arī kooperatīvs. , komunicēt, tēlojot, kaut ko vērtīgu. Citviet (1992, 14. nod.) esmu mēģinājis parādīt, ka Freida ilgtermiņa koncentrēšanās uz pretošanās aspektiem visās tās formās var tikt uzskatīta par naidīgas pretpārneses izpausmi. Lai veiksmīgi risinātu Freida pretpārneses jautājumu, īpaši saistībā ar mīlestību pārnesē, mums ir jāatsaucas uz nepārprotamo paziņojumu par šo tēmu "Piezīmes par mīlestību pārnesē": ko viņš saka, kā viņš to saka un ko viņš aizmirst pateikt.
Tomēr, lai tas būtu nepieciešams, ir lietderīgi apstāties un apsvērt iespēju rīkoties kā vēstījums. Šis punkts ir uzsvērts vadošo mūsdienu kleiniešu, piemēram, Betijas Džozefa (1989) rakstos. Taču šeit arguments ir neadekvāti attīstīts, jo no tā neizriet, ka viss interpretējamais, kas var izrādīties, ir tīši izmantots kā vēstījums. Analītiķis var arī iegūt informāciju, novērojot nekomunikatīvu uzvedību, ko Džozefs nav ignorējis. Iesaistītie jautājumi ir pārāk sarežģīti, lai tos šeit detalizēti aplūkotu, bet man vismaz jāsaka, ka tad, kad analītiķis pastāvīgi koncentrējas uz pārneses-pretpārneses dzinējspēkiem, pastāvīgi cenšoties noteikt ar objektu saistītos notikumu mijiedarbības aspektus. analītiskajā sesijā ir heiristiski lietderīgi uzskatīt, ka analizētājs vienmēr piedzīvo vienkārši esamību, kā arī to, ka viņš izmanto vārdus kā saziņas līdzekli ar citu, tādējādi izskaidrojot kaut ko kādam citam. Turklāt es uzskatu, ka lielākā daļa analītiķu labvēlīgi reaģē uz atmosfēru, kurā Kā viņi uzvedas un Kas teikts, ka tā tiek uzskatīta par aktīvu saziņas daļu ar analītiķi, sniedzot informāciju.
No grāmatas Rakstzīmju analīze autors Reihs VilhelmsVI NODAĻA PĀRVEIDOŠANA 1. GENITĀLĀ OBJEKTA LIBIDO KRISTALIZĀCIJA Uzdevums "pārvaldīt pārnesi" rodas tiktāl, cik analītiķim ir jānodarbojas ar pacienta zīdaiņu pozīciju pārvietošanu. Šī nodošana notiek ārstēšanas procesa laikā
No grāmatas Ūdens loģika autors Bono Edvards deUZMANĪBAS VADĪBA Uzmanības plūsmu nosaka ārējās pasaules stāvoklis, uztveres modeļi mūsu smadzenēs, mirkļa konteksts un mūsu darbības raksturs. Vai dabiskā uzmanības plūsma ir vislabākā vai efektīvākā? Mēs varam runāt par tā augsto līmeni
No grāmatas Praktiskās psiholoģijas elementi autors Granovskaja Rada MihailovnaEmociju vadīšana Galvenā loma efektīvā pašpārvaldē ir savu dzīves mērķu apzināšanās un konkrētu vērtību saikne ar tiem. Cilvēks, kurš ir izdarījis galveno izvēli dzīvē, lielā mērā ir iepriekš noteicis visus turpmākos lēmumus un tādējādi izglābis sevi
No grāmatas Kuču Bībele. Noteikumi, pēc kuriem spēlē īstas sievietes autore Šatskaja JevgeņijaMīlestības pārvaldība Ievads priekšmetā Var būt labāki veidi, kā radīt pasaules. Varat, piemēram, paņemt izkausēta dzelzs lodi un secīgi pārklāt to ar vairākiem akmens slāņiem. Un jūs iegūsit ļoti funkcionālu planētu,
No grāmatas Smagi personības traucējumi [Psihoterapijas stratēģijas] autors Kernbergs Oto F.DARBĪBAS AR TRANSFERENCI ĪPAŠĪBAS Tā kā pārneses interpretācijai ir būtiska nozīme ekspresīvajā psihoterapijā, esmu veltījis veselu atsevišķu nodaļu, lai aprakstītu piemērotu stratēģiju un taktiku darbam ar pārnesi (7. nodaļa). Šeit es piedāvāju tikai vispārīgāko
No grāmatas Kā dzīvot divdesmit četras stundas dienā autors Benets Arnolds7. DARBS AR TRANSFERENCI EKSPRESĪVĀ TERAPIJA
No grāmatas Kā dzīvot divdesmit četras stundas dienā [rediģēts] autors Benets ArnoldsAPSTRĀDE AR TRANSFERENCI Ļoti vispārīgi var teikt: vidējas intensitātes pozitīvu pārnesi var izmantot psihoterapeitiskajam darbam, bet ar intensīvu primitīvu idealizāciju ir jārīkojas piesardzīgi, jo to pavada process.
No grāmatas Kā izdevīgi sazināties un baudīt to autors Gummesone Elizabete No grāmatas Psychology of Deception [Kā, kāpēc un kāpēc melo pat godīgi cilvēki] autors Ford Charles W.VII Prāta kontrole Cilvēki saka: "Jūs nevarat kontrolēt savas domas." Patiesībā tas ir iespējams. Kontrolēt domāšanas mašīnu ir pilnīgi iespējams. Un tā kā nekas, kas ar mums notiek, nenotiek ārpus smadzenēm, jo nekas mums neizraisa sāpes un neizraisa
No grāmatas Pamēģini – derēs! [Kad jūs pēdējo reizi kaut ko darījāt pirmo reizi?] autors Godins Sets17. Konfliktu vadība Konflikts. Tas ir emocionāli uzlādēts vārds, kas daudziem cilvēkiem nepatīk, taču mēs visi saskaramies ar konfliktiem, daži vairāk nekā citi. Konflikts darba vietā var izcelties divu indivīdu līmenī, grupas vai pat visas organizācijas ietvaros
No grāmatas Daļējas maģijas slepenās receptes autors Erofejevs ValērijsEmociju pārvaldīšana Ervings Gofmens (1959) savā grāmatā The Presentation of Self in Everyday Life, kas tagad tiek uzskatīta par klasisku sociālās psiholoģijas darbu, izmantoja teātra metaforu, lai aprakstītu cilvēka mēģinājumus prezentēt sevi pasaulei. Zināmā mērā visa pasaule ir
No grāmatas Laimes grāmata autors Lorgus AndrejsPogu kontrole Labākais veids, kā zaudēt Jeopardy šovā, nav saistīts ar sagatavošanos vai gudrībām. Cilvēki zaudē, jo viņiem nav laika nospiest pogu pēc signāla.
No grāmatas Introvertu priekšrocības autors Leinijs MārtijsSlimības izārstēšana ar pārnesi Šim rituālam pie ceļa ir jāuzbūvē akmeņu piramīda. Akmeņu skaitu nosaka dzīves gadi. Bērniem, kas jaunāki par vienu gadu, ir dzīves mēneši. Novietojiet akmeņus ar asām vai līdzīgām vietām uz lauka.
No grāmatas Rakstzīmju analīze. Metodes un pamati studentiem un praktizējošiem analītiķiem autors Reihs Vilhelms No autora grāmatasEnerģijas pārvaldība Enerģija ir “degviela”, ko mēs izmantojam, lai uzturētu ķermeņa darbību. Jaunākie psiholoģiskie pētījumi sniedz vērtīgu ieskatu par to, kā uzturēt optimālu degvielas līmeni. Un pirmais solis
No autora grāmatasVI nodaļa Pārsūtīšanas apstrāde
Pārnešanas process un novēršana ir nepieciešama analītiskās terapijas sastāvdaļa. Sākotnējā posmā pozitīva pārnešana palīdz nodibināt uzticamas attiecības starp pacientu un analītiķi. Analītiskā darba procesā šī pozitīvā pārnese var iegūt erotizētu orientāciju vai kļūt negatīva, kas rada sarežģījumus analītiskajā terapijā. Taču izpratne par to, ka maigo un naidīgo jūtu nodošana ārstam atspoguļo pacienta iepriekšējo, kaut arī nedaudz pārveidoto attieksmi pret citiem cilvēkiem, noved pie neapzinātu vēlmju un tieksmju apziņas. Analītiskais darbs ir vērsts pret jauno mākslīgo neirozi. Tā pārvarēšana un pārnešanas novēršana tādējādi veicina atbrīvošanos no slimības, kas pacientam sākotnēji sagādā ciešanas.
Pārneses neiroze
Aplūkojot pārneses problēmu, Freids vadījās no tā, ka analīzes procesā atdzīvojas pacienta agrīnie garīgie pārdzīvojumi. Šo pārdzīvojumu atdzimšana notiek ne tik daudz atmiņu veidā, bet gan pacienta attieksmē pret analītiķa personību. Notiek it kā kopēšana, pārpublicēšana no tā, kas jau bija pacienta psihes dziļumos. Taču tikko atdzīvinātās vēlmes un fantāzijas no iepriekšējā pacientam nozīmīgā cilvēka tiek pārnestas uz analītiķa personību. Šajā gadījumā sākotnējā slimība, ar kuru pacients devās pie ārsta, piedzīvo noteiktas izmaiņas. Precīzāk, viņa slimība attīstās tādā virzienā, ka tiek iegūta jauna neiroze. Freids sauca par slimības jauno radīšanu pārneses neiroze.Šī pārneses neiroze nav nekas vairāk kā “vecas slimības jauns variants” vai “mākslīgā neiroze”, kas no analītiķa prasa tikpat lielu uzmanību kā slimība, ar kuru pacients pie viņa ieradās. Vecajai slimībai raksturīgie neirotiskie simptomi zaudē savu sākotnējo nozīmi un pielāgojas jaunajam slimības variantam, kā rezultātā analītiķim ir jāņem vērā analīzes procesā notikušās izmaiņas. Tādējādi terapeitiskā darba fokuss pāriet no sākotnējās neirotiskās slimības izcelsmes izpētes uz pārneses neirozes izpēti.
Tādējādi terapeitiskā ārstēšana saskaras ar papildu grūtībām, jo par pārneses neirozes centru kļūst pats analītiķis kā objekts, uz kuru pacients pārnes savas jūtas un pieredzi. Analītiķim ne tikai jācīnās ar dažāda veida pretestību no pacienta puses, bet pārnešana arī apgrūtina viņa jau tā grūto terapeitisko darbu. Jauni sāpīgi garīgi produkti, kas rodas analīzes procesā, noteikti var radīt šaubas par psihoanalīzes efektivitāti kā tādu.
Patiesībā, kāda ir šī ārstēšanas metode, kuras procesā rodas jauna slimība - pārneses neiroze? Kāda jēga no terapeitiskajām aktivitātēm,
Vai kāpostu zupa nav tik daudz jāvienkāršo, cik sarežģī analītisko situāciju? Vai nav labāk ķerties pie citiem terapijas līdzekļiem, kas nepieļauj pārnešanas rašanos kā tādu, kas apgrūtina pacientu ārstēšanu?
Jādomā, ka Freids saprata, ka, atklājot pārneses neirozi, šie un līdzīgi jautājumi varētu rasties gan no psihoanalīzes pretiniekiem, gan atbalstītājiem. Pirmajam šādi viltīgi jautājumi nozīmēja psihoanalītiskās terapijas devalvāciju kā neefektīvu un radot ārstam nevajadzīgas grūtības. Pēdējiem pati šādu jautājumu uzdošana un turpmākās atbildes uz tiem veicināja psihoanalīzes teorijas un prakses attīstību, jo terapeitiskā darba grūtības ir stimuls analītiķu radošai darbībai.
Apsverot pārneses neirozes, Freids, pirmkārt, pieturējās pie sākuma punkta, saskaņā ar kuru Psihoanalītiskā ārstēšana pati par sevi nerada pārnesi. Patiesībā psihoanalīze atklāj tikai to, kas slēpjas neirotiķu psihes dzīlēs. Nevajadzētu domāt, ka, izmantojot citus terapijas veidus, pārnešana kā tāda nepastāv. Pacienta maigo vai naidīgo jūtu izpausme pret ārstu notiek jebkurā gadījumā. Cita lieta, ka ar citiem terapijas veidiem šo sajūtu izpausme notiek spontāni, un ārsts ne vienmēr var tām izsekot, jo viņam var nebūt ne mazākās nojausmas par pārnešanu kopumā, savukārt psihoanalītiskās terapijas gadījumā darbs ar pārnesi kļūst par vienu no svarīgākajiem un būtiskākajiem analītiskās apstrādes uzdevumiem.
Pārnesuma izpausmes specifika psihoanalīzē ir tāda, ka in Analīzes procesā pārnese izpaužas kā pretestība. Tāpēc analīzē ir svarīgi sagaidīt brīdi, kad pāreja kļūst par pretestību. No šī brīža analītiskais darbs ir vērsts uz pretestības pārvarēšanu. Galu galā pacienta maigās un naidīgās jūtas pret ārstu kļūst par tiešas analīzes objektu, kas veicina neirotiskās slimības kā tādas izpratni un izpratni. "Izšķirošā darba daļa," uzskatīja Freids, "tiek paveikta attiecību laikā
Apmeklējot ārstu, pārnese rada jaunas versijas par veciem konfliktiem, kuros pacients vēlētos uzvesties tā, kā viņš uzvedās savā laikā, savukārt, izmantojot visus [pacienta] rīcībā esošos garīgos spēkus, viņš ir spiests izdarīt cits lēmums. Tādējādi pārnese kļūst par cīņas lauku, kurā saduras visi spēki, kas cīnās savā starpā.
Tāpēc analītiķis izmanto nodošanu kā nepieciešamo līdzekli, lai veicinātu veiksmīgu pacienta ārstēšanu. Sākotnējā terapeitiskā uzdevuma risinājums tiek veikts, pārvarot jaunu, mākslīgi radītu neirozi. Ja analītiskā darba procesā ar pārnesi pacients spēj pārdomāt savas attiecības ar analītiķi un atbrīvoties no pārneses neirozes, tad viņš reālajā dzīvē rīkosies līdzīgi attiecībās ar citiem cilvēkiem. Vēršot uzmanību uz šo apstākli un pārneses lomu analītiskajā ārstēšanā, Freids uzsvēra: “Cilvēks, kurš ir kļuvis normāls attiecībā pret ārstu un atbrīvojies no apspiestu dziņu darbības, tāds paliek arī privātajā dzīvē, kad ārsts atkal sevi ir izņēmis. ”.
Tātad, no vienas puses, pārnese un pretestība ir tik cieši saistītas viena ar otru, ka ne vienmēr ir iespējams tās atšķirt. No otras puses, psihoanalīzē pati pārnese parādās pretestības formā.
Niya, kā rezultātā tās grūtības, ar kurām saskaras psihoanalītiskā terapija, tiek atrisinātas, jo pretestības pārvarēšanai tiek izmantota pārnese. Īsāk sakot, pārnešanas meistarība ir nepieciešams analītiskās terapijas priekšnoteikums, jo ārsts, kurš spēj pārveidot pāreju no ārstēšanas iejaukšanās līdzekļa par līdzekli pacienta pretestības apkarošanai, iegūst spēcīgu sabiedroto, caur kuru ir iespējami terapeitiskie panākumi. . Tāpēc psihoanalītiskās ārstēšanas māksla slēpjas pacienta pārnešanas laikā apgūšanā, lai to izmantotu saviem terapeitiskajiem mērķiem.
Pārnešanas apguve prasa praktiskas iemaņas, kas galvenokārt saistītas ar analītiķa spēju un spēju izprast ne tikai pacientu garīgo pasauli, bet arī savu bezsamaņu. Fakts ir tāds, ka psihoanalītiskā situācijā līdz ar pacienta jūtu un pieredzes nodošanu analītiķim notiek parādība, kuras rezultātā analītiķis var nodot pacientam savas jūtas un pieredzi. Šo fenomenu psihoanalīzē sauc pretpārnesums(pretpārnesums).
Pārneses un pretpārneses savijums noved pie tā, ka terapijas procesā analītiķis var nonākt viņam tik sarežģītā situācijā, no kuras izeja ir saistīta ar visnegaidītākajām sekām. Īpaša veida grūtības rodas, ja pacients piedzīvo erotisku pārnesi, kas var izraisīt analītiķim pretrunīgu sajūtu loku - no kārdinājuma un vēlmes reaģēt uz pacienta seksuālo pievilcību līdz bailēm no šīs pievilcības un pretestības līdz iesaistei mīlestībā. afēra.
Esmu jau pieskārusies problēmai par pacienta erotizētu nodošanu analītiķim un, izmantojot savu piemēru, mēģināju parādīt grūtības, ar kurām dažkārt nākas saskarties analītiskās terapijas procesā.
Tomēr es uzskatu, ka, ņemot vērā izteiktās idejas par pārnesi un pretpārnesi, ir nepieciešams detalizētāks analītiskās attiecības starp pacientu un analītiķi. Tas patiešām nav vienkāršs jautājums, kura risinājums bieži kļūst par klupšanas akmeni ceļā uz veiksmīgu psihoanalītisku ārstēšanu. Nav nejaušība, ka Freids šī jautājuma izskatīšanai veltīja īpašu darbu, ko viņš publicēja 1915. gadā ar nosaukumu “Piezīmes par mīlestību pārnesē”.
Pieņemsim, ka analītiskās terapijas gaitā jauna, skaista, pievilcīga sieviete iemīlas savā analītiķi. Varbūt viņa sākotnēji slēpj savas jūtas ne tikai no analītiķa, bet arī no sevis. Tomēr, kad iemīlēšanās sajūta kļūst neticami spēcīga un pilnībā pārņem sievieti, viņa nespēj cīnīties ar kaislību, kas viņā ir pārņēmusi, un atzīstas analītiķim mīlestībā pret viņu. Teorētiski iepazinies ar pārnesi, profesionālā līmenī analītiķis ir gatavs sievietes mīlestības apliecinājumu uzskatīt par pacienta pozitīvas nodošanas izpausmi viņam kā ārstam. Taču, izrādot līdzjūtību jaunai sievietei un būdams ne tik daudz atrauts ārsts, kurš pret pacientu izturas kā pret bezpersonisku priekšmetu, bet gan ar jutekliskām vēlmēm apveltīts vīrietis, viņš aiz pacientes pozitīvās pārneses var saskatīt ne tikai viņas iepriekšējās atkārtošanos un atveidojumu. jūtas pret kādu citu cilvēku, bet arī viņas jutekliskās pieķeršanās rašanās viņam nevis kā ārstam, bet kā vīrietim. Pacienta erotizētās pārneses ietekmē viņš pats var tikt pakļauts tādiem pārdzīvojumiem, kuru rezultātā viņam var attīstīties aizsargmehānismi, kas saistīti ar juteklisko tieksmju nomākšanu vai ne mazāk maigām kā pacienta, seksuāli uzlādētām savstarpējām jūtām, kas prasa. viņu apmierinātību.
Vai patiesībā nav izņēmumu, kad erotizēta pāreja izvēršas lielā pacientes mīlestībā pret vīrieti analītiķi? Vai tas nenotiek, kad analītiķis pacientā atrod vienīgo sievieti, ar kuru viņš ir gatavs saistīt savu turpmāko likteni? Vai turpmāka mīlētāju savienība nav iespējama?
kuri satikās analītiskās ārstēšanas laikā un piedzīvoja neatvairāmu pievilcību viens pret otru?
Jau tika atzīmēts, ka parādība tiek pārnesta
sa notiek ne tikai analītiskā situācijā, bet arī
izglītības procesā. Labi zināms, ne tik reti
gadījumos, kad starp skolēniem un skolotājiem, īpaši
īpaši jaunas meitenes un pieauguši vīrieši,
tiek nodibinātas tik ciešas attiecības, ka
rezultātā tiek noslēgta civila vai likumīga laulība. Tātad
Kāpēc šādas attiecības starp pas ir neiespējamas?
no klientiem un analītiķiem? Vai arī atšķirībā no morāles
skolotāju goda kodekss, Hipokrāta zvērests
ārsts droši apdrošina pēdējo pret iespējamu
analītiķa stāvoklis, kad viņš iemīlas savā pacientā,
izrādot visas patiesas mīlestības pazīmes attiecībā uz
tuvojas viņam? .
Psihoanalītiskās kustības vēsturē ir arī gadījumi, kad starp pacientiem un analītiķiem tika izveidotas attiecības, kas, radušās analīzes procesā, radīja neatrisināmas problēmas, kas sarežģīja terapeitisko ārstēšanu vai pārsniedza parasto pozitīvo pārnesi. Tādējādi attiecības, kas sākās gadsimta sākumā starp krievu pacientu Sabīnu Spīlreinu, kas vēlāk kļuva par slavenu psihoanalītiķi, un Šveices analītiķi Karlu Gustavu Jungu attīstījās tā, ka Freids bija spiests izteikt pamācošus norādījumus precētajam ārstam. . Pamatojoties uz Spīlreinas maigo jūtu nodošanu viņas analītiķim un Junga pretpārnesi, viņu attiecības attīstījās tā, ka, spriežot pēc dažu pētnieku informācijas, tās pārauga intīmā tuvībā, lai gan tas nemazināja analītiķa ģimenes dzīvi. kurš līdz tam laikam (1908. gada beigas - 1909. gada sākums) bija trīs bērnu tēvs.
Bet ir arī cits gadījums, kad 20. gadu sākumā jaunā analītiķa Vilhelma Reiha attiecībām ar jauno meiteni Annu Pinku, kas mācījās kopā ar viņu, bija atšķirīgs iznākums salīdzinājumā ar Spīlreinu un Jungu. Nodarbojoties ar terapeitiskām aktivitātēm, Reiham bija izpratne par pārnesi un pretpārnesi. Tomēr viņš uzskatīja, ka Annas Pinkas jūtas pret viņu un viņa paša jūtas pret viņu bija patiesas, patiesas un pārsniedz pārnešanu un pretpārnesi.
prāmju attiecības. Pēc tam, kad Reihs saprata viņu jūtu dziļumu, analītiskais darbs starp viņiem nevarēja turpināties, un Pinks vispirms sāka analīzi ar citu, vecāka gadagājuma analītiķi G. Nunbergu, bet dažus gadus vēlāk - ar A. Freidu. Mīlestības sajūta, kas pārņēma jauniešus, izraisīja šādu attiecību turpinājumu, kas beidzās ar faktu, ka nedēļu pirms savas 25. dzimšanas dienas Reihs apprecējās ar Pinku. Tomēr viņu laulība nebija ilgstoša, un viņi pēc tam izšķīra laulības, un Reihs vēl divas reizes apprecējās
Izstrādājot psihoanalīzes tehniku, Freids iebilda pret jebkādiem jauninājumiem, kas saistīti ar analītiķa erotizētas pārneses izmantošanu kā līdzekli pacienta mākslīgai pavedināšanai, lai sasniegtu terapeitiskos panākumus. Ir bijuši gadījumi, kad analītiķi ir paātrinājuši pozitīvās pārneses procesu un ieaudzinājuši pacientiem domu, ka, lai analīze varētu progresēt labāk, pacientiem ir jāmīl savs ārsts. Freids kategoriski iebilda pret šādu paņēmienu, uzskatot to par bezjēdzīgu un ne tuvu drošu analīzei kā tādu. Viņš vadījās no tā, ka nevajag pasteigties priekšā notikumiem un mākslīgi tos paātrināt. Maigumu jūtu pārejai uz analītiķi jānotiek spontāni. Cita lieta, ka analītiķim jābūt gatavam šādai pacienta jūtu izpausmei.
Kad ungāru psihoanalītiķis Sandors Ferenczi nāca klajā ar ideju par aktīvu analīzi, iekļaujot mazāk formālas attiecības starp analītiķi un pacientu, Freids ne tikai neatbalstīja šo ideju, bet arī kritizēja to. Jo īpaši viņš nosodīja jaunu paņēmienu, ar kuru terapeitiskos nolūkos analītiķis varētu izrādīt mātišķu maigumu pacientiem, kuri... bērnība cieta no mātes aprūpes trūkuma. Ferenczi, kuram bija līdzīgs viedoklis, to izmantoja mātes maiguma tehnika, kurā skūpsti tika apmainīti starp analītiķi un pacientu. Freidam šī analīzes metode bija nepieņemama. Viņš uzskatīja, ka analīzes laikā nevajadzētu satikt pacientus viņu vēlmju apmierināšanā pusceļā, ieskaitot "mazus erotiskus priekus", piemēram, nevainīgus skūpstus. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka nav tas cilvēks, kurš, jo
Liekulība vai filistra apstākļi nepieļauj iespēju apmainīties ar skūpstiem, kā tas ir pieņemts dažās kultūrās. lturakh kā sveicienu. Tomēr Freids turpināja un | to, ka kultūras vidē, kurā viņam bija jāstrādā, skūpsts nozīmēja intīmu erotiku, sch kura parādība analītiskā situācijā ir nepieņemama! Turklāt viņš pauda bažas, ka vienmēr var atrast šādu "revolucionāru" ana tehnikā! Liza, kura pārsniegs nevainīgus skūpstus, un ^ dūmu analītiķi nespēs saglabāt oriģinālu< нятую в психоанализе установку на отношения с пациен--тами, не допускающую послаблений во врачебной этике"| Размышляя над этими вопросами, в одном из писем Фе« ренци от 13 декабря 1931 года Фрейд выразил свою пози| цию «сурового отца», предостерегающего коллегу от ис| полнения в процессе аналитического лечения роли «нежД ной матери» по отношению к пациентам [ 11. С. 92].
Psihoanalīzes dibinātāja bailes nebija nepamatotas.<| венными. Примечательные случаи из аналитической ра| боты Юнга и Райха наглядно свидетельствовали о том! что трансферные и контртрансферные отношения ^ зываются реальными и действенными. Осуществленный Ференци изменения в технике анализа при умелом, ^ лифицированном их использовании способствовали те*| рапевтическому лечению, но в то же время открывал! простор для использования эротизированного переноса i личных целях аналитика, не придерживающегося вра* чебной этики или неспособного удержаться от тех иску-* шений и соблазнов, с которыми подчас сталкивается молодой аналитик.
Terapeitiskā prakse pašreizējā attīstības stadijā rāda, ka lietas var iet tik tālu, ka daži ārsti uztver intīmās attiecības starp viņiem un pacientiem kā kaut ko pašsaprotamu. Protams, tam nav nekāda sakara ar PSS analīzi. Turklāt principā tas ir pretrunā ar to un liecina par pilnīgu analītiskās apstrādes specifikas neizpratni, kuras laikā neizbēgami parādās pārneses un pretpārneses attiecības. Un tie? ne mazāk, savā nepareizajā interpretācijā analītiskā terapija var ietvert tādu paņēmienu, kas ir pretrunā psihoanalīzei kā tādai.
Tā nu kādu dienu man bija iespēja aprunāties ar jaunu terapeitu, kurš, studējot psihoanalītisko tehniku, dalījās ar savu “pozitīvo” pieredzi pacientu ārstēšanā. Viņš teica, ka sievietes bieži nāk pie viņa un vēlas tikai vienu: apmierināt savas seksuālās vēlmes. Atbildot uz maniem paskaidrojumiem par rūpīgu un pareizu darbu ar pārnesi, viņš norādīja, ka ne reizi vien nācies satikt savus pacientus pusceļā, apmierināt viņu erotiskās vajadzības, un tas visbiežāk devis pozitīvu rezultātu. Kā viņš pats saka, dažas pacientes pie viņa ierodas “nevis kā pie ārsta, bet kā pie vīrieša”, un viņu izārstēšana ir atkarīga no viņa kā vīrieša, nevis kā ārsta rīcības. Kad es vērsu viņa uzmanību uz to, ka psihoanalītiskais dīvāns ir paredzēts kaut kam pavisam citam, psihoanalīze ir neirotisku slimību ārstēšanas metode, un viņa priekšstati par ārstēšanas iespējām ne tikai neatbilst analītiskajai terapijai, bet arī ir radikāli pretrunā ar to. , jaunais analītiķis steidzās mainīt sarunu citā virzienā. Taču man šķita, ka viņu nemaz nemulsina fakts, ka viņš uz pacientēm, kas pie viņa nāk galvenokārt kā seksuāli neapmierinātas sievietes, kurām ir gatavs sniegt atbilstošu palīdzību, darbojoties kā vīriešu ārsts, nevis vīrietis ārsts. Ja šāds terapeits uzdodas par psihoanalītiķi, tas var radīt pacientiem nepareizu priekšstatu par psihoanalīzi. Patiesībā tas viss ir tik tālu no psihoanalīzes kā sirds operācija, ko veic ārsts, pamatojoties uz pacienta sūdzību, ka viņa sirds ir pilnībā salauzta nelaimīgas mīlestības rezultātā.
Nepieredzējis analītiķis var uztvert pacienta erotisko pārņemšanu kā aicinājumu uzsākt intīmas attiecības. Tomēr, apmierinot pacienta seksuālās vēlmes un ticot, ka tādējādi tiek panākta veiksmīga ārstēšana, analītiķis kā ārsts neapšaubāmi cieš neveiksmi. Viņa autoritāte ir samazināta līdz nieka, jo, no vienas puses, ārsts tiek novesta līdz mīļākā stāvoklim un līdz ar to mazākā vai lielākā mērā kļūst par rotaļlietu tās sievietes rokās, kura ir guvusi virsroku. un, no otras puses, terapija pārvēršas par sava veida mīlas dēku kopīgās
Otra paciente kārtējo reizi atrod apstiprinājumu, ka ir neatvairāma, un visi vīrieši, arī viņas savaldzinātais terapeits, ir nenozīmīgi radījumi, gatavi! velkot aiz jebkuriem svārkiem. Ārsts tikai domā, ka ejot | lai apmierinātu pacienta seksuālās vēlmes, vai viņš tādējādi? dziedina viņu. Reāli viss notiek otrādi-| mute. Tas ne tikai nesasniedz savu terapeitisko mērķi, bet arī samazina analītisko ārstēšanu. Sasniedzis savu*! uzvara, sieviete kārdinātāja var apgalvot! savas prasības pret dakteri kā mīļāko vai priekš-*| gadījumā pārtraucot intīmas attiecības ar viņu, vērsieties pie cita terapeita, kur, visticamāk, viņš mēģinās izmantot to pašu stratēģiju un atkārtos iepriekšējo pieredzi, pavedinot ārstu kā vīrieti.
Savulaik Freids uzsvēra, ka, reiz iekšā; līdzīgu situāciju ārsts nekad nespēs panākt! tās mērķis ir atbrīvot pacientu no neirozes. Izmantojot | tēlains salīdzinājums, viņš atzīmēja, ka šajā gadījumā starp)! ārsts un pacients izspēlē |. aprakstīto ainu anekdote par ganu un apdrošināšanas aģentu. Pēc tuvinieku uzstājības uz māju, kurā gulēja neticīgs, smagi slims cilvēks, tiek uzaicināts gans. Neticīgā aģenta radinieki cer, ka uz nāves sliekšņa viņš nožēlos grēkus ganu priekšā, saņems grēku piedošanu un iegūs ticību. Gans ieiet smagi slima cilvēka kambaros, un viņi, palikuši vieni, sarunājas viens ar otru. Viņu saruna ievelkas tik ilgi, ka radinieki otrā istabā sāk cerēt uz labvēlīgu notikuma iznākumu. Viņi pacietīgi gaida sarunas beigas, un, kad gans beidzot atstāj slimā vīrieša istabu, viņa radinieki uzzina sekojošo. Pretēji viņu cerībām neticīgais apdrošināšanas aģents netika pārvērsts. Taču, ko, protams, neviens negaidīja, mācītājs pameta apdrošinātā smagi slima vīrieša māju.
Ja erotizētas pārneses gadījumā pacientei izdodas savaldzināt analītiķi, tad tas viņai nozīmē neapšaubāmu triumfu, bet ārstam pilnīgu sakāvi. Ja, apmierinot pacienta simpātijas, analītiķis savu rīcību pamato ar atsaucēm uz viņas efektīvu ārstēšanu, tad tā ir vai nu viņa paša vēlmju racionalizācija, vai arī pašapmāns, kas saistīts ar analītiskās terapijas būtības pārpratumu. Nevis kaut ko atcerēties un atveidot
kā psihisku materiālu, saglabājot to savā psihē, paciente realizēja savas neapzinātās dzimumtieksmes, izcīnot kārtējo uzvaru pār vīrieti. Tā vietā, lai apstrādātu psihisko materiālu, kas saistīts ar viņas nodošanu pacientam, analītiķe padevās viņas valdzinājumam un nodibināja intīmas attiecības, tādējādi liedzot sev īstu analītisku darbu. Turpinoties intīmajām attiecībām, paciente atklās visas mīlas dzīves patoloģiskās reakcijas, kuru attīstība viņu noveda pie ārsta, savukārt analītiķe, naivi ticot, ka pacienta vēlmju apmierināšana ir viņas atveseļošanās atslēga. , nespēs neko darīt, lai labotu vai novērstu viņas patoloģiskās reakcijas un neirotiskos simptomus. "Mīlestības dēka," atzīmēja Freids, "izbeidz iespēju ietekmēt ietekmi, izmantojot analītisku ārstēšanu; abu kombinācija ir muļķības."
Tādējādi veiksmīga terapeitiskā darba nolūkā analītiķim nevajadzētu sekot pacienta piemēram un apmierināt viņa vēlmes. Šajā sakarā jaunās terapeita nostāja, saskaņā ar kuru, tā kā pacients nāca pie viņa ar ļoti konkrētu mērķi, tad kāpēc gan nepalīdzēt viņai gūt baudu, no medicīniskās ētikas viedokļa nav tik daudz amorāla, kā kļūdaini terapeitiskā ziņā. Bet ko darīt analītiķim, kad viņš redz erotizētas pārneses attīstību no pacienta puses? Kā viņam vajadzētu uzvesties? Kāda stratēģija jums jāievēro?
Pacients un psihoanalītiķis [Psihoanalītiskā procesa pamati] Džozefs Sandlers
EROTĒTA PĀRVEIDE
>EROTĒTA PĀRVEIDE
1915. gadā Freids aprakstīja dažus “mīlestības pārneses” gadījumus, kad pacients, kurš tiek ārstēts ar psihoanalīti, ziņoja par savu “mīlestību” pret psihoanalītiķi (Freid, 1915a). Lai gan "parastā" erotiskā pārnese var būt normāla parādība, kas tiek veiksmīgi pārvarēta analīzes gaitā, daži pacienti izjūt šo sajūtu tiktāl, ka viņi atsakās turpināt ārstēšanas kursu un var noraidīt savas sajūtas kā piederības interpretācijas. pagātnē un parasti atsakās no turpmākiem mēģinājumiem noskaidrot sajūtas raksturu un simptomu cēloni, kas iepriekš izraisīja viņu sūdzību. Analītiskās sesijas viņi izmanto, lai izteiktu savas jūtas, lai gūtu prieku no mīļotā klātbūtnes, šie pacienti meklē savstarpīgumu no savu emociju objekta. Lai gan Freids neuzskata, ka šādā gadījumā obligāti jārunā par smagiem neirotiskiem traucējumiem un neuzskata šāda veida pārnešanu par neizbēgamu kontrindikāciju psihoanalītiskās terapijas lietošanai, viņš tomēr uzskata, ka dažkārt var ieteikt pacienta pārvietošanu. pie cita speciālista. Viņš raksta par tādiem pacientiem kā cilvēkiem, kas apveltīti ar “dabisku kaislību”, patiesiem “dabas bērniem”.
Kad šāda “kaislīgā” pārnese sasniedz tik nozīmīgu pakāpi, ka rodas savstarpīguma pieprasījums un psihoanalītiskais darbs pārstāj būt produktīvs, tad, šķiet, var runāt par nopietnu patoloģiju. (Termins "seksualizēta" pārnese dažreiz tiek lietots, taču, tā kā tas aptver daudz plašāku parādību loku nekā erotizēta pārnese, būtu jāizvairās no tā lietošanas kā "erotizēta" sinonīms - sk. Coen, 1981. Terminam "erotiskā pārnese" vajadzētu būt rezervētam pozitīvai pārnesei, ko pavada seksuālas fantāzijas, kuru nereālo būtību pacients pilnībā apzinās). Aleksandrs (1950) vērsa uzmanību uz atkarīgā pacienta problēmu, kurš pieprasa savstarpēju mīlestību no psihoanalītiķa un cenšas viņam sniegt savu. Blitzens (kura nepublicētās piezīmes ir citētas Rapaport, 1966 un Greenson, 1967) tiek uzskatīts par pirmo, kurš nodibināja saikni starp mēģinājumu seksualizēt attiecības ar psihoanalītiķi un nopietnu psihopatoloģiju. Rappaports (1956), detalizēti apspriežot šo jautājumu, raksta, ka "saskaņā ar Blitzeru, ja nodošanas situācijā pret analītiķi izturas "it kā viņš būtu" vecāks, tad pārneses erotizācija noved pie tā, ka analītiķis "ir" ” šis vecāks (šo apgalvojumu var uzskatīt par piemēru labi zināmam pārspīlējumam, kas psihoanalītiskajos pētījumos nav tik rets, autors acīmredzot ar to domā, ka pacients šajā gadījumā atsaucas; psihoanalītiķim kā vecākam, neatzīstot nevienu “it kā”, kas rodas citu pacientu gadījumā). Problēmas, ko rada šis formulējums, ir acīmredzamas, un mēs pie tām atgriezīsimies vēlāk.
Rappoport apgalvo, ka pacienti, kuriem pārnesē ir izteikts erotiskais komponents, “jau no paša sākuma izsaka neatlaidīgu vēlmi, lai psihoanalītiķis pret viņiem pildītu vecāku lomu”. Viņi nejūtas apmulsuši par šādām vēlmēm un atklāti pauž dusmas, ja ārsts atsakās izpildīt viņu prasības. Rappoport izveido saikni starp intensīvu seksuālo prasību reakciju psihoanalītiskā procesa laikā un pacienta psihopatoloģijas smagumu. Šī pārneses erotizācija, kas atbilst nopietniem realitātes sajūtas traucējumiem, ir smagas slimības formas pazīme. Šajā gadījumā pacienti nav neirotiski, bet drīzāk pārstāv "robežas" vai "ambulatorās (pagaidu) šizofrēnijas gadījumus". Autore arī atzīmē, ka "lai gan analītiskā situācija ir īpaši labvēlīga šādai realitātes sagrozīšanai, šie pacienti visos gadījumos cenšas jebkurai nozīmīgai personai uzspiest vecāku lomu."
Rappoport piekrīt Blitzen, ka šādiem pacientiem psihoanalītiķis patiešām ir vecāks. Tomēr viņš neapgalvo, ka viņi ir tik tālu no realitātes, lai uzskatītu psihoanalītiķi par savu īsts vecāks. Jebkurā gadījumā to nodošanas specifika nerada šaubas. Pārnesums šeit nav slēpts, "pacients ar visu savu uzvedību parāda, ka viņš ilgojas pārvērst savu fantāziju realitātē." Viņš uzskata, ka psihoanalītiķa personā patiesībā var atrast vecāku, kura rīcība var līdzināties īstam vai vēlamam vecākam - kamēr psihoanalītiķa kā ārsta skatījums ir pilnībā zudis.
Apgalvojumu, ka šādas jūtas un vēlmes veido pārnese, protams, var apstrīdēt. 1951. gadā Nunbergs izvirzīja uzskatu, ka pacienta mēģinājumi pārveidot psihoanalītiķi par savu vecāku nav jāuzskata par nodošanu. Viņš rakstīja par pacientu, kura "neatlaidīgā pieķeršanās tēvam radīja vēlmi redzēt viņu iemiesotu analītiķa personā, un, tā kā viņas vēlme pārvērst pēdējo par personu, identisks viņas tēvs nevarēja piepildīties; Ja šī paciente mēģinātu neapzināti uzklāt attēlus no viņas pagātnes uz ārsta personību, tad, pēc Nunberga domām, mums būtu darīšana ar pārnesi. Tomēr "viņa neprojicēja sava tēva tēlu psihoanalītiķim - viņa mēģināja piespiest ārstu mainīties tā, lai viņš kļūtu līdzīgs viņas tēvam." Šajā gadījumā Nunbergam acīmredzot ir prātā Rappoport vēlāk aprakstītā parādība. Iepriekšējā nodaļā par pārnesi (4. nodaļa) mēs apspriedām “iepriekš piedzīvoto notikumu un saistību latento atkārtošanos pārnesē, kas nozīmē, ka pacients neapzinās pagātnes atkārtošanos tagadnē. Lai gan, ņemot vērā šīs nodaļas secinājumus, Rappoport aprakstītās parādības neietilpst jēdziena "pārnešana" definīcijā, situācija, kurā pacients piedzīvo erotisku pārnesi, tomēr ir pilnīgi iespējama, neapzinoties, ka ir pagātnes atkārtojums. Rappaporta darbs (1956) galvenokārt ir veltīts problēmai, kā rīkoties ar pacientu, kurš vēlas realizēt savas seksuālās jūtas pret psihoanalītiķi un saņemt no viņa atbildi. Tai pašai problēmai veltīts Menningera (1958) raksts, kurš erotizēto pārnesi uzskata par pretošanās izpausmi, ko raksturo psihoanalītiķa prasība pēc mīlestības un seksuālas apmierinātības, prasība, ko pacients neapsver. sevi kā kaut ko neadekvātu vai dīvainu (tas ir, tas ir ego-sintonisks).
Saula (1962) raksta centrā ir arī tehniskie jautājumi. Konkrētāk nekā Rappoports, viņš erotizēto pārnesi saista ar patiesu vilšanos agrīnā dzīvē, liekot domāt, ka naidīgums un dusmas, kas radās tā rezultātā, var atkārtoties attiecībā uz psihoanalītiķi. Turklāt ārkārtējas pieķeršanās izpausmes daļēji ir līdzeklis, lai pasargātu ārstu no naidīgām jūtām. Arī citi pētnieki ir atzīmējuši šādu pacientu naidīgumu un destruktivitāti (piemēram, Nunberg, 1951; Greenson, 1967). Grīnsons erotisko pārnesi saista ar citiem garīgiem traucējumiem. Viņš jo īpaši raksta: “Pacienti, kas cieš no tā sauktās “erotizētās” pārneses, ir pakļauti ļoti destruktīvām reakcijām... Pārnesumi šādiem pacientiem vienmēr rodas no naida pamatiem. Vienīgais, kas viņus vada, ir vēlme atbrīvot savas jūtas un traucēt viņiem veikto psihoanalītisko ārstēšanu. Runājot par savu pieredzi ar šādiem pacientiem, Grīnsons raksta, ka “uz sesijām viņi nāca labprāt, bet ne tāpēc, lai iedziļināties analīzē, bet tikai tāpēc, lai izbaudītu ārsta fizisko tuvumu. Visi mani mēģinājumi veikt analītisku iejaukšanos nedeva nekādu atbildi. Līdzīgu domu izsaka Swartz (1967), minot piemēru par pacientu, kurš skaidri gaidīja, ka psihoanalītiķis reaģēs uz viņa jūtām. Pacients ar erotizētu pārnesi parasti nav piemērots ārstēšanai ar klasiskajām psihoanalīzes metodēm, jo šāda veida pacienti nespēj izpildīt klasiskās psihoanalīzes pacientiem izvirzītās prasības (Greenson, 1967; sk. arī Wexler, 1960) un nevar adekvāti piedalīties psihoanalīzes procesā. ārstēšanas alianses veidošanās. 1973. gadā Blūms sagatavoja detalizētu literatūras apskatu par erotizētu pārnesi. Viņš uzsvēra nepieciešamību to atšķirt no erotiskās pārneses, ko pilnībā atbalsta arī šī pētījuma autori. Blūms erotizētu pārnesi definē kā
“intensīva, dzīva, iracionāla, erotiska pievilcība psihoanalītiķim, ko raksturo neslēpta, šķietami egosintoniska prasība pēc savstarpīguma un seksuālās apmierinātības. Šīs erotiskās prasības pacientam var nešķist nesaprātīgas vai nepamatotas. Bieža gremdēšanās erotiskajās fantāzijās var rasties pacienta dzīves laikā vai ietvert situācijas, kas nav saistītas ar psihoanalīzi, kā arī izraisīt fantāzijas par to, kas notiks pēc ārstēšanas pabeigšanas... Erotizētās pārneses intensitāte un noturība, sarežģītība tā interpretācija, pastāvīgie mēģinājumi pavedināt psihoanalītiķi uz kopīgu reakciju uz situāciju, kā arī periodiska reakcija uz tādu pārnešanu, kurā psihoanalītiķa loma tiek piešķirta citai personai, apstiprina sarežģītu infantilu reakciju esamību šeit. . Pēdējie simbolizē neparastas mīlestības pārneses reakcijas, un šādi pacienti atgādina neatrisināmus narkomānus. Viņu erotizētās pārneses ir kaislīgas, neatlaidīgas, neatvairāmas... Bailes, ko viņi apzinās, nav bailes no regresa vai atmaksas, bet gan no vilšanās un rūgtuma par nesaņemtu atbildi, neatbildētu sajūtu. Izmantojot projekciju un noliegšanu, viņi var pieņemt, ka analītiķis viņus patiešām mīl."
“Mēģinājumi seksuāli pavedināt bērnu, īpaši edipālā fāzē, instinktīva pārmērīga stimulācija, ja nav vecāku aizsardzības un atbalsta, kas parasti notiek šajā dzīves periodā. Intensīvs konflikts, kas saistīts ar masturbāciju; tolerance (tolerance) pret incestīvu un homoseksuālu uzvedību ģimenē, vannas istabā vai guļamistabā utt.; priekšlaicīgas incestīvas seksuālās aktivitātes atsākšana un atkārtošana pusaudža gados.
"šādi pacienti bieži piedalās bērnu spēlēs, kurās ir seksuālas pavedināšanas elementi, piemēram, "daktera spēle", grupu atdarinājumi spēlē "tētis-mūmija" vai "vecvecāku gultas spēle" utt. Šeit ir redzama analīze kā patīkamu un pilnu pavedināšanas spēli. Narcistiskā ievainojamība un trauslums ir saistīti ar vecāku vienaldzību un empātijas trūkumu. Erotizācija bieži slēpj traumu, ko rada atkārtota pavedināšana un pārmērīga stimulācija, kā rezultātā rodas neuzticēšanās citiem un sadomazohisms.
Blūms neatbalsta atgriešanos pie neirosoģenēzes teorijas, kas balstās uz pavedināšanu, bet tomēr uzsver pavedināšanas un traumas patoģenētisko lomu erotizētas pārneses izcelsmē. Viņš arī norāda, ka šādiem pacientiem ir izteiktas narcisma izpausmes. Tas izpaužas pacienta fantāzijās, saskaņā ar kurām viņš ir “mīļākais” un kopumā ir diezgan neparasts. Šādas narcisma izpausmes "var tikt maskētas kā erotizēti mēģinājumi iepriecināt sevi ar citiem, lai saglabātu pašcieņu". Blūms to arī secina
Erotiskajai pārnesei ir daudz noteicošo faktoru, un tā var notikt dažādos veidos. Pēc savas būtības šāda pārnese atgādina ļoti izkropļotu paredzamās erotiskās pārneses formu. Erotiskā pārnese ir diezgan izplatīta analīzes fāze, lai gan tai var būt dažādas intensitātes un atkārtošanās pakāpes. Pastāv dinamiska telpa (kontinuums), kas stiepjas no simpātijas sajūtas līdz intensīvai seksuālajai pievilcībai, no visuresošām vēlmēm, kas saistītas ar seksuālo pārnešanu, līdz apzinātai, egosintoniskai nosliecei uz erotisku pārnesi. Tieši šī neatlaidīgā, apzinātā erotiskā aizraušanās, kas saistīta ar pārnesi, patiesībā ir erotizēta pārnese.
Tika novērota iepriekš aplūkotā veida erotizēta pārnese, bet galvenokārt sieviešu dzimuma pacientēm saistībā ar vīriešu psihoanalītiķiem. Lesters (1985) atzīmē, ka, izņemot atsevišķu Bibring-Lehner darbu (1936), nav literatūras, kas aprakstītu šādu pārnesi vīriešu dzimuma pacientiem saistībā ar sieviešu psihoanalītiķiem. Viņa norāda, ka "spēcīgo erotisko ilgu izpausmi vīrieša pacientā pret analītiķi kavē visu ēdošās mātes pirmsedipāla fantāzija. No otras puses, pacientēm šādas jūtas izpaužas vispilnīgāk (sk. arī Person, 1985; Wrye & Welles, 1989). Lai gan vairumā gadījumu iepriekšminētais ir patiess, nevar teikt, ka tā vienmēr ir taisnība.
Lai gan daudzi pētnieki erotizētajā pārnesē izceļ tos elementus, kas atspoguļo pagātnes atkārtošanos, mūsuprāt, ārkārtīgi svarīgi ir arī aizsardzības aspekti, jo īpaši aizsardzības funkcija pret depresīvā afekta rašanos.
No grāmatas Elementārā psihoanalīze autors Rešetņikovs Mihails MihailovičsPārnešana Acīmredzot daudzi gan tā laika, gan mūsu laika speciālisti šajā gadījumā redzētu parastu histēriskas neirozes recidīvu, kuras klīniskā aina ir ārkārtīgi mainīga un polimorfa. Tomēr Freids to iesaka kā atveseļošanos
No grāmatas Introduction to Lacan autors Mazins Viktors AronovičsLAKĀNA PĀRVEIDOŠANA Pārnese ietver neapzinātu ideju pārvietošanu no viena objekta uz citu, pārvietošanos no tālas pagātnes uz tagadni. Freida atklājums par šo īslaicīgo fenomenu izrādījās ļoti svarīgs psihoanalīzei. Psihoanalīze kļūst
No grāmatas PLASTICINE OF THE WORLD, jeb “NLP Practitioner” kursa kā tas ir. autors Gagins Timurs VladimirovičsMetafora jeb pārnese pēc līdzības Tur runa dūko kā krāsnī. Sarkans un karsts. Levitanskis Lingvistiskais komentārs Teorētiski metafora ir nozīmes pārnese ar līdzību. Tējkannai, protams, nav deguna. Bet ir zināma līdzība ar daļu no cilvēka sejas - saskaņā ar
No grāmatas Mīlestības attiecības – veiksmīgas un neveiksmīgas autors Volinskis Stefans No grāmatas Essential Transformation. Neizsmeļama avota atrašana autors Andreass KonniraAutomātiska apgūtā pārnese Ir pierādīts, ka uzvedības modeļi, emocijas un attieksmes darbojas ne tikai individuālā sistēmā, bet arī ģimenes sistēmā. Dažas īpašības tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Daži cilvēki nobijās, atklājot, kā
No grāmatas Visvarenais prāts jeb vienkāršas un efektīvas pašatveseļošanās metodes autors Vasjutins Aleksandrs Mihailovičs"Mīlestības nodošana" Atcerieties kaut ko no savas dzīves pieredzes, kas noteikti bija patīkams. Garīgi to kādu laiku “redzēt”, “dzirdēt”, “sajust”. Un pēc tam atveriet acis un 2-3 sekundes paskatieties uz to, kas jums nepatīk. Pēc tam atkal
No grāmatas Kāpēc es baidos mīlēt autors Pauels DžonsPārnešana Mūsu dzīvē mēs ļoti bieži piedzīvojam visu veidu vēlmju spiedienu, kas slēpjas mūsu zemapziņā. Vēlme būt mīlētam, nozīmīgam, vēlme būt harmonijā ar sevi ļoti bieži var pamatīgi ietekmēt mūsu uzvedību un attiecības ar apkārtējiem.
No grāmatas Analītiskās psiholoģijas pamatkurss jeb Junga breviārs autors Zelenskis Valērijs VsevolodovičsPārnese – pretpārnese Transference analītiskajā psiholoģijā ir īpašs projekcijas gadījums. Šis jēdziens tiek izmantots, lai aprakstītu neapzināto emocionālo saikni, kas rodas analizētājā saistībā ar psihoanalītiķi un attiecīgi analītiķi.
No grāmatas Freida teorijas diženums un ierobežojumi autors Fromms Ērihs SeligmansPārnešana Vēl viens Freida sistēmas pamatjēdziens ir pārnese. Šī koncepcija radās klīnisko novērojumu rezultātā. Freids atklāja, ka pacientiem ārstēšanas laikā veidojas ļoti spēcīga saikne ar psihoanalītiķa personību, un šī saikne ir ļoti sarežģīta.
No grāmatas Female Power Training: Queen, Girl, Lover, Mistress autors Haritonova Andžela7. nodaļa Mīlestības nodošana Metode ir vienlīdz efektīva gan vīriešiem, gan sievietēm. Šo paņēmienu var izmantot, ja: jūs satiekaties vairāk nekā mēnesi, un viņš nesteidzas atzīties kaislīgas jūtas. Viņš ir pieklājīgs, gādīgs, maigs, bet... ļoti mierīgs. Un es gribu karstos
No grāmatas Erotiskā un erotizētā pārnese autors Romaškevičs, red. M.VErotiskā pārnešana un pretestība Freida mazāk tiešā atzīšana analītiķa atbildībai par erotisku pārnesi ir viņa apgalvojums, ka maigas pārnešanas pazīmes pacientā jau sen bija manāmas gan viņas paklausībā, gan piekāpībā pret visiem paskaidrojumiem.
No grāmatas Pacients un psihoanalītiķis [Psihoanalītiskā procesa pamati] autors Sandlers DžozefsTRANSFERENCE Trešajā nodaļā, kurā tika apspriesti dažādi psihoterapeita un pacienta attiecību aspekti, mēs norādījām, ka terapeitiskās alianses jēdziens ietver dažas pazīmes, kuras var attiecināt arī uz fenomenu, ko sauc par “pārnešanu”. Apsveriet
No grāmatas Izzūdošie cilvēki. Kauns un izskats autors Kilborns BendžaminsTRANSFERENCE UN EXTERNALIZĀCIJA Šīs nodaļas diskusija par mēģinājumiem paplašināt pārneses jēdzienu ir parādījusi, ka šis termins ir pārsniedzis savu sākotnējo nozīmi, vienkārši atkārtojot dažas svarīgas attiecības pacienta bērnībā. Svarīgi
No grāmatas Psihoanalīze [Ievads bezsamaņā esošo procesu psiholoģijā] autors Kuters PēterisSkatiens un pāreja Stāsti par Narcisu un lēdiju Godivu ir pievērsuši mūsu uzmanību nāves skatieniem. Vai analītiskā situācija un dīvāna lietošana nevar būt bīstama? Vai analītiķis neriskē kauns zem analītiķa skatiena
No grāmatas Missing Without a Trace... Psihoterapeitiskais darbs ar pazudušo cilvēku tuviniekiem autors Preitlere Barbara5.2. Pāreja Agri vai vēlu jebkurš pacients attiecībās ar psihoanalītiķi sāk no jauna izspēlēt, atdzīvināt vai no jauna aktivizēt savus neatrisinātos konfliktus ar iepriekš nozīmīgām personām. Tā laika sajūtas atdzīvojas situācijā “šeit un tagad”. Patiesībā
No autora grāmatas7. Pārnešana un pretpārnese Iemesls, kāpēc cilvēki meklē palīdzību pēc ārkārtējas traumas, bieži vien ir vēlme pēc ātras “sāpju mazināšanas”. Ciešanas ir jāizbeidz, tās ir jāaizmirst. Tas attiecas arī uz pazudušo personu radiniekiem, kuri vēlas
