Mūsdienu sabiedrība izvirza arvien lielākas prasības indivīdiem. Lai būtu veiksmīgs mūsdienu sabiedrībā, skolas vai augstskolas absolventam ir jābūt ne tikai ar vairākām mācību priekšmeta zināšanām, prasmēm un iemaņām, bet arī jābūt aktīvam, radoši attīstītam cilvēkam, kas spēj ātri atrast nestandarta risinājumus jaunām problēmām.
Viena no svešvalodas pazīmēm mācībā ir tā, ka tā vienlaikus var darboties gan kā mācību mērķis, gan līdzeklis, tādējādi ir ideāls pamats skolēnu radošo spēju attīstībai paralēli valodas zināšanu, prasmju un iemaņu apguvei. . Heiristisko metožu izmantošana svešvalodas stundā var veicināt ne tikai skolēnu radošo un komunikācijas prasmju veidošanos un attīstību, bet arī aktivizēt apgūto leksisko un gramatisko materiālu. Ņemot vērā mūsdienu federālā štata vispārējās pamatizglītības standarta prasības, mēs piedāvājam izglītības procesā ieviest šādas metodes, mācot vārdu krājumu vecākajā izglītības posmā.
Kas ir heiristiskā mācīšanās? Inovatīvas mācību metodes. No inovatīvām mācību metodēm izceļas heiristiskā mācīšanās, kuras prototips ir Sokrata jautāšanas un argumentācijas metode jeb, citiem vārdiem sakot, “sokrātiskā ironija”. Ir zināms, ka sengrieķu filozofs dialoga ceļā noveda savus studentus uz patiesu spriedumu. Vispirms viņš uzdeva vispārīgu jautājumu un, saņēmis atbildi, atkal ievadīja precizējošu jautājumu un tā tālāk, līdz saņēma galīgo atbildi.
Hutorskojs A.V.: Heiristiskās mācīšanās mērķis ir skolēnam pašam konstruēt savu izglītības nozīmi, mērķus un saturu, kā arī tās organizēšanas, diagnostikas un apzināšanās procesu. Skolēna personīgā pieredze kļūst par viņa izglītības sastāvdaļu, un mācību saturs veidojas darbības procesā.
Heiristiskā darbība dažkārt tiek saistīta ar radošo darbību. Tomēr pirmais jēdziens ir plašāks, un tam ir vairākas atšķirības:
1. Heiristiskā darbība ietver pašus radošos procesus izglītības produktu radīšanai.
2. Viena no heiristiskās aktivitātes sastāvdaļām ir kognitīvie procesi, kas nepieciešami radošuma pavadīšanai.
3. Eiristiskajā darbībā organizatoriski, metodoloģiskie, psiholoģiskie un citi procesi nodrošina radošo un izziņas darbību.
Galvenais uzdevums heiristiskajā mācībā ir skolēna radošā pašrealizācija. Tas tiek darīts šādi. Materiālu būvniecībai skolēns saņem, bet par to viņam netiek dotas gatavas zināšanas. Viņš izveido darbības produktu (hipotēzi, eseju, amatniecību) un pēc tam ar skolotāja palīdzību salīdzina to ar vēsturiskiem analogiem šajā jomā. Rezultātā skolēns pārdomā savu rezultātu un notiek viņa personiskā transformācija (izmaiņas jūtās, zināšanās, spējās un pieredzē).
Studenta darbības rezultāts var būt arī vispārējs kultūras pieaugums, skolēnam iesaistoties kultūrvēsturiskos procesos. Heiristiskā izglītības situācija ir galvenais mācīšanās elements. Šī situācija aktivizē neziņu, tās mērķis ir, lai skolēni ģenerētu personisku ideju, problēmu, hipotēzi, diagrammu, tekstu utt. Izglītības rezultāts heiristiskajā mācībā ir neparedzams, katrs skolēns var iegūt pilnīgi atšķirīgus rezultātus.
Heiristiskā mācīšanās pamatā ir atvērtie uzdevumi. Gandrīz jebkuru pētāmās tēmas elementu var izteikt atklāta uzdevuma formā.
Šodien mūsu meistarklasē es vēlos jūs iepazīstināt ar dažām heiristiskām metodēm.
Kā jau teicu, heiristiskās mācību metodes ir tās, kuru pielietojuma rezultātā vienmēr rodas skolēnu radīti izglītojoši produkti: ideja, hipotēze, teksta darbs, glezna, rokdarbs, stundas plāns utt.
Pirmā metode, ko mēs ieviesīsim, ir empātijas metode.
Empātijas metode nozīmē cilvēka “iejust” cita objekta stāvoklī, studentu “iedzīvošana” apkārtējās pasaules pētītajos objektos, mēģinājums to sajust un iepazīt no iekšpuses.
Piemēram, pierast pie koka, kaķa, mākoņa un citu izglītības priekšmetu būtības. Pieradināšanas brīdī skolēns uzdod jautājumus priekšmetam-pašam, cenšoties uztvert, saprast un saskatīt atbildes sajūtu līmenī. Domas, jūtas un sajūtas, kas rodas šajā procesā, ir skolēna izglītības produkts, ko viņš pēc tam var izteikt mutiski, rakstiski vai zīmējumos.
Un tagad es lūgšu jūs sadalīt komandās pa 3-4 cilvēkiem, izmantojot krāsas.
Skolotājs: Iedomājieties sevi, ka esat "Tornado". Kā tu vari sevi raksturot, kādas ir tavas sajūtas? Nosauciet savus īpašības vārdus, darbības vārdus, iecienītāko gadalaiku, vietas, kur atrodaties, savus laikapstākļus.
(Darbam ir atvēlētas 5 minūtes) Pēc tam katra komanda nolasa savus iegūtos stāstus.
Skolotājs: un šeit ir piemērs, ko students ieguva
Students:- Es esmu Tornado. Es esmu visbriesmīgākā no visām vētrām. Esmu bīstams, vardarbīgs, stiprs, nežēlīgs, trokšņains un postošs. Es postu mājas, vedu prom mašīnas un telefona kastes. Es sastopams avotos visā pasaulē, bet galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši centrālajos štatos. Es notiek pēcpusdienā vai agrā vakarā karstā dienā. Debesīs parādās lieli mākoņi. Tie kļūst tumšāki un tumšāki. Pērkona skaņas, spilgti gaismas uzplaiksnījumi! Es veidoju piltuvi un sāku vērpties. Mana piltuve pieskaras zemei, tā savāc visu, ko spēj.
Nākamā metode: "Prāta kartes" metode. Šī metode ir nedaudz līdzīga “klastera” metodei kritiskajā domāšanā.
Domu kartes metode ir vienkārša tehnoloģija domu, ideju, sarunu ierakstīšanai. Ierakstīšana notiek ātri un asociatīvi. Tēma ir centrā. Vispirms rodas vārds, doma, doma. Ir ideju plūsma, to skaits ir neierobežots, tās visas tiek ierakstītas, mēs sākam tās pierakstīt augšā pa kreisi un beidzam apakšējā labajā stūrī.
Metode ir vienas personas vai vienas grupas individuālais produkts. Izpauž individuālās spējas, rada telpu radošo spēju izpausmei.
Iespēja izmantot "prāta karti"
- Sistematizējot un atkārtojot materiālu;
- Strādājot ar tekstu;
- Atkārtojot nodarbības sākumā;
- Iepazīstinot ar tēmu;
- Vācot nepieciešamo valodas materiālu;
- Zem kontroles.
Grupas uzdevums:
"Prāta vētras" metode
Veicot prāta vētru, skolēni nosauc visu, ko viņi zina, un domā par apspriesto tēmu vai problēmu. Visas idejas tiek pieņemtas neatkarīgi no tā, vai tās ir pareizas vai nē. Skolotāja loma ir ceļvedis, liekot skolēniem aizdomāties, uzmanīgi ieklausoties savās domās.
Rekvizītu saraksta metode
Metode sastāv no priekšmeta vai idejas sadalīšanas tā galvenajās īpašībās. Preces īpašības var ietvert tās izmēru, formu, garšu, krāsu, svaru, smaržu, iekšējo saturu, iepakojumu utt. Galveno īpašību noteikšana un preces sadalīšana pēc tās īpašībām ļauj detalizētāk izpētīt preci un, strādājot ar katru īpašumu atsevišķi, radīt jaunu, progresīvāku produktu vai ideju. Pēc A. J. Starko domām, īpašumu saraksta metodi var attiecināt uz jebkuru akadēmisko disciplīnu un jebkurā studentu vecumā.
Piemērs: Sadaliet grupās pa trīs. Katra grupa iegūs dažādu veidu transportlīdzekļu attēlu. Jums ir jāapspriež transportlīdzekļa galvenās īpašības un jāsagatavo to saraksts. Tad jums būs jādomā par vienu kvalitāti, ko var mainīt, lai padarītu transportlīdzekli labāku. Kas tas būs? Ko dos pārmaiņas? Prezentējiet pārējām grupām atjaunināto transporta veidu.
Eliminācijas metode
Skolēniem tiek pasniegti trīs objekti, darbības, skaitļi, jēdzieni utt. un tiek piedāvāts izslēgt nevajadzīgās lietas, vienlaikus skaidrojot izvēli. Šī metode ietver tādu garīgās darbības metodi kā salīdzināšana, tādējādi ļaujot iegūt detalizētākas zināšanas un izpratni par pētāmo materiālu vai problēmu.
Piemērs: Apskatiet dotos attēlus (ceļš, debesis, ūdens; lidmašīna, automašīna, autobuss; skrien, kāp, lec; utt.). Jums ir jāizvēlas nepareizais. Paskaidrojiet savu izvēli.
Metode, kā ņemt vērā citu cilvēku uzskatus
Metode tiek izmantota, ja analizējamā problēma ir saistīta ar tās aplūkošanu no dažādiem skatu punktiem. Spēja sevi nostādīt cita cilvēka pozīcijā un paskatīties uz problēmu ar viņa acīm ļauj identificēt problēmas aspektus, kas iepriekš netika ņemti vērā.
Piemērs: Lidmašīnai, kurai vajadzēja nogādāt trīs cilvēku ģimeni (māti, desmit gadus vecu dēlu un piecus gadus vecu meitu), kas devās uz Maskavu, bija jāveic ārkārtas nosēšanās Parīzē. Ģimene vairākas dienas pavadīja pilsētā. Apraksti visu tā, it kā tu būtu: māte, dēls, meita, lidmašīnas pilots, ceļojumu aģents, taksists, ģimenes tēvs.
Aizliegto vārdu metode
Studentiem tiek lūgts definēt objektus vai idejas, taču neizmantojot parastos vārdus un frāzes. Šī metode ļauj paplašināt savu vārdu krājumu, kā arī trenē prasmes atrast analoģijas un sniegt piemērus.
Piemērs: Aprakstiet objektu, ko redzat attēlā (lidmašīnas biļete), neizmantojot šādus vārdus: lidmašīna, biļete, transports, brīvdienas, lidojums, lidojums, stjuarte, pilots.
Metode "spēlēties ar ideju"
Apsverot dažādus veidus, kā veidot un attīstīt radošās spējas, A. Cropley piedāvā tā saukto ideju spēles metodi. Šī metode ietver dažādas loģiskās spēles, kuru būtība ir sagatavošanās garīgajai darbībai, sava veida vingrošana smadzenēm, kuru laikā tiek apgūtas garīgās darbības stratēģijas.
Spēles aizņem dažas minūtes un var notikt stundas sākumā kā runas vingrinājums vai iekļauties izglītības procesā saistībā ar jauna materiāla apgūšanu vai skolotāja izklāstītās problēmas būtības izpratni. “Spēlēšanās ar ideju” metodi var īstenot, izmantojot šādas metodes:
– ražošanu (radīšana): šīs tehnikas ieviešanas procesā studentiem ir jāizvirza ideja, kas saistīta ar izvirzīto problēmu, piemēram, jāsniedz saraksts ar saīsinājumiem, kas jāatšifrē tā, lai tie atbilstu tēmai. nodarbība;
Piemērs: Saistībā ar nodarbības tēmu (ceļošana) atklājiet šādu saīsinājumu nozīmi: BBC, RAF, FBI, NATO.
– analīze : atspoguļo skaidru priekšmeta vai idejas satura definīciju un to var īstenot, piemēram, nodrošinot studentiem materiālu sarakstu un aicinot nosaukt pēc iespējas vairāk to izmantošanas veidu, tostarp nestandarta;
Piemērs: Apdomājiet visus iespējamos šādu objektu izmantošanas variantus: kredītkarte, saules losjons, čemodāns, pleznas, pase.
– uzlabošanu : detalizētas struktūras izstrāde, pamatojoties uz vadošajām pazīmēm, piemēram, studentiem tiek izstāstīti vadošie principi un tiek lūgts aprakstīt priekšmetu, turklāt mācību priekšmetu, kas šobrīd neeksistē, bet ir teorētiski iespējams un piemērots;
Piemērs: Detalizēti aprakstiet transporta līdzekli, kas var pārvietoties diezgan ātri pa manu ceļu un ar gaisa transportu, uzņemt vairāk nekā piecus cilvēkus un būt videi draudzīgs.
– uzmanības saasināšana : objektu un ideju galveno aspektu identificēšana, piemēram, aicinot studentus izdomāt slavenu cilvēku (viņiem personīgi nepazīstamu) segvārdus, kas atspoguļo to personisko īpašību kopumu, kas padara tos unikālus;
Piemērs: Iedomājieties sevi kā ceļotāju, kurš tikko ir veicis pasaules ceļojumu. Jums ir jāapraksta valstis, kuras esat apmeklējis, bet jums ir maz laika, tāpēc aprakstiet katru valsti, izmantojot vienu vai divus vārdus.
– asociācija es: elementu savienojumu identificēšana, piemēram, skolēni tiek lūgti izveidot pēc iespējas vairāk izteicienu, savienojot visus vai vairākus dotā saraksta vārdus, un iegūtajai frāzei ir jābūt noteiktai nozīmei, tas ir, jānosauc konkrēts objekts vai process. realitāte;
Piemērs: Jums tiks dots vārdu saraksts. Tavs uzdevums ir izveidot pēc iespējas vairāk vārdu savienojumu. Ņemiet vērā, ka katrai vārdu kombinācijai vajadzētu nozīmēt noteiktu objektu. Jūs varat brīvi lietot prievārdus vai mainīt vārdu formu. (biļete, laiva, brīvdiena, atpūta, saule, jūra, lidmašīna, helikopters, gaiss, čemodāns, pakete, peldkostīms, pelde, iet, ceļot, strādāt, ceļojums, baudīt, gulēt)
– dizains : ideju vai objektu apvienošanu, lai radītu konkrētu jaunu produktu, var realizēt, piemēram, sniedzot studentiem vairākus patvaļīgus izejas punktus un uzdevumu izdomāt objektu vai aparātu, turklāt pēc iespējas rūpīgi izstrādātu, kas apvienotu šie elementi;
Piemērs: Iedomājieties un aprakstiet ceļošanas līdzekli, ko var izmantot tie, kuri viegli saslimst ar gaisu, tie, kuri baidās no ūdens un baudāt ātrumu un komfortu.
– transformācija : ideju paušana, izmantojot citus veidus vai līdzekļus, piemēram, aicinot skolēnus uzzīmēt starpsauciena “yum-yum” būtību;
Piemērs: Klausieties tekstu par braucienu. Klausoties, zīmējiet attēlus, aprakstot galvenā varoņa emocijas brauciena laikā. Pārstāstīt uz tekstu ar uz palīdzēt no jūsu attēlus.
Iepriekš izklāstītie paņēmieni “spēlēšanās ar ideju” metodes ietvaros, pēc A. Krolija domām, ar atbilstošu transformāciju ir piemērojami jebkuram akadēmiskajam priekšmetam gan atsevišķi, gan kopumā.
“Ideju spēles” metodi var izmantot jebkura vecuma grupās, var pielāgot jebkuram akadēmiskajam priekšmetam vai izmantot ārpus nodarbībām skolēnu radošo spēju attīstīšanai.
Vizualizācijas metode
Šī metode ir izstrādāta, lai palīdzētu skolēniem izprast problēmas vai izglītības problēmas būtību. Skolēni tiek aicināti aizvērt acis, atpūsties un atcerēties mirkli no savas dzīves pieredzes. Skolotājs uzdod jautājumus, kas palīdz virzīt skolēnu uz problēmas risināšanu, ņemot vērā viņa personīgo pieredzi un pārdomas. Pēc tam studenti tiek aicināti apsvērt problēmu, ņemot vērā domāšanu, kas notiek pārdomu laikā. Vizualizācija palīdz studentiem pielietot esošās zināšanas un pieredzi, lai atrisinātu aktuālo problēmu.
Piemērs: Aizver savas acis. Iedomājieties, ka dodaties uz sapņu svētkiem. Visu gadu esat smagi strādājis, un tagad ir pienācis laiks atpūsties. Jūs esat savā istabā un vācat mantas. Jums ir liels čemodāns, un jūs tajā ievietojat visu, kas jums nepieciešams. Ko tu esi paņēmis līdzi? Tagad jūs esat ceļā uz galamērķi. Kādu transporta līdzekli esat izvēlējies, kāpēc? Vai ceļošana ir ērta? Ko dara apkārtējie cilvēki? Ko tu redzi pa logu? Tagad jūs esat nonācis galamērķa punktā. Kā tas ir? Vai tu esi laimīgs? Ko tu darīsi vispirms? Tagad atveriet acis un pastāstiet citiem par savu iedomāto ceļojumu un sajūtām, kas jums bija ceļojuma laikā.
Manuprāt, heiristisko mācību metožu izmantošana ir viens no labākajiem līdzekļiem studentu radošo spēju veidošanai un attīstīšanai, un to var integrēt izglītības procesā jebkurā posmā, vienlaikus izmantojot tradicionālās metodes un ārzemju mācīšanas formas. valodu.
Lietotas grāmatas:(Interneta materiāli)
1. Bakhramova O.N."Svešvalodu mācīšanas heiristisko metožu nozīme."
2. Doroško N.V."Heiristiskā svešvalodas mācīšanas metode no rotaļas līdz radošumam: metodiskie ieteikumi."
3. Skvorcova S.V."Heiristiskās metodes kā līdzeklis studentu radošo spēju attīstīšanai svešvalodu mācīšanā."
Termins “heiristika” cēlies no grieķu vārda “eureka” — atrasts, atklāts (šis apgalvojums tiek attiecināts uz Arhimēdu – viņš to kliedza, kad atrada risinājumu viņam pasūtītajai problēmai). Pašnoteikšanās heiristika ir formulēta (visīsāk un skaidrāk) kā zinātne par to, kā izdarīt atklājumus.
Šo definīciju atvasināja Džordžs Polija (slavens matemātiķis un skolotājs, grāmatas “Mathematical Discovery”) autors. Tiek uzskatīts, ka heiristika radās, kad senie grieķu filozofi formulēja jautājumu:
"Kā mēs varam meklēt kaut ko, ko mēs nezinām, un, ja mēs zinām, ko mēs meklējam, tad kāpēc mums tas būtu jāmeklē?"
Kas ir heiristika
>1. definīcijaMūsdienu pasaulē heiristisks tiek saprasta kā zinātne par produktīvu domāšanu vai zinātne par radošās/produktīvās domāšanas procesu organizācijas modeļiem.
2. definīcija
No šīs definīcijas izriet, ka pastāv tieša saikne starp heiristiskajiem un radošajiem lēmumiem. Ja par pamatu ņemam to, ka radošuma centrs ir ar to saistītais ieskats (“ieskats”) Meklēt oriģināls problēmas risinājums, tad heiristika ir zinātne par radošās darbības organizēšanu, metodēm, paņēmieniem un noteikumiem, kas ir radošā procesa pamatā.
Šādai heiristikas interpretācijai ir tieša saikne ar pedagoģiskā procesa būtību. Lai saprastu, kā un saskaņā ar kādiem principiem tas tiek organizēts radošs problēmu risināšanas procesā par pamatu jāņem tas, ka šīs zināšanas ir ieteikumu kopums, kas nepieciešams radoša pedagoģiskā procesa veidošanai. Šādu mācīšanas procedūru var saukt par heiristisko pedagoģiju – pedagoģiju, kas balstās uz heiristikas principiem un noteikumiem.
Daudzi cilvēki uzskata, ka maieutika ir heiristikas prototips. Šī līdzība tika veidota, pamatojoties uz “Sokrātiskām sarunām” - sarunām/strīdiem, kuru laikā Sokrats (sengrieķu filozofs) ar prasmīgi atlasītiem jautājumiem sarunu biedru noveda pie pareiza secinājuma, ļaujot viņam radīt jaunas (saruna biedram) zināšanas. Var teikt, ka Sokrats pildīja skolotāja funkciju, prasmīgi vadot izziņas procesu aktivitātes praktikants. Tajā pašā laikā viņš ne tikai vadīja, bet arī rādīja piemēru radošai problēmu risināšanai sarunu laikā.
1. piemērsVarat apsvērt problēmas heiristiskā risinājuma noteikšanas principus, izmantojot piemēru, kas aprakstīts Poljas grāmatā (47a, 85-88). Tajā teikts, ka Kārlis Frīdrihs Gauss (kurš vēlāk kļuva par “Karali matemātiķi"), būdams zēns, viņš atrisināja uzdevumu, kas ietvēra skaitļu sērijas no 1 līdz 20 pievienošanu. Šo diezgan grūto uzdevumu uzdeva viņu skolotāja, kura vēlējās nedaudz atpūsties. Taču mazais Gauss ar to tika galā daudz agrāk nekā pārējie studenti (gandrīz uzreiz). Turklāt viņa lēmums izrādījās vienīgais pareizais.
Grāmatas autors vērš uzmanību uz to, ka mēs nevaram droši zināt (un nekad neuzzināsim), cik mazais Gauss to spēja. Bet, ja paļaujaties uz savu iztēli, varat pieņemt diezgan ticamu atbildi uz šo jautājumu. Gauss, visticamāk, “saredzēja” problēmu dziļi un no nestandarta leņķa, atšķirībā no citiem. Precīzāk, viņš varēja redzēt, ka katrs skaitļu pāris, kas atrodas vienādā attālumā no sērijas beigām, ir 1, 2. . . 19, 20, saskaitot kopā, iegūst nemainīgu summu 21, tātad rindas kopējā summa būs 10 × 21 = 21.
Šis piemērs skaidri parāda heiristikas būtību un tās problēmas. Ir daudz veidu, kā iegūt rezultātus, kuru pamatā ir sākotnējie nosacījumi un zināšanas, kas cilvēkam ir. Gausa problēmai papildus garākajam “frontālajam” ceļam, ko it kā uzspiež pati situācija, ir arī daudzi citi risinājumi. Tomēr šis Gausa piedāvātais variants nav pats acīmredzamākais. Lai to īstenotu, jums ir jākoncentrē uzmanība uz diviem sērijas galiem vienlaikus un jāredz tās komponentu simetrija attiecībā pret vidu un jāveic pāru summēšana.
Ja potenciālo risinājumu grafikā visus risinājuma posmus sadalāt ceļa veidā, varat saprast, cik daudz iespēju ir šīs problēmas risināšanai.
Šajā grafikā, kas attēlots labirinta veidā, ir ieeja, kas atrodas punktā A, un izeja, kas atrodas punktā B. Lai atrastu izeju no tā, jums ir jāiziet cauri daudzām iespējām. Vienlaikus gan meklēšanu, gan risināšanai veltīto laiku var krasi samazināt, ja ir pieejama papildu informācija: piemēram, iemaņas karšu zīmēšanā un darbā ar kompasu vai labirinta dakšas zināšana, kur pagriezties.
Šādas problēmas rodas, risinot gandrīz jebkuru intelektuālu uzdevumu, vai tas būtu šaha spēle, mīklas risināšana vai radošu problēmu plānošana/risināšana. Visu pieejamo risinājuma variantu uzskaitīšana, ja trūkst vadlīniju, fundamentāli svarīgu ideju vai informācijas, diezgan ātri beidzas ar “brutāla spēka sprādzienu”.
2. piemērs
Pieņemsim, ka kāds ir aizņemts, meklējot kodu uz seifa kombinētās slēdzenes. Ja šim cilvēkam nav absolūti nekādas informācijas, pat par vispārējiem šī šifra konstruēšanas principiem, tad diez vai viņš spēs atrast pareizo risinājumu. Kombināciju skaits pieaugs kā lavīna ar katru ruļļa apgriezienu.
3. definīcija
Pamatojoties uz līdzīgu daudzu citu piemēru analīzi, var noteikt koncepcija heiristiskais risinājums kā risinājums, kas saistīts ar krasu iespējamo risinājumu izvēles samazināšanos.
Ņemsim par piemēru šaha spēli. Visvienkāršāko heiristisko ieteikumu komplektā ietilpst:
- četru lauka centrālo šūnu kontrole;
- karaļa drošības nodrošināšana;
- neļaujot atvērt savas vertikāles;
- figūras aizsardzība un daudz kas cits.
Ir vērts atzīmēt, ka visi šie ieteikumi nav precīzi algoritmi, tie ir tikai vadlīnijas šaha spēlētāju darbībām, kas var ievērojami samazināt potenciāli pareizo lēmumu skaitu. Ja ņemam vērā smalkāku šaha heiristiku, mēs varam secināt, ka tie arī nav precīzi darbību algoritmi, kas var novest pie mērķa. Eiristiskajiem likumiem ir raksturīga starprezultātu polisēmija, tāpēc ieteikumu kategoriska precizitāte nav pieļaujama (51:109-114). Šaha heiristiskie ieteikumi ir noteikti noteikumi: piemēram, lielākā priekšroka tiek dota čekam, ar kura palīdzību pretinieka karalis attālināsies no savas bāzes vai vismaz vienkārši pārvietosies.
Secinājums
Izanalizējot šādus faktus, varam secināt, ka heiristika ir ticami spriedumi, kas palielina iespējamību pieņemt pareizo lēmumu. Šāda argumentācija nav precīza, taču viņu stratēģija balstās uz visa meklēšanas apgabala sašaurināšanos līdz noteiktai zonai un domāšanas virzīšanu darbam ar šauru tajā balstītu jēdzienu/faktu klasi. Jāatzīmē, ka heiristika nav veids, kā atrast precīzus risinājumus šajā zonā. Ja raksturojam tos ar sporta analoģiju, tad heiristikas uzdevums ir “iemest ripu zonā”, nevis dabūt vārtos.
Heiristisko principu piemēri
>Heiristikas likumi ir drīzāk principi, nevis noteikumi, ar skaidrām piemērošanas nosacījumu robežām. Varbūt precīzāk būtu vilkt analoģiju ar attieksmes jēdzienu, kam ir vispārēja rīcības priekšraksta forma, un uzskatīt heiristiku par garīgām attieksmēm. Sakāmvārdi, aforismi un teicieni ir spilgti šādu noteikumu piemēri. Piemēram, “Nomēri simts reizes, nogriez vienreiz”, “Labāk putns rokā nekā pīrāgs debesīs”, “Ūdens piepilda krūzi pilienu pa pilienam” un citi - tie norāda skaidru virzienu, bet ne. sniegt precīzus norādījumus, kā rīkoties konkrētā situācijā.
Poļas grāmatā Kā izlemt uzdevums" (476: 99-103) ir dots sistēma Angļu sakāmvārdi, kurus autors izvēlējās kā ilustrācijas problēmu risināšanas galvenajiem posmiem. Piemēram, "Kas slikti saprot, tas slikti atbild" - krievu valodā tam nav analoga, taču viņa ļoti precīzi formulē klasisko pedagoģisko teicienu "Pirms sākat risināt problēmu, izprotiet tās nosacījumus." Citi sakāmvārdi, piemēram, “Gudrais domā, muļķis nekad”, “Darbība ir veiksmes māte”, “Ozols nokrīt ar vienu sitienu”, “Kur ir griba, tur ir ceļš! ” un tamlīdzīgi satur tikai vispārīgus ieteikumus par rīcību. Tie mudina meklēt personisku interesi par procesu/rezultātu, izrādīt neatlaidību un pārdomāt pašreizējo situāciju no dažādiem leņķiem.
Interesantākais apsvērums ir cilvēka uzvedības noteikumu ievērošana sabiedrībā: ģimenē, kolektīvā un darbā. D. Kārnegija slavenās grāmatas “Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus” (27:84-93) analīze skaidri parāda, ka gandrīz visi “Kārnegija noteikumi” ir heiristiski ieteikumi. To nozīmi var formulēt kā instrukciju kopumu par to, kādi noteikumi būtu jāizmanto, lai sasniegtu īsāko ceļu uz pozīcijas iegūšanu sabiedrībā vai karjeras, daudz naudas vai citu mīlestības virsotnes sasniegšanu. Lai skaidri pierādītu šo ieteikumu heiristisku un lietderību, ir vērts prezentēt to galīgo sistēmu, kas sauca"Deviņi veidus mainīt cilvēku uzskatus, neizraisot aizvainojumu vai sašutumu (vadītāja uzvedība ražošanā):
- Saruna jāsāk ar patiesu apbrīnu un uzslavu.
- Nevajadzētu tieši stāstīt cilvēkam par viņa pieļautajām kļūdām.
- Pirms kritizē citu, vispirms norādi uz savām kļūdām.
- Tā vietā, lai dotu rīkojumus, jums ir jāuzdod jautājumi.
- Vienmēr ir vērts dot iespēju glābt savu reputāciju kādam citam.
- Jums ir jāuzslavē citi pat par mazākajiem sasniegumiem, un tas jādara patiesi un neskopojoties ar uzslavām.
- Cilvēkam ir jārada laba reputācija, kurai viņš var dzīvot.
- Jums ir jāizmanto stimuli, cenšoties parādīt pretiniekam, ka viņa pieļauto kļūdu ir viegli labot vai ka tas, kas no viņa tiek prasīts, ir viegli sasniedzams.
- Ir jārīkojas tā, lai cilvēks ar prieku izpildītu piedāvāto.
Heiristiskās mācīšanas metodes jeb pedagoģiskās heiristikas metodes ir dažādas metodes/metodes, kurās skolotājs izmanto process apgūstot spēju rast radošus nestandarta risinājumus gan vienkāršām, gan netriviālām problēmām.
Bet kā mēs varam izskaidrot faktu, ka heiristiskās metodes neļauj izmantot precīzus noteikumus, kas var tieši novest pie problēmas risināšanas? Daļēji uz to var atbildēt, izmantojot semantiskā tīkla modeļa piemēru. Piemēram, radošu problēmas risinājumu var attēlot kā pāreju no viena zināšanu mezgla uz citu. Šajā gadījumā pāreja, kas tiek veikta trīsdimensiju vidē, kas kalpo kā smadzeņu simulācija, izmantojot savienojumu, kam ir zema prioritāte/reti izmantots, vai arī izveidojot jaunu savienojumu. Tad pašā modelī kļūst skaidrs, kas ir precīzs ieteikums, kas līdzvērtīgs risinājumam. Pretējā gadījumā ieteikumā var norādīt tikai lēmuma virzienu, kas padara to heiristisku.
Ja pamanāt tekstā kļūdu, lūdzu, iezīmējiet to un nospiediet Ctrl+Enter
Mūsdienu sabiedrība izvirza arvien lielākas prasības indivīdiem. Lai būtu veiksmīgs mūsdienu sabiedrībā, skolas vai augstskolas absolventam ir jābūt ne tikai ar vairākām mācību priekšmeta zināšanām, prasmēm un iemaņām, bet arī jābūt aktīvam, radoši attīstītam cilvēkam, kas spēj ātri atrast nestandarta risinājumus jaunām problēmām.
Viena no svešvalodas pazīmēm mācībā ir tā, ka tā vienlaikus var darboties gan kā mācību mērķis, gan līdzeklis, tādējādi ir ideāls pamats skolēnu radošo spēju attīstībai paralēli valodas zināšanu, prasmju un iemaņu apguvei. . Heiristisko metožu izmantošana svešvalodas stundā var veicināt ne tikai skolēnu radošo un komunikācijas prasmju veidošanos un attīstību, bet arī aktivizēt apgūto leksisko un gramatisko materiālu. Ņemot vērā mūsdienu federālā štata vispārējās pamatizglītības standarta prasības, mēs piedāvājam izglītības procesā ieviest šādas metodes, mācot vārdu krājumu vecākajā izglītības posmā.
Kas ir heiristiskā mācīšanās? Inovatīvas mācību metodes. No inovatīvām mācību metodēm izceļas heiristiskā mācīšanās, kuras prototips ir Sokrata jautāšanas un argumentācijas metode jeb, citiem vārdiem sakot, “sokrātiskā ironija”. Ir zināms, ka sengrieķu filozofs dialoga ceļā noveda savus studentus uz patiesu spriedumu. Vispirms viņš uzdeva vispārīgu jautājumu un, saņēmis atbildi, atkal ievadīja precizējošu jautājumu un tā tālāk, līdz saņēma galīgo atbildi.
Hutorskojs A.V.: Heiristiskās mācīšanās mērķis ir skolēnam pašam konstruēt savu izglītības nozīmi, mērķus un saturu, kā arī tās organizēšanas, diagnostikas un apzināšanās procesu. Skolēna personīgā pieredze kļūst par viņa izglītības sastāvdaļu, un mācību saturs veidojas darbības procesā.
Heiristiskā darbība dažkārt tiek saistīta ar radošo darbību. Tomēr pirmais jēdziens ir plašāks, un tam ir vairākas atšķirības:
1. Heiristiskā darbība ietver pašus radošos procesus izglītības produktu radīšanai.
2. Viena no heiristiskās aktivitātes sastāvdaļām ir kognitīvie procesi, kas nepieciešami radošuma pavadīšanai.
3. Eiristiskajā darbībā organizatoriski, metodoloģiskie, psiholoģiskie un citi procesi nodrošina radošo un izziņas darbību.
Galvenais uzdevums heiristiskajā mācībā ir skolēna radošā pašrealizācija. Tas tiek darīts šādi. Materiālu būvniecībai skolēns saņem, bet par to viņam netiek dotas gatavas zināšanas. Viņš izveido darbības produktu (hipotēzi, eseju, amatniecību) un pēc tam ar skolotāja palīdzību salīdzina to ar vēsturiskiem analogiem šajā jomā. Rezultātā skolēns pārdomā savu rezultātu un notiek viņa personiskā transformācija (izmaiņas jūtās, zināšanās, spējās un pieredzē).
Studenta darbības rezultāts var būt arī vispārējs kultūras pieaugums, skolēnam iesaistoties kultūrvēsturiskos procesos. Heiristiskā izglītības situācija ir galvenais mācīšanās elements. Šī situācija aktivizē neziņu, tās mērķis ir, lai skolēni ģenerētu personisku ideju, problēmu, hipotēzi, diagrammu, tekstu utt. Izglītības rezultāts heiristiskajā mācībā ir neparedzams, katrs skolēns var iegūt pilnīgi atšķirīgus rezultātus.
Heiristiskā mācīšanās pamatā ir atvērtie uzdevumi. Gandrīz jebkuru pētāmās tēmas elementu var izteikt atklāta uzdevuma formā.
Šodien mūsu meistarklasē es vēlos jūs iepazīstināt ar dažām heiristiskām metodēm.
Kā jau teicu, heiristiskās mācību metodes ir tās, kuru pielietojuma rezultātā vienmēr rodas skolēnu radīti izglītojoši produkti: ideja, hipotēze, teksta darbs, glezna, rokdarbs, stundas plāns utt.
Pirmā metode, ko mēs ieviesīsim, ir empātijas metode.
Empātijas metode nozīmē cilvēka “iejust” cita objekta stāvoklī, studentu “iedzīvošana” apkārtējās pasaules pētītajos objektos, mēģinājums to sajust un iepazīt no iekšpuses.
Piemēram, pierast pie koka, kaķa, mākoņa un citu izglītības priekšmetu būtības. Pieradināšanas brīdī skolēns uzdod jautājumus priekšmetam-pašam, cenšoties uztvert, saprast un saskatīt atbildes sajūtu līmenī. Domas, jūtas un sajūtas, kas rodas šajā procesā, ir skolēna izglītības produkts, ko viņš pēc tam var izteikt mutiski, rakstiski vai zīmējumos.
Un tagad es lūgšu jūs sadalīt komandās pa 3-4 cilvēkiem, izmantojot krāsas.
Skolotājs: Iedomājieties sevi, ka esat "Tornado". Kā tu vari sevi raksturot, kādas ir tavas sajūtas? Nosauciet savus īpašības vārdus, darbības vārdus, iecienītāko gadalaiku, vietas, kur atrodaties, savus laikapstākļus.
(Darbam ir atvēlētas 5 minūtes) Pēc tam katra komanda nolasa savus iegūtos stāstus.
Skolotājs: un šeit ir piemērs, ko students ieguva
Students:- Es esmu Tornado. Es esmu visbriesmīgākā no visām vētrām. Esmu bīstams, vardarbīgs, stiprs, nežēlīgs, trokšņains un postošs. Es postu mājas, vedu prom mašīnas un telefona kastes. Es sastopams avotos visā pasaulē, bet galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši centrālajos štatos. Es notiek pēcpusdienā vai agrā vakarā karstā dienā. Debesīs parādās lieli mākoņi. Tie kļūst tumšāki un tumšāki. Pērkona skaņas, spilgti gaismas uzplaiksnījumi! Es veidoju piltuvi un sāku vērpties. Mana piltuve pieskaras zemei, tā savāc visu, ko spēj.
Nākamā metode: "Prāta kartes" metode. Šī metode ir nedaudz līdzīga “klastera” metodei kritiskajā domāšanā.
Domu kartes metode ir vienkārša tehnoloģija domu, ideju, sarunu ierakstīšanai. Ierakstīšana notiek ātri un asociatīvi. Tēma ir centrā. Vispirms rodas vārds, doma, doma. Ir ideju plūsma, to skaits ir neierobežots, tās visas tiek ierakstītas, mēs sākam tās pierakstīt augšā pa kreisi un beidzam apakšējā labajā stūrī.
Metode ir vienas personas vai vienas grupas individuālais produkts. Izpauž individuālās spējas, rada telpu radošo spēju izpausmei.
Iespēja izmantot "prāta karti"
- Sistematizējot un atkārtojot materiālu;
- Strādājot ar tekstu;
- Atkārtojot nodarbības sākumā;
- Iepazīstinot ar tēmu;
- Vācot nepieciešamo valodas materiālu;
- Zem kontroles.
Grupas uzdevums:
"Prāta vētras" metode
Veicot prāta vētru, skolēni nosauc visu, ko viņi zina, un domā par apspriesto tēmu vai problēmu. Visas idejas tiek pieņemtas neatkarīgi no tā, vai tās ir pareizas vai nē. Skolotāja loma ir ceļvedis, liekot skolēniem aizdomāties, uzmanīgi ieklausoties savās domās.
Rekvizītu saraksta metode
Metode sastāv no priekšmeta vai idejas sadalīšanas tā galvenajās īpašībās. Preces īpašības var ietvert tās izmēru, formu, garšu, krāsu, svaru, smaržu, iekšējo saturu, iepakojumu utt. Galveno īpašību noteikšana un preces sadalīšana pēc tās īpašībām ļauj detalizētāk izpētīt preci un, strādājot ar katru īpašumu atsevišķi, radīt jaunu, progresīvāku produktu vai ideju. Pēc A. J. Starko domām, īpašumu saraksta metodi var attiecināt uz jebkuru akadēmisko disciplīnu un jebkurā studentu vecumā.
Piemērs: Sadaliet grupās pa trīs. Katra grupa iegūs dažādu veidu transportlīdzekļu attēlu. Jums ir jāapspriež transportlīdzekļa galvenās īpašības un jāsagatavo to saraksts. Tad jums būs jādomā par vienu kvalitāti, ko var mainīt, lai padarītu transportlīdzekli labāku. Kas tas būs? Ko dos pārmaiņas? Prezentējiet pārējām grupām atjaunināto transporta veidu.
Eliminācijas metode
Skolēniem tiek pasniegti trīs objekti, darbības, skaitļi, jēdzieni utt. un tiek piedāvāts izslēgt nevajadzīgās lietas, vienlaikus skaidrojot izvēli. Šī metode ietver tādu garīgās darbības metodi kā salīdzināšana, tādējādi ļaujot iegūt detalizētākas zināšanas un izpratni par pētāmo materiālu vai problēmu.
Piemērs: Apskatiet dotos attēlus (ceļš, debesis, ūdens; lidmašīna, automašīna, autobuss; skrien, kāp, lec; utt.). Jums ir jāizvēlas nepareizais. Paskaidrojiet savu izvēli.
Metode, kā ņemt vērā citu cilvēku uzskatus
Metode tiek izmantota, ja analizējamā problēma ir saistīta ar tās aplūkošanu no dažādiem skatu punktiem. Spēja sevi nostādīt cita cilvēka pozīcijā un paskatīties uz problēmu ar viņa acīm ļauj identificēt problēmas aspektus, kas iepriekš netika ņemti vērā.
Piemērs: Lidmašīnai, kurai vajadzēja nogādāt trīs cilvēku ģimeni (māti, desmit gadus vecu dēlu un piecus gadus vecu meitu), kas devās uz Maskavu, bija jāveic ārkārtas nosēšanās Parīzē. Ģimene vairākas dienas pavadīja pilsētā. Apraksti visu tā, it kā tu būtu: māte, dēls, meita, lidmašīnas pilots, ceļojumu aģents, taksists, ģimenes tēvs.
Aizliegto vārdu metode
Studentiem tiek lūgts definēt objektus vai idejas, taču neizmantojot parastos vārdus un frāzes. Šī metode ļauj paplašināt savu vārdu krājumu, kā arī trenē prasmes atrast analoģijas un sniegt piemērus.
Piemērs: Aprakstiet objektu, ko redzat attēlā (lidmašīnas biļete), neizmantojot šādus vārdus: lidmašīna, biļete, transports, brīvdienas, lidojums, lidojums, stjuarte, pilots.
Metode "spēlēties ar ideju"
Apsverot dažādus veidus, kā veidot un attīstīt radošās spējas, A. Cropley piedāvā tā saukto ideju spēles metodi. Šī metode ietver dažādas loģiskās spēles, kuru būtība ir sagatavošanās garīgajai darbībai, sava veida vingrošana smadzenēm, kuru laikā tiek apgūtas garīgās darbības stratēģijas.
Spēles aizņem dažas minūtes un var notikt stundas sākumā kā runas vingrinājums vai iekļauties izglītības procesā saistībā ar jauna materiāla apgūšanu vai skolotāja izklāstītās problēmas būtības izpratni. “Spēlēšanās ar ideju” metodi var īstenot, izmantojot šādas metodes:
– ražošanu (radīšana): šīs tehnikas ieviešanas procesā studentiem ir jāizvirza ideja, kas saistīta ar izvirzīto problēmu, piemēram, jāsniedz saraksts ar saīsinājumiem, kas jāatšifrē tā, lai tie atbilstu tēmai. nodarbība;
Piemērs: Saistībā ar nodarbības tēmu (ceļošana) atklājiet šādu saīsinājumu nozīmi: BBC, RAF, FBI, NATO.
– analīze : atspoguļo skaidru priekšmeta vai idejas satura definīciju un to var īstenot, piemēram, nodrošinot studentiem materiālu sarakstu un aicinot nosaukt pēc iespējas vairāk to izmantošanas veidu, tostarp nestandarta;
Piemērs: Apdomājiet visus iespējamos šādu objektu izmantošanas variantus: kredītkarte, saules losjons, čemodāns, pleznas, pase.
– uzlabošanu : detalizētas struktūras izstrāde, pamatojoties uz vadošajām pazīmēm, piemēram, studentiem tiek izstāstīti vadošie principi un tiek lūgts aprakstīt priekšmetu, turklāt mācību priekšmetu, kas šobrīd neeksistē, bet ir teorētiski iespējams un piemērots;
Piemērs: Detalizēti aprakstiet transporta līdzekli, kas var pārvietoties diezgan ātri pa manu ceļu un ar gaisa transportu, uzņemt vairāk nekā piecus cilvēkus un būt videi draudzīgs.
– uzmanības saasināšana : objektu un ideju galveno aspektu identificēšana, piemēram, aicinot studentus izdomāt slavenu cilvēku (viņiem personīgi nepazīstamu) segvārdus, kas atspoguļo to personisko īpašību kopumu, kas padara tos unikālus;
Piemērs: Iedomājieties sevi kā ceļotāju, kurš tikko ir veicis pasaules ceļojumu. Jums ir jāapraksta valstis, kuras esat apmeklējis, bet jums ir maz laika, tāpēc aprakstiet katru valsti, izmantojot vienu vai divus vārdus.
– asociācija es: elementu savienojumu identificēšana, piemēram, skolēni tiek lūgti izveidot pēc iespējas vairāk izteicienu, savienojot visus vai vairākus dotā saraksta vārdus, un iegūtajai frāzei ir jābūt noteiktai nozīmei, tas ir, jānosauc konkrēts objekts vai process. realitāte;
Piemērs: Jums tiks dots vārdu saraksts. Tavs uzdevums ir izveidot pēc iespējas vairāk vārdu savienojumu. Ņemiet vērā, ka katrai vārdu kombinācijai vajadzētu nozīmēt noteiktu objektu. Jūs varat brīvi lietot prievārdus vai mainīt vārdu formu. (biļete, laiva, brīvdiena, atpūta, saule, jūra, lidmašīna, helikopters, gaiss, čemodāns, pakete, peldkostīms, pelde, iet, ceļot, strādāt, ceļojums, baudīt, gulēt)
– dizains : ideju vai objektu apvienošanu, lai radītu konkrētu jaunu produktu, var realizēt, piemēram, sniedzot studentiem vairākus patvaļīgus izejas punktus un uzdevumu izdomāt objektu vai aparātu, turklāt pēc iespējas rūpīgi izstrādātu, kas apvienotu šie elementi;
Piemērs: Iedomājieties un aprakstiet ceļošanas līdzekli, ko var izmantot tie, kuri viegli saslimst ar gaisu, tie, kuri baidās no ūdens un baudāt ātrumu un komfortu.
– transformācija : ideju paušana, izmantojot citus veidus vai līdzekļus, piemēram, aicinot skolēnus uzzīmēt starpsauciena “yum-yum” būtību;
Piemērs: Klausieties tekstu par braucienu. Klausoties, zīmējiet attēlus, aprakstot galvenā varoņa emocijas brauciena laikā. Pārstāstīt uz tekstu ar uz palīdzēt no jūsu attēlus.
Iepriekš izklāstītie paņēmieni “spēlēšanās ar ideju” metodes ietvaros, pēc A. Krolija domām, ar atbilstošu transformāciju ir piemērojami jebkuram akadēmiskajam priekšmetam gan atsevišķi, gan kopumā.
“Ideju spēles” metodi var izmantot jebkura vecuma grupās, var pielāgot jebkuram akadēmiskajam priekšmetam vai izmantot ārpus nodarbībām skolēnu radošo spēju attīstīšanai.
Vizualizācijas metode
Šī metode ir izstrādāta, lai palīdzētu skolēniem izprast problēmas vai izglītības problēmas būtību. Skolēni tiek aicināti aizvērt acis, atpūsties un atcerēties mirkli no savas dzīves pieredzes. Skolotājs uzdod jautājumus, kas palīdz virzīt skolēnu uz problēmas risināšanu, ņemot vērā viņa personīgo pieredzi un pārdomas. Pēc tam studenti tiek aicināti apsvērt problēmu, ņemot vērā domāšanu, kas notiek pārdomu laikā. Vizualizācija palīdz studentiem pielietot esošās zināšanas un pieredzi, lai atrisinātu aktuālo problēmu.
Piemērs: Aizver savas acis. Iedomājieties, ka dodaties uz sapņu svētkiem. Visu gadu esat smagi strādājis, un tagad ir pienācis laiks atpūsties. Jūs esat savā istabā un vācat mantas. Jums ir liels čemodāns, un jūs tajā ievietojat visu, kas jums nepieciešams. Ko tu esi paņēmis līdzi? Tagad jūs esat ceļā uz galamērķi. Kādu transporta līdzekli esat izvēlējies, kāpēc? Vai ceļošana ir ērta? Ko dara apkārtējie cilvēki? Ko tu redzi pa logu? Tagad jūs esat nonācis galamērķa punktā. Kā tas ir? Vai tu esi laimīgs? Ko tu darīsi vispirms? Tagad atveriet acis un pastāstiet citiem par savu iedomāto ceļojumu un sajūtām, kas jums bija ceļojuma laikā.
Manuprāt, heiristisko mācību metožu izmantošana ir viens no labākajiem līdzekļiem studentu radošo spēju veidošanai un attīstīšanai, un to var integrēt izglītības procesā jebkurā posmā, vienlaikus izmantojot tradicionālās metodes un ārzemju mācīšanas formas. valodu.
Lietotas grāmatas:(Interneta materiāli)
1. Bakhramova O.N."Svešvalodu mācīšanas heiristisko metožu nozīme."
2. Doroško N.V."Heiristiskā svešvalodas mācīšanas metode no rotaļas līdz radošumam: metodiskie ieteikumi."
3. Skvorcova S.V."Heiristiskās metodes kā līdzeklis studentu radošo spēju attīstīšanai svešvalodu mācīšanā."
Kognitīvās mācību metodes, jeb izglītojošās izziņas metodes, tiek iedalītas zinātnes metodēs, izglītības priekšmetu metodēs un metapriekšmetā. Zinātniskās metodes ir pētniecības metodes fizikā, matemātikā, ģeogrāfijā un citās zinātnēs. Tie ietver salīdzināšanas, analoģijas, sintēzes, klasifikācijas utt. metodes.
Izglītības priekšmetu metodes, no vienas puses, ir pārņemtas no zinātnēm, no otras puses, tās attiecas uz specifisku tiešu attīstību.
izglītības jomas un priekšmeti. Tās ir fundamentālo izglītības objektu izpētes metodes, studentu izglītības produktu salīdzināšanas metodes ar kultūrvēsturiskiem analogiem, tradicionālās mācību kursu galveno jautājumu un tēmu izpētes metodes.
Īpašs kognitīvo mācību metožu veids ir meta-priekšmets, kas ir metaways, kas atbilst izglītības metasaturam. Piemēram, metametode ir objekta nozīmes kognitīvā redzējuma metode; meta-subjekta saturs ir tādi izziņas objekti kā matērija, augs, skaņa.
Radošās mācību metodes nodrošināt skolēniem iespēju izveidot savus izglītības produktus. Tradicionāli saprotamās intuitīvā tipa metodes attiecas uz radošajām metodēm: “prāta vētra”, empātijas metode, skolēna pedagoģiskās metodes skolotāja lomā utt. Šādas metodes balstās uz neloģisku skolēnu rīcību, kas ir intuitīva. dabu.
Vēl viens radošo mācību metožu veids ir balstīts uz algoritmisku priekšrakstu un instrukciju ieviešanu: sinektika un morfoloģiskās kastes metodes. Viņu mērķis ir radīt loģisku atbalstu skolēniem izglītības produktu radīšanai.
Nākamais radošo metožu veids ir heiristika, t.i. metodes, kas ļauj studentiem risināt problēmas, “vadot” savus iespējamos risinājumus un samazinot šādu risinājumu uzskaitīšanas iespējas.
Organizatoriskās metodesapmācību tiek sadalīti metodēs studenti, skolotāji un izglītības vadītāji - galvenie izglītības priekšmeti. Skolēnu metodes ir izglītības mērķu noteikšanas, plānošanas, kontroles, refleksijas uc metodes. Šī metožu grupa skolām ir netradicionāla, skolēni parasti gandrīz nepiedalās savas izglītības veidošanā. Mācīt bērniem savas izglītības trajektorijas organizēšanas un veidošanas metodes ir ne mazāk svarīgas kā viņu apgūstamo zinātņu metodes.
Izglītības vadības metodes- tās ir pedagoģiskās un administratīvās metodes izglītības procesu organizēšanai atbilstošā līmenī. Tie daudzējādā ziņā ir identiski skolēnu organizatoriskajām metodēm, jo uz skolotāju, konkrētu skolu vai visu izglītības sistēmu attiecas tie paši principi, kas attiecas uz atsevišķu skolēnu mācīšanu. Šī metožu grupa tiek izmantota izglītības procesu izveidē un attīstībā individuāla kursa, kursu grupas vai visas skolas pasniegšanas mērogā.
KOGNITĪVĀS METODES
Kognitīvo metožu (izglītojošās izziņas metožu) iezīme ir tāda, ka to pielietošana noved pie izglītības produktu radīšanas, t.i. radošs rezultāts. Tāpēc arī izziņas metodes ir radošas. Taču primārais šo metožu izmantošanas mērķis ir izprast objektu, tāpēc to galvenā specifika ir saistīta ar kognitīviem, nevis radošiem procesiem.
Empātijas metode nozīmē “sajust” cilvēku cita objekta stāvoklī. Pamatojoties uz seno ideju par makro- un mikrokosmosa atbilstību, cilvēka apkārtējās pasaules izziņa ir līdzīgā komunikācija ar līdzīgu. Cilvēka misija šeit ir ievākties savās mājās, Visumā. Empātijas metode ir diezgan piemērota studentu “apdzīvošanai” ar pētāmajiem apkārtējās pasaules objektiem. Caur sensoriski tēlainām un mentālām reprezentācijām skolēns cenšas “iekustēties” pētāmajā objektā, sajust un iepazīt to no iekšpuses.
Empātijas metodes veiksmīgas pielietošanas nosacījums ir noteikts skolēnu stāvoklis, skolotāja radītais noskaņojums.
Sākumā tā var būt kā spēle, uz kuru bērni parasti reaģē ar kādu jautrību. Tad, kad ir iegūti un realizēti izglītības rezultāti, skolēni šo metodi vairs neuztvers vieglprātīgi un pieņems to kā patiesi izglītojošu metodi.
Mutisku norādījumu izmantošana, piemēram: “Iedomājies, ka tu esi augs, kas stāv tev priekšā, tava galva ir zieds, tavs ķermenis ir kāts, tavas rokas- lapas, kājas - saknes..." Labākās “pieradināšanas” brīžos skolēns uzdod jautājumus priekšmetam-pašam, mēģina uztvert, saprast un saskatīt atbildes sajūtu līmenī. Domas, jūtas un sajūtas, kas rodas šajā procesā, ir skolēna izglītojošs produkts, ko viņš pēc tam var izteikt mutiskā, rakstiskā, simboliskā, motora, muzikālā vai zīmējuma formā. Objekta novērošana šajā gadījumā pārvēršas par skolēna pašnovērošanu, kuram izdodas sevi identificēt ar objektu.
Skolēni parasti atzīmē, ka šādi vingrinājumi attīsta spēju domāt un izprast parādības no dažādiem skatpunktiem, un māca izziņā iekļaut ne tikai prātu, bet arī jūtas.
Šī metode izrādās ārkārtīgi efektīva, jo ietver bērnu parasti neizmantotās iespējas. Sākumskolas vecuma bērniem raksturīga spēja piedzīvot novēroto, sajust apkārtējos objektus, izmantojot to “humanizēšanas” metodes.
Semantiskā redzējuma metode. Tas ir iepriekšējās metodes turpinājums un padziļinājums. Skolēnu vienlaicīga koncentrēšanās uz sava redzes un “pētnieciski noskaņotā” prāta izglītojošo objektu ļauj izprast (saskatīt) objekta pamatcēloni, tajā ietverto ideju, sākotnējo nozīmi, t.i. objekta iekšējā būtība. Tāpat kā empātijas metodē, tas prasa studentā radīt noteiktu noskaņojumu, kas sastāv no aktīvās sensori-mentālās izziņas darbības. Skolotājs var piedāvāt skolēniem šādus jautājumus semantiskai “jautāšanai”: Kāds ir šī objekta cēlonis, izcelsme? Kā tas darbojas, kas tajā notiek? Kāpēc viņš ir tāds, nevis savādāk? Šīs metodes mērķtiecīgas pielietošanas vingrinājumi skolēnos attīsta tādas kognitīvās īpašības kā intuīcija, iedvesma, ieskats.
Tēlainās redzes metode- emocionāli-figurāla objekta izpēte. Tiek ierosināts, piemēram, aplūkojot skaitli, figūru, vārdu, zīmi vai reālu objektu, uzzīmēt tajos redzamos attēlus, aprakstīt, kā tie izskatās. Izglītojošais produkts skolēnu novērošanas rezultātā tiek izteikts verbālā vai grafiskā figurālā formā, t.i. Studenti runā, raksta vai zīmē savu pētījumu rezultātus.
Simboliskā redzējuma metode. Simbols kā dziļš realitātes attēls, kas satur tās nozīmi, var darboties kā līdzeklis šīs realitātes novērošanai un izpratnei. Simboliskās redzes metode paredz, ka skolēns atrod vai konstruē saiknes starp objektu un tā simbolu. Pēc simbola un tā objekta attiecību būtības noskaidrošanas (piemēram, gaisma ir labestības simbols, spirāle ir bezgalības simbols, balodis ir miera simbols, pankūka ir Masļeņicas simbols), skolotājs. aicina skolēnus novērot objektu, lai ieraudzītu un attēlotu tā simbolu grafiskā, simboliskā, verbālā vai citā veidā. Nozīmīgu vietu ieņem bērnu skaidrojums un radīto “simbolu” interpretācija.
Heiristiskā jautājuma metode izstrādājis seno romiešu pedagogs un orators Kvintiliāns. Lai atrastu informāciju par notikumu vai objektu, tiek uzdoti šādi septiņi galvenie jautājumi: Kurš? Kas? Par ko? Kur? Kā? Kā? Kad? Pārī savienotas jautājumu kombinācijas rada jaunu jautājumu, piemēram: Kā-kad? Atbildes uz šiem jautājumiem un to dažādās kombinācijas rada neparastas idejas un risinājumus attiecībā uz pētāmo objektu.
Salīdzināšanas metode izmanto, lai salīdzinātu dažādu studentu versijas, to versijas ar kultūrvēsturiskiem analogiem, ko formulējuši izcili zinātnieki, filozofi, teologi, salīdzinot dažādus analogus savā starpā. Lai mācītu šo metodi, skolēniem tiek uzdoti jautājumi: Ko nozīmē salīdzināt? Vai vienmēr ir iespējams visu salīdzināt? Norādiet, ko, jūsuprāt, nevar salīdzināt, un tomēr mēģiniet salīdzināt nesalīdzināmo.
Heiristiskā novērošanas metode. Novērošana kā skolēna mērķtiecīga personiskā dažādu objektu uztvere ir sagatavošanās posms viņa teorētisko zināšanu veidošanā. Novērošana ir skolēna zināšanu avots, veids, kā tās iegūt no esamības realitātes, t.i. to var klasificēt kā heiristisko mācību metodi.
Studenti, kas veic novērošanu, saņem savu rezultātu, tajā skaitā: a) novērošanas informatīvo rezultātu; b) izmantotā novērošanas metode; c) personiskais komplekss
darbības un sajūtas, kas pavadīja novērojumu. Studenta radošuma pakāpi viņa novērošanas laikā nosaka iegūto rezultātu novitāte salīdzinājumā ar tiem, kas viņam jau bija pieejami iepriekš.
Vienlaikus ar skolotāja sniegtās informācijas saņemšanu daudzi skolēni novērošanas laikā saskata citas novērojamā objekta pazīmes, t.i. iegūt jaunu informāciju un konstruēt jaunas zināšanas. Šis process ir vai nu spontāns, ja skolotājs to neorganizē, vai mērķtiecīgs, ja skolotājs izmanto īpašu novērošanas mācīšanas paņēmienu. Šīs metodes mērķis ir iemācīt bērniem iegūt un konstruēt zināšanas, izmantojot novērojumus.
Faktu metode. Studentu apzinātai fizisko sajūtu apguvei nepieciešama konsekventa attīstība turpmākajā izziņas darbībā. Pirmkārt, tas attiecas uz tādu izziņas posmu kā faktu meklēšana un atšķiršana no nefaktiem. Pieredze rāda, ka skolēniem nav viegli atšķirt to, ko viņi redz, dzird un jūt, no tā, ko viņi domā. Nepieciešamība pēc dabiskās izglītības objektu uztveres ar fizisko maņu palīdzību prasa šīs mācīšanas metodes izmantošanu, parastā izglītības satura pārskatīšanu un mainīšanu.
Lūk, fragments no nodarbības, kurā tiek apspriesti skolēnu atrastie fakti par sērkociņa dedzināšanu un atklātas zināšanas par izziņas metodiku:
Aleksejs:“...Sākumā bija pelēki dūmi, tad izšķīda, es redzēju liesmu, tā bija dažādās krāsās - zila, oranža, zaļa, uz paša sērkociņa pie liesmas parādījās ūdens...”
Stella:"Dūmi ir izšķīduši - tas nav fakts, varbūt tie neizšķīst."
Pāvils:“Ūdens uz sērkociņa? Tas nav fakts! (Viņi to speciāli pārbaudīja. Izrādījās, ka šķidrums tiešām parādās liesmas tuvumā.)
Galja:“Lesha aizrāvās ar vienu lietu un neredzēja, kas notiek tajā pašā laikā. Jūs varat salīdzināt faktus, kas notiek vienlaikus. Tas būs jauns fakts."
Pētījuma metode. Tiek izvēlēts izpētes objekts - dabisks, kultūras, zinātnisks, verbāls, simbolisks vai cits: koka lapa, akmens, krītoša ūdens lāse, apģērba gabals, dzejolis, teiciens, zīmes, vēstule, skaitlis, skaņa, vienādojums, ģeometriska figūra, rituāls. Studenti tiek aicināti patstāvīgi izpētīt doto objektu pēc šāda plāna: pētījuma mērķi - darba plāns - fakti par objektu - eksperimenti, eksperimentu zīmējumi, jauni fakti - radušies jautājumi un problēmas - atbilžu versijas, hipotēzes - reflektīvi spriedumi , apzinātas darbības metodes un rezultāti - secinājumi. Šāda skolēnu aktivitāšu algoritmizācija nekādā veidā nemazina viņu radošumu. Gluži pretēji, konsekventi izpildot visas iepriekš uzskaitītās darbības, gandrīz ikviens students neizbēgami saņem savu izglītības rezultātu. Skolotājs palīdz bērniem palielināt šī rezultāta apjomu un kvalitāti. Tas tiek panākts, sistemātiski atkārtojot pētījuma algoritmiskos posmus.
Jēdzienu konstruēšanas metode. Izpētīto jēdzienu veidošanās skolēnos sākas ar jau esošo ideju aktualizēšanu. Piemēram, sākumskolēni jau zina jēdzienus “skaitlis”, “vārds”, “debesis”, “ziema”, “kustība”; vecākiem skolēniem - "algoritms", "daudzums", "molekula" uc Salīdzinot un pārrunājot bērnu idejas par koncepciju, skolotājs palīdz tās attīstīt kādās kultūras formās (ne vienmēr tajās, kas atrodamas mācību grāmatās!). Šāda darba rezultāts ir kolektīvs radošs produkts – kopīgi formulēta jēdziena definīcija, kas uzrakstīta uz tāfeles. Vienlaikus skolotāja aicina bērnus iepazīties ar citiem jēdziena formulējumiem, ko sniedz, piemēram, dažādu mācību grāmatu vai citu grāmatu autori. Studentu piezīmju grāmatiņās paliek dažādi formulējumi kā nosacījums viņu personiskajai pašnoteikšanai saistībā ar pētāmo jēdzienu.
Noteikumu veidošanas metode. Vispārējās izglītības kursos apgūtos noteikumus var izveidot un “atklāt” skolēni. Piemēram, no skolotāja piedāvātā teksta skolēni identificē pareizrakstības modeļus, to pamatā esošos noteikumus un pēc tam izveido savus tekstus, pamatojoties uz šiem noteikumiem. Pētījums tiek veikts pēc skolotāja noteikta algoritma, kas atkarīgs no teksta veida un uzdevuma. Piemēram, eposu apguvei literatūras stundās darbības algoritms ir šāds: a) formulēt eposu stila iezīmes; b) atklāt pareizrakstību, noteikumu, kas ir teksta pamatā; c) formulēt eposa lingvistiskās iezīmes.
Hipotēzes metode. Skolēniem ir dots uzdevums konstruēt atbilžu versijas uz skolotāja uzdoto jautājumu vai problēmu. Sākotnējais uzdevums ir izvēlēties pamatu versiju konstruēšanai. Studenti piedāvā sākotnējās pozīcijas vai viedokļus par problēmu, apgūst daudzzinātnisku, daudzveidīgu pieeju hipotēžu konstruēšanai. Tad viņi iemācās vispilnīgāk un skaidrāk formulēt savas atbildes uz jautājumu, paļaujoties uz loģiku un intuīciju.
Hipotēzes metode tiek izstrādāta, risinot “kas notiks, ja...” tipa prognozēšanas problēmas. Ceļojuma uz nākotni metode ir efektīva jebkurā izglītības jomā kā veids, kā attīstīt tālredzības, prognozēšanas un hipotētiskuma prasmes.
Prognozēšanas metode atšķiras no hipotēzes metodes ar to, ka tā tiek piemērota reālam vai plānotam procesam. Piemēram, studentiem tiek lūgts izpētīt izmaiņu dinamiku zirņu sēklās, kas ievietotas mitrā vidē. Bērni veic novērojumus un veido skices. Skolotājs piedāvā skolēniem uzdevumu: uzzīmēt asnu, kāds tas parādīsies pēc 3 dienām, pēc nedēļas utt. Skolēni, paļaujoties uz iepriekšējiem novērojumiem, atklātajiem modeļiem un savām prognozēšanas spējām, pabeidz zīmējumu. Pēc noteiktā laika prognoze tiek salīdzināta ar realitāti, rezultāti tiek apspriesti un izdarīti secinājumi.
Kļūdas metode.Šī metode paredz mainīt iedibināto negatīvo attieksmi pret kļūdām, aizstājot to ar kļūdu (un pseidokļūdu) konstruktīvu izmantošanu izglītības procesu padziļināšanai. Kļūda tiek uzskatīta par pretrunu, parādību, noteikumu izņēmumu, jaunu zināšanu avotu, kas dzimst pretstatā vispārpieņemtajam. Uzmanība uz kļūdu var būt ne tikai ar mērķi to labot, bet arī noskaidrot tās cēloņus un iegūšanas metodes. Kļūdas un “pareizības” attiecības atrašana stimulē studentu heiristisko aktivitāti un liek viņiem saprast jebkuru zināšanu relativitāti un mainīgumu.
Teoriju konstruēšanas metode. Studentiem tiek lūgts veikt teorētisko vispārinājumu par paveikto darbu šādos veidos: 1) skolēnu atklātie fakti tiek klasificēti pēc skolotāja norādītā pamatojuma, piemēram: fakti par objekta uzbūvi, fakti par tā uzbūvi. funkcijas, fakti par procesiem, fakti par attiecībām; 2) tiek noteikti novērotāju pozīciju veidi, piemēram, hronoloģiskā pozīcija (notikumu secīga fiksēšana un apraksts), matemātiskā (tiek pētītas objekta kvantitatīvās īpašības, tā forma un proporcijas), figurālais (priekšmeta izteiksmīgās verbālās īpašības , tiek atrastas tās simboliskās pazīmes); 3) tiek formulēti jautājumi un problēmas saistībā ar ievērojamākajiem faktiem, piemēram: Vai vaska krāsa ietekmē sveces liesmas krāsu? Kur paliek apdegusī dakts daļa? Kāpēc tu nevari paņemt liesmu rokās?
Turpmākās nodarbības nodrošina izglītības procesa attīstību šādā teorētisko vispārinājumu secībā:
ny: fakti - jautājumi par tiem - atbilžu hipotēzes - teorētiskā modeļa konstruēšana - modeļa sekas - modeļa pierādījumi (hipotēze) - modeļa pielietojums - modeļa salīdzinājums ar kultūras analogiem. Veidus, kādos skolēni konstruē teorētisko modeli, nosaka skolotājs atkarībā no apgūstamās izglītības jomas vai tēmas.
RADOŠĀS METODES
Radošās mācību metodes ir vērstas uz to, lai skolēni izveidotu personīgu izglītības produktu. Šajā gadījumā izziņa ir iespējama, bet tā notiek pašas radošās darbības “gaitā”. Galvenais rezultāts ir jauna produkta saņemšana.
Izgudrošanas metode- tas ir veids, kā viņu noteiktu garīgo darbību rezultātā radīt studentiem iepriekš nezināmu produktu. Metode tiek realizēta, izmantojot šādas metodes: a) viena objekta īpašību aizstāšana ar cita objekta īpašībām, lai izveidotu jaunu objektu; b) objekta īpašību atrašana citā vidē; c) mainot pētāmā objekta elementu un aprakstot jaunā, mainītā objekta īpašības.
Metode “Ja tikai...”. Skolēni tiek aicināti uzrakstīt aprakstu vai uzzīmēt attēlu, kas notiks, ja pasaulē kaut kas mainīsies, piemēram: gravitācijas spēks palielinās 10 reizes; galotnes vārdos vai paši vārdi pazudīs; visas tilpuma ģeometriskās formas pārvērtīsies plakanās; plēsēji kļūs par zālēdājiem; visi cilvēki pārcelsies uz Mēnesi utt. Šādu uzdevumu izpilde skolēniem ne tikai attīsta viņu iztēli, bet arī ļauj labāk izprast reālās pasaules uzbūvi, visa attiecības ar visu tajā esošo un dažādu zinātņu pamatprincipus.
Figurālās gleznošanas metode atjauno tādu skolēna stāvokli, kad šķiet, ka pētāmā objekta uztvere un izpratne saplūst un rodas tā holistisks, nedalīts redzējums. Rezultātā skolēnam ir figurāls zieda, koka, mākoņa, Zemes vai visa Kosmosa attēls. Tā kā ir ļoti svarīgi, lai cilvēks spētu izveidot un nodot kopīgu atpazīstama objekta tēlu, skolēni tiek aicināti attēlot, piemēram, savu dabas vai visas pasaules attēlu, t.i. ar zīmējumu, simbolu, atslēgas terminu palīdzību izteikt dabas pamatprincipus, sakarības starp tiem. Katrs students šāda darba laikā ne tikai domā dažādos mērogos, korelē savas zināšanas no dažādām zinātnes jomām, bet arī jūt, nojauš jēgu
attēlota realitāte. Piedāvājot šādu uzdevumu 2-3 reizes gadā, var novērtēt skolēnu pasaules uzskatu izmaiņas un veikt nepieciešamās korekcijas mācību procesā.
Hiperbolizācijas metode. Zināšanu objekts, tā atsevišķās daļas vai īpašības palielinās vai samazinās: tiek izdomāts garākais vārds, mazākais skaitlis; citplanētieši ir attēloti ar lielām galvām vai mazām kājām; Tiek pagatavota saldākā tēja vai ļoti sāļš gurķis. Ginesa rekordi, kas ir uz robežas, lai realitāti atstātu fantāzijas ziņā, var dot sākuma efektu šādām iztēlēm.
Aglutinācijas metode. Skolēni tiek aicināti apvienot īpašības, īpašības, objektu daļas, kas nav savienojamas realitātē un attēlo, piemēram, karstu sniegu, bezdibeņa virsotni, tukšuma apjomu, saldo sāli, melno gaismu, vājuma spēku, skriešanu. koks, lidojošs lācis, ņaudošs suns.
"Prāta vētra"(A.F. Osborns). Metodes galvenais mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk ideju, atbrīvojot diskusijas dalībniekus no domāšanas inerces un stereotipiem. Uzbrukums sākas ar iesildīšanos – ātru atbilžu meklēšanu uz apmācības jautājumiem. Pēc tam vēlreiz tiek precizēts uzdevums, atgādināti apspriedes noteikumi, un - starts.
Katrs var izteikt savas idejas, papildināt un precizēt. Grupām tiek norīkots eksperts, kura uzdevums ir fiksēt izvirzītās idejas uz papīra. "Uzbrukums" ilgst 10-15 minūtes. “Uzbrukumam” tiek piedāvāti jautājumi, kuriem nepieciešams netradicionāls risinājums. Piemēram: Kā noteikt uz spoles uztītās vara stieples garumu, to neattinot? Kā bez kompasa noteikt, vai nepazīstamai planētai ir magnētiskais lauks vai nav? Kā jūs varat redzēt objektus zem ūdens, neizmantojot papildu apgaismojumu?
Darbs notiek šādās grupās: ideju ģenerēšana, problēmsituācijas analīze un ideju izvērtēšana, pretideju ģenerēšana. Ideju ģenerēšana notiek grupās saskaņā ar noteiktiem noteikumiem. Ideju ģenerēšanas stadijā jebkāda kritika ir aizliegta. Visos iespējamos veidos tiek veicinātas atbildes, joki un nepiespiesta atmosfēra. Pēc tam grupās saņemtās idejas tiek sistematizētas un apvienotas pēc vispārīgiem principiem un pieejām. Tālāk tiek apskatīti dažādi šķēršļi izvēlēto ideju īstenošanai. Izteiktie kritiskie komentāri tiek izvērtēti. Beidzot tiek atlasītas tikai tās idejas, kuras nav noraidījusi kritika un pretidejas.
Prāta vētras procedūra sastāv no sekojošām darbībām.
1. Izglītības problēmas formulēšana, problēmas pamatojums, lai rastu tās risinājumu. Kolektīva darba nosacījumu un noteikumu noteikšana. Vairāku darba grupu 3-5 cilvēku un ekspertu grupas veidošana, kas izvērtēs un atlasīs labākās idejas.
2. Iesildīties. Ātri atrodiet atbildes uz apmācības jautājumiem un uzdevumiem. Šī posma mērķis ir palīdzēt studentiem atbrīvoties no neveiklības, ierobežojumiem un ierobežojumiem.
3. “Sturm” radīto problēmu. Vēlreiz tiek noskaidrots veicamais uzdevums un atgādināti diskusijas noteikumi. Ideju ģenerēšana sākas pēc skolotāja signāla vienlaicīgi visās grupās. Katrs skaļi izsaka savas domas. Aizliegts kritizēt piedāvātās idejas, tās var tikai papildināt un apvienot. Katrai grupai tiek norīkots eksperts, kura uzdevums ir fiksēt izvirzītās idejas uz papīra. "Uzbrukums" ilgst 10-15 minūtes.
4. Ekspertu grupas labāko ideju izvērtēšana un atlase.
5. Ziņojums par prāta vētras sesijas rezultātiem. Grupu darba rezultātu apspriešana, labāko ideju izvērtēšana un publiska aizstāvēšana.
Sinektikas metode(J. Gordon) balstās uz prāta vētras metodi, dažāda veida analoģijām (verbālām, tēlainām, personiskām), inversiju, asociācijām u.c. Vispirms tiek apspriestas problēmas vispārīgās īpašības, izvirzīti un novērsti pirmie risinājumi. , tiek ģenerētas un attīstītas analoģijas, tiek izmantotas analoģijas, lai izprastu problēmu, tiek atlasītas alternatīvas, tiek meklētas jaunas analoģijas, un mēs atgriežamies pie problēmas. Sinektikā plaši tiek izmantotas analoģijas - tiešas, subjektīvas, simboliskas, fantastiskas (Granovskaya, Krizhanskaya, 1994, 129.-130. lpp.).
Morfoloģiskās kastes metode vai daudzdimensiju matricu metode (F. Cvikijs). Jaunu, negaidītu un oriģinālu ideju atrašana, saliekot dažādas zināmu un nezināmu elementu kombinācijas. No dažādām elementu (ierīču, procesu, ideju) kombinācijām iegūto pazīmju un savienojumu analīze tiek izmantota gan problēmu identificēšanai, gan jaunu ideju meklēšanai.
Inversijas metode vai pārsūdzības metode. Ja stereotipiskās metodes izrādās neauglīgas, tiek izmantota principiāli pretēja risinājuma alternatīva. Piemēram, viņi cenšas palielināt izstrādājuma izturību, palielinot tā masu, bet pretējs risinājums izrādās efektīvs - doba izstrādājuma izgatavošana. Vai arī objekts tiek apskatīts no ārpuses, un problēmas risinājums rodas, apskatot to no iekšpuses. K.E. Ciolkovskis “izgudroja lielgabalu, bet lidojošu lielgabalu ar plānām sienām un kodolu vietā šaujošām gāzēm...”.
§ 4. Organizatoriskās metodes
Organizatoriskā tipa metodes ir pārstāvētas ar pietiekamu skaitu individuālu metožu, kas ir apvienotas grupās.
Studentu mērķu noteikšanas metodes: skolēnu mērķu izvēle no skolotāja piedāvātā kopuma; bērnu sastādīto mērķu klasifikācija ar sekojošu detalizāciju; diskusija par studentu mērķiem reālismam un sasniedzamībai; studenti konstruē mērķus, izmantojot dotos algoritmus; skolēnu apkopojums par savu izglītības mērķu un uzdevumu taksonomiju; mērķu formulēšana, pamatojoties uz refleksijas rezultātiem; attiecības starp individuālajiem un kolektīvajiem mērķiem, skolēna, skolotāja, skolas mērķiem; vērtību normu un noteikumu izstrāde skolā.
Studentu plānošanas metodes. Skolēni tiek aicināti plānot savas izglītojošās aktivitātes noteiktam laika posmam – nodarbībai, dienai, nedēļai, vai par tēmu, sadaļu, radošo darbu. Plāns var būt mutisks vai rakstisks, vienkāršs vai sarežģīts, galvenais, lai tajā norādīti galvenie studenta darbības posmi un veidi sava mērķa īstenošanai. Darba gaitā plāns var tikt mainīts, papildināts vai aizstāts; students fiksē izmaiņas, noskaidro to iemeslus un darba beigās veic plānošanas refleksiju.
Skolēnu izglītības programmu veidošanas metodes. Individuālu izglītības programmu veidošanai studentiem jāapgūst metožu kopums: studiju priekšmeta semantisks redzējums; galveno darbības mērķu un virzienu noteikšana; pētāmo jautājumu un tēmu izvēle, pašnoteikšanās metode to daudzveidībā; plānošanas metode; metode, kā noteikt nosacījumus savu mērķu sasniegšanai; ar adekvātas pašnovērtējuma un refleksijas metodi.
Noteikumu veidošanas metodes. Studentu individuālās un kolektīvās darbības normu izstrāde ir heiristisks process, kurā nepieciešams izmantot metodiskās metodes: darbības atspoguļošana, tās elementu noteikšana, darbības subjektu un to funkcionālo tiesību noteikšana, organizatorisku un tematisko ietvaru noteikšana, noteikumu formulēšana likumus.
Uzdevumu piemēri, kas attīsta metodiskās, pedagoģiskās, reflektīvās spējas noteikumu veidošanas procesā: Veidojiet norādījumus: “Kā izrunāt vārdu”, “Kā mācīties vārdu”, “Kā atrisināt problēmu”, “Kā ievērot parādība”, “Kā klausīties mūziku” utt.
Apmācību pašorganizācijas metodes: darbs ar mācību grāmatu, pirmavotiem, instrumentiem, reāliem objektiem; problēmu risināšana, vingrinājumu izpilde; modeļu izgatavošana, amatniecība; radošie pētījumi u.c.Nozīmīgas kļūst arī skolēnu pašorganizēšanās metodes individuālo izglītības programmu īstenošanai: programmu izstrādes metodes, to saskaņošana ar citām programmām (skolotāji, skolēni), programmu korekcija, rezultātu vērtēšanas metodes u.c.
Savstarpējās audzināšanas metodes. Skolēni pāros, grupās vai kolektīvās klasēs ar visu klasi pilda skolotāja funkcijas, izmantojot sev pieejamo pedagoģisko metožu kopumu.
Pārskatīšanas metode. Spēja kritiski aplūkot drauga izglītojošo produktu, viņa mutvārdu atbildi, mācību grāmatas materiālu, skatīto video, analizēt to saturu, izcelt galvenos punktus - nepieciešamos apstākļus pašmācībai.
studentu definīcijas. Pirms pārskatīšanas metodes ieviešanas mācībās tiek veikts sagatavošanās darbs. Pirmie pārskati tiek apkopoti, izmantojot īpašas atsauces diagrammas. Tiek veicinātas skolēnu atzīmes un spriedumi, un tiek stiprināta pozitīva attieksme pret atsauksmēm.
Studentu atsauksmes tiek vērtētas kopā ar citiem viņu radošās darbības produktiem. Studentu atsauksmju analīze ļauj izveidot atgriezenisko saiti ar studentiem, diagnosticēt viņu zināšanas un pielāgot turpmāko apmācību.
Kontroles metodes. Heiristiskā mācīšanās maina izglītības aktivitāšu vērtēšanas kritērijus. Tradicionālajā izglītībā skolēna izglītības produkts tiek novērtēts pēc tā tuvināšanas pakāpes noteiktam modelim, t.i. Jo precīzāk un pilnīgāk skolēns atveido doto saturu, jo augstāks ir viņa izglītības aktivitātes novērtējums. Heiristiskajā mācībā skolēna izglītības produkts tiek novērtēts pēc atšķirības pakāpes no dotā, t.i. Jo vairāk zinātniski un kulturāli nozīmīgu atšķirību students var sasniegt no zināma produkta, jo augstāks ir viņa izglītības produktivitātes novērtējums.
Pārdomu metodes. Mācību izglītojošais rezultāts ir tikai tas, ko skolēns realizē.
Studentu izpratnes veidošanai par savām aktivitātēm ir divi galvenie veidi: 1) pašreizējais atspoguļojums veic izglītības procesā; 2) pēdējās pārdomas, loģiski vai tematiski noslēgta darbības perioda pabeigšana.
Pašreizējais pārdomas ietver skolēnu garīgās aktivitātes organizēšanu atbilstoši atspoles veidam: pēc mācību priekšmetu darbības cikla (matemātikas, vēstures, lingvistiskā uc) pabeigšanas notiek: a) mācību priekšmeta darbības pārtraukšana; b) refleksīvās aktivitātes aktivizēšana, t.i. bērnu uzmanības atgriešana veiktās objektīvās darbības galvenajiem elementiem: tās virzieniem, veidiem, posmiem, problēmām, pretrunām, rezultātiem, izmantotajām darbības metodēm.
Nobeiguma pārdomas atšķiras no pašreizējā ar palielinātu pārdomu perioda apjomu, kā arī ar lielāku skolotāja uzticības un noteiktības pakāpi. Noslēguma refleksijas formas, metodes un saturs ir iekļauts skolotāja izglītības programmā. Nodarbības, dienas, nedēļas, ceturkšņa, mācību gada noslēgumā skolēniem tiek piedāvāta īpaša nodarbība, kurā viņi pārdomā savu darbību, atbildot uz jautājumiem: Kāds ir mans lielākais uzdevums mācību gadā? Kā es esmu mainījies gada laikā? Kāds ir mans lielākais panākums? Kāpēc un kā es to sasniedzu? Kāds ir mans lielākais izaicinājums? Kā es to pārvarēju vai es to pārvarēšu? Kas man iepriekš nederēja, bet tagad darbojas? Kādas ir izmaiņas manās zināšanās? Ko es sapratu no savas nezināšanas? Ko es mācījos matemātikā, valodu mākslā utt.? Ko esmu iemācījies darīt? Kādus jaunus darbības veidus un metodes es izmantoju un apguvu? Kādi ir mani galvenie izglītības posmi šajā mācību gadā, kāda ir to specifika?
Pašnovērtējuma metodes. Skolēna pašnovērtējums izriet no pēdējām pārdomām un pabeidz izglītības ciklu. Pašvērtējums pēc būtības ir kvalitatīvs un kvantitatīvs: kvalitatīvie parametri tiek formulēti, pamatojoties uz skolēna izglītības programmu, vai arī tos nosaka skolotājs; kvantitatīvs - atspoguļo studenta mērķu sasniegšanas pilnīgumu. Studenta darbības kvalitatīvais un kvantitatīvais pašvērtējums ir viņa izglītības produkts, kas tiek salīdzināts ar kultūrvēsturiskiem analogiem skolotāja, klasesbiedru un neatkarīgu ekspertu vērtējumu veidā.
Heiristiskajā mācībā galvenais faktors mācību metožu izvēlē ir uzdevums organizēt studentu produktīvās darbības. .
Lingvistiskā enciklopēdiskā vārdnīca / Ch. ed. V.N. Jartseva, - M.: Sov. Enciklopēdija, 1990. – 685 lpp. P.298.
Horuženko K.M. Kulturoloģija. Enciklopēdiskā vārdnīca. – Rostova pie Donas: Izdevniecība Phoenix, 1997. – 640 lpp. P.302.
Filozofiskā vārdnīca. /Red. I.T. Frolova. – M.: Politizdat, 1986. – 560 lpp. 278. lpp.
Krievu pedagoģiskā enciklopēdija: 2 sējumos. /Ch. ed. V.V. Davidovs, - M.: Lielā krievu enciklopēdija, 1993. – 608 lpp. T. 1 – A – M. S.298.S. 566.
Kapterevs P.F. Pedagoģiskais process. – Sanktpēterburga, 1905. gads.
Golants E.Ya. Mācību metodes padomju skolā. – M., 1957. gads.
Lordkipanidze D.O. Organizācijas principi un mācību metodes. – M., 1957. gads.
Daņilovs M.A., Esipovs B.P. Didaktika, - M., 1957.g
Didaktikas pamati. / Red. B.P. Esipova. – M., 1967. gads.
Babansky Yu.K. Mācību metodes mūsdienu vidusskolā. - M., 1985. gads.
Lerners I.Ya. Mācību metožu didaktiskie pamati. – M., 1981. gads.
Skatkins M.N. Procesa uzlabošana. – M., 1971. gads.
Vidusskolas didaktika. / Red. M.N. Skatkina. – M.: Izglītība, 1982. 319 lpp. 193. – 207. lpp.
1. Pedagoģija /Red. P.N. Gruzdeva u.c. – M., 1940.g.
2. Pedagoģija / Red. I.T. Ogorodņikova, P.N. Šimbareva. – M., 1954. gads.
3. Pedagoģija / Red. I.A. Kairova, N.K. Gončarova, B.P. Esipova, L.V. Zankova. -M., 1956. gads.
4. Lordkipanidze D.O. Mācību principi, organizācija un metodes. -M., 1957. gads.
5. Daņilovs M.A., Esipovs B.P. Didaktika. -M., 1957. gads.
6. Golant E.Ya. Mācību metodes padomju skolā. -M., 1957. gads.
7. Lembergs R.G. Mācību metodes skolā. -Alma-Ata, 1958. gads.
8. Esejas par pedagoģiju / Red. A.G. Kovaļeva et al.-L., 1963.
9. Pedagoģija: Lekciju kurss / Red. G.I. Ščukina u.c. – M., 1966.
10. Didaktikas pamati / Red. B.P. Esipova. -M., 1967. gads.
11. Ogorodņikovs I.T. Pedagoģija. -M., 1969. gads.
12. Iļjina T.A. Pedagoģija. -M., 1969. gads.
Lerners I.Ya. Mācību metožu didaktiskie pamati. – M., 1981. 17.-18.lpp.
Vidusskolas didaktika. / Red. M.N. Skatkina. – M.: Izglītība, 1982. 319 lpp. 186. lpp.
Sokhor A.M. Skaidrojums mācību procesā: didaktiskās koncepcijas elementi. – M., 1988. gads.
Skaidrojošās un literārās lasīšanas metodes. – L., 1978. gads.
Mēs uzskatām spriedumu par paziņojumu, kas pauž runātāja attieksmi pret izteiktās domas saturu, ko veido predikatīvi vārdi (izsaka īpašības un attiecības) pret sprieduma objektu (atsevišķu objektu vai to kopu). Spriedumi var būt vienkārši vai sarežģīti. Vienkārši spriedumi var būt atributīvi, izsakot īpašību piederību atsevišķam objektam, vai relāciju spriedumi, kas atspoguļo vairāku objektu saistību, attiecības. Sarežģīti spriedumi sastāv no vairākiem vienkāršiem spriedumiem, kurus savstarpēji savieno konjunktīvas (caur loģisko saikni “un”), disjunktīvo (ar loģisko saikli “vai”) vai implicatīvo (ar loģisko saikni “ja...tad”) savienojumu veids. . Spriedumu veidošanas pamats ir vispārināšana. Viena priekšlikuma atvasināšanu no citiem sauc par secinājumiem.
Pētījumi liecina, ka studentu lekciju satura asimilācija pēc skolotāja iepriekš paziņota plāna palielina materiāla iegaumēšanu par 10-12%.
Lekcijām par kultūras disciplīnām, atkarībā no satura sarežģītības un sarežģītības, materiāls var tikt pasniegts ar ātrumu 60 – 80 vārdi minūtē.
Masveida tehnisko līdzekļu izmantošana rada paaugstinātu klausītāju nogurumu.
Šajā gadījumā var runāt par darbu studenta “automatizētajā darbstacijā”, izmantojot apmācību datorprogrammas, informācijas izguves sistēmas utt.
Šim nolūkam var izmantot sinhrono tabulu sastādīšanas metodes, teksta atbalsta-loģiskās shēmas un kultūras vārdnīcas.
Ķīmiķis I.A. Kā mācīt pasaules mākslas kultūru: grāmata. Skolotājam. – 2. izd. – M.: Izglītība, 1994. – 160 lpp. 136.-137.lpp.
Ķīmiķis I.A. Kā mācīt pasaules mākslas kultūru: grāmata. Skolotājam. – 2. izd. – M.: Izglītība, 1994. – 160 lpp. P.45.
Bespalko V.P. Programmēta apmācība. Didaktiskie pamati. -M., 1970. gads.
Prezentācijas apraksts pa atsevišķiem slaidiem:
1 slaids
Slaida apraksts:
2 slaids
Slaida apraksts:
EUREKA "Eureka!" (εὕρηκα vai ηὕρηκα, lit. “atrasts!”) - Arhimēda leģendārais izsaukums sakarā ar hidrostatiskā likuma atklāšanu, ko plaši izmantoja, lai izteiktu prieku sarežģītas problēmas risināšanas gadījumā.
3 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Mūsdienu pedagoģija kļūst elastīgāka un ļauj vecākiem un skolotājiem izmantot ļoti dažādas mācību metodes. Jūs varat izvēlēties jebkuru - ja vien tas ir efektīvs un nekaitē bērnam. Viena no populārām novatoriskām mācību metodēm ir heiristiskā mācīšanās. Tulkojumā no grieķu heurisko – “Es atveru”, “Es meklēju”, “Es atrodu”. Tas ir par zināšanu un atbilžu atrašanu uz uzdotajiem jautājumiem. Heiristiskās mācīšanās pirmsākumi jāmeklē Senajā Grieķijā, antīkā filozofa Sokrata metodē. Viņa izmantoto mācību metodi viņš nosauca par maieutiku, kas burtiski tulkojumā no grieķu valodas nozīmē vecmātes mākslu. Sokrats uzdeva saviem studentiem jautājumus un mudināja viņus spriest; Tā sarunā dzima zināšanas.
4 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Heiristiskā mācīšanās ir mācīšanās, kuras mērķis ir konstruēt skolēna paša izglītības nozīmi, mērķus un saturu, kā arī tās organizēšanas, diagnostikas un apzināšanās procesu (A.V. Hutorskojs).
5 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Heiristiskā mācīšanās apvieno radošas un kognitīvas darbības. Skolotājs nedod skolēnam gatavas zināšanas; viņš nodrošina viņu ar objektu, par kuru skolēnam jāiegūst zināšanas. Objekts var būt vēsturisks notikums, dabas parādība, literārs darbs, materiāls būvniecībai utt. Uz tā pamata bērns izveido darbības produktu - hipotēzi, tekstu, diagrammu, produktu. Bērna radošās darbības rezultāts var būt pilnīgi neparedzams, tas ir atkarīgs no skolēna personības. Tikai pēc tam skolēns ar skolotāja palīdzību salīdzina rezultātu ar zināmajiem sasniegumiem šajā jomā (kultūrvēsturiskajiem analogiem) un pārdomā to.
6 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Neskatoties uz metodes ievērojamo vecumu, heiristiskās mācīšanās jēdzienu pedagoģijā sāka lietot salīdzinoši nesen. Tāpēc trūkst vienotas interpretācijas: heiristiskā mācīšanās var ietvert mācīšanas veidu (piemēram, heiristisku sarunu), mācību metodi (teiksim, prāta vētru) vai tehnoloģiju studentu radošai attīstībai. Heiristiskā mācīšanās bieži tiek sajaukta ar uz problēmām balstītu mācīšanos. Bet starp šīm metodēm pastāv atšķirības. Problēmu mācībās ir konkrēts risinājums vai vismaz risinājuma virziens. Taču atvērtam uzdevumam heiristiskajā mācībā nav pareiza risinājuma, un rezultāts nekad nav iepriekš zināms ne skolēnam, ne skolotājam.
7 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Heiristiskās mācīšanās galvenais mērķis ir nevis konkrētu zināšanu iegūšana, bet gan skolēna radoša pašrealizācija. Attiecīgi tiek vērtēta nevis bērna zināšanu apguve par konkrētu priekšmetu, bet gan viņa radošie sasniegumi šajā jomā.
8 slaids
Slaida apraksts:
Heiristiskā mācīšanās Heiristiskā mācīšanās balstās uz noteiktiem principiem. To vidū: studenta personīgā mērķa noteikšana; individuālās izglītības trajektorijas izvēle; izglītības satura metapriekšmeta pamati; mācību produktivitāte; studenta izglītības produktu prioritāte; situatīvā mācīšanās; izglītojoša refleksija.
