Viduslaiku filozofija ietver savā saturā. Viduslaiku filozofijas pamatnoteikumi. Dieva meklēšana ir viduslaiku filozofu galvenais uzdevums

09.12.2021

Viduslaiku filozofijas iezīme ir tās ciešā saikne ar teoloģiju (Dieva doktrīnu), tās problēmu izteiktais reliģiskais raksturs un to risināšanas metodes. Viduslaiku filozofijas noteicošās iezīmes ir monoteisms, teocentrisms, kreacionisms, providenciālisms un eshatoloģisms.

Monoteismā Dievs tiek saprasts ne tikai kā viens, bet gan kā radikāli atšķirīgs no visa pārējā, pārpasaulīgs pret pasauli (t.i., pārsniedz tās robežas, it kā atrodas ārpus pasaules)
Kreacionisms nozīmē pasaules uztveri kā Dieva radītu un radītu no nekā
Providenciālisms ir nepārtraukta dievišķā pasaules un cilvēku glābšanas plāna īstenošana vēsturē
Eshatoloģisms ir doktrīna par vēsturiskā procesa beigām, kas iepriekš noteikta pašā tā sākumā.

Kristīgais pasaules uzskats ir dziļi antropoloģisks. Cilvēks ieņem īpašu vietu pasaulē kā Dieva tēls, un visas dzīves garumā viņš ir aicināts kļūt līdzīgs viņam bezgrēcībā, svētumā un mīlestībā.

Viduslaiku filozofijas attīstībā parasti izšķir divus galvenos posmus: patristika Un sholastika. Patristika (no latīņu valodas patris - tēvs) ir “baznīcas tēvu” darbības periods (II-VIII gs.), kas lika pamatus kristīgajai teoloģijai un dogmatikai. Šolastika (no latīņu valodas scholastica — apgūta saruna, skola) ir racionālu ceļu meklēšanas periods Dieva izziņā un aktuālu filozofisku problēmu attīstīšana nominālisma un reālisma ietvaros (VII-XIV gs.).

Ticības un saprāta attiecību problēma

Galvenā viduslaiku domas problēma bija ticības un saprāta attiecību problēma. To var formulēt kā jautājumu par zināšanu ceļiem: vai mums ir jābūt ticībai, lai ar saprāta palīdzību iepazītu pasauli un Radītāju? Vai arī tieši racionāla pasaules izzināšana mūs ved pie ticības?

Problēmas formulējums ir saistīts ar Aleksandrijas Klemensa vārdu. Ņemot vērā viedokļu dažādību, šķiet iespējams identificēt vairākas galvenās pieejas, kuras dažādi domātāji dalās dažādās pakāpēs:

1) Ticība ir pašpietiekama un tai nav nepieciešams attaisnojums (Tertuliāns)
2) Ticība un saprāts viens otru papildina; Pastāv fundamentāla vienošanās starp dabiskajām un atklātajām zināšanām, bet, ja neticēsim, tad nesapratīsim (Aleksandrijas Klements, Augustīns)
3) Ticībai un saprātam ir savas patiesības (duālās patiesības teorija); zinātnes patiesības ir augstākas par reliģijas patiesībām, bet tā kā zinātnes patiesības var saprast retais, tad visiem pārējiem reliģiskajām idejām ir tiesības pastāvēt, un tās nedrīkst publiski atspēkot (Viljams of Ockham). Turklāt Akvīnas Toms uzskatīja, ka zināšanu metodes filozofijā un teoloģijā ir atšķirīgas

Universālu problēma viduslaiku filozofijā

Vēl viena svarīga sholastikas problēma bija universālumu problēma, t.i. vispārīgi jēdzieni (no latīņu universalis — vispārīgs). Vai tiem ir patstāvīga eksistence vai tie ir tikai nosaukumi, lai apzīmētu atsevišķas lietas? Citiem vārdiem sakot, šajā strīdā tika mēģināts noskaidrot vispārējo jēdzienu objektu ontoloģisko statusu.

Strīds par universālām aizsākās Platona un Aristoteļa strīdā, un tas galvenokārt notika X-XIV gadsimtā. Šī problēma bija saistīta ar Svētās Trīsvienības dogmu. Ja Dievs ir viena no trim personām, vai viņš patiešām pastāv un kādā formā?

Pirmie sholasti to atrada viena no lielākajiem neoplatonistiem Porfīra ievadā, ko tulkoja Boetijs. Šeit slavenais filozofs norādīja uz trīs sarežģītiem jautājumiem, kurus viņš pats atsakās risināt:

1. Vai ģintis un sugas pastāv realitātē vai tikai domās?
2. ja pieņemam, ka tie patiešām pastāv, vai tie ir ķermeniski vai bezķermeniski?
3. un vai tās pastāv atsevišķi no saprātīgām lietām vai pašās lietās?

Strīdam bija trīs virzieni: nominālisms, reālisms un konceptuālisms.

Nominālisms

Nominālisms (no latīņu valodas nomen - nosaukums) vispārīgos jēdzienos saskatīja tikai “runas veidu”, nosaukumus, kas tiek attiecināti nevis uz lietu klasi “kopumā”, bet gan atsevišķi uz katru atsevišķu lietu no jebkura kopuma; šajā ziņā šī vai cita lietu šķira nav nekas vairāk kā mentāls tēls, abstrakcija. Nominālisti mācīja, ka patiesībā pastāv tikai atsevišķas lietas, un ģintis un sugas ir nekas vairāk kā subjektīvi līdzīgu lietu vispārinājumi, kas izdarīti, izmantojot vienādus jēdzienus un identiskus vārdus. Šajā ziņā zirgs ir nekas cits kā vispārīgs nosaukums, ko lieto gan arābu zirgam, gan Akhal-Teke zirgam.

Reālisms

Turpretim reālisms uzskatīja, ka universālas eksistē patiešām un neatkarīgi no apziņas. Ekstrēmais reālisms piedēvēja reālo eksistenci vispārējiem jēdzieniem, neatkarīgiem, atsevišķiem un pirms lietām. Mērenais reālisms pieturējās pie aristoteļa skatījuma un apgalvoja, ka vispārējais, lai gan tam ir reāla eksistence, ir ietverts atsevišķās lietās. (Reālistiskais skatījums bija vairāk piemērots kristiešu dogmām, un tāpēc katoļu baznīca to bieži atzinīgi novērtēja).

Konceptuālisms

Konceptuālisms (no latīņu valodas conceptus - doma, jēdziens) interpretēja universālas kā vispārinājumus, kas balstīti uz objektu līdzību. Šajā ziņā tas bija kaut kas starp reālismu un nominālismu. Tādējādi, saskaņā ar Akvīnas Tomu, universālas pastāv pirms dabas radīšanas dievišķajā prātā kā Dieva “domas” un atsevišķu lietu prototipi; tās pastāv arī atsevišķās lietās kā to patiesā līdzība vai identitāte ar prototipu; visbeidzot, universālas eksistē pēc atsevišķām lietām zinātāja prātā līdzīgu īpašību abstrakcijas rezultātā jēdzienu veidā.

Nominālisma pārstāvis ir Viljams no Okamas; ekstrēmais reālisms - Anselms no Kenterberijas; mēreno reālismu pārstāv Akvīnas Toms; konceptuālisms ¬– Pīters Abelards.

Līdz 14. gs. Dominēja reālisms, un kopš gadsimta sākuma pārsvars ir pārgājis uz nominālisma pusi. Tieši strīdā par universālām 14. gadsimtā izpaudās sholastikas sairšana.

Tādējādi viduslaiku doma ir viens no svarīgiem filozofijas attīstības posmiem, kurā tika izvirzīti daudzi jautājumi, kas joprojām ir aktuāli.

< Назад
Uz priekšu >

Filozofijas un filozofiskās domāšanas attīstība aizsākās tālā pagātnē. Mainījās laikmeti, uzskati, filozofi, noteikumi un rīkojumi, cilvēki. Sabiedrības izpratnē reliģija un filozofija stāv atsevišķi, taču nevienā laikmetā šie jēdzieni netika pretstatīti viens otram. Tās attīstījās paralēli, savstarpēji savijoties un atkāpjoties viena no otras dažādos laikos. Viduslaiki ir laiks, kad filozofija kļuva pēc iespējas cieši saistīta ar reliģiju, šie divi jēdzieni ne tikai identificēja viens otru, bet arī papildināja viens otru.

Viduslaiku filozofija: iezīmes un īpašības

Viduslaiku filozofija ir periods, kad mainījās ideoloģiskās vadlīnijas un filozofi. Mainās pasaules normas, ideāli un cilvēku lomas tajā. Šī laikmeta periodizācijai ir dažādas iespējas. Visvairāk iedibināts un pieņemts periods mūsdienu pasaulē ir II-XIV gs. Tā kā tas krustojas ar kristietību, ir loģiski to uzskatīt par Bībeles parādīšanās perioda sākumu. Atšķirībā no antīkās filozofijas, kas pētīja pirmatnējo izcelsmi un cilvēka dabu trīs tās attīstības posmos, viduslaiku filozofija ir saistīta ar teoloģiju – Dieva mācību. Izšķir šādas viduslaiku filozofijas iezīmes:

Teocentrisms ir realitāte, kas nosaka, ka viss, kas pastāv, ir Dievs, kurš tiek pasniegts kā persona, kas ir augstāka par pasauli.
Filozofiskā domāšana viduslaikos ieguva reliģisku raksturu un bija saistīta ar baznīcu.
Domāšana par pārdabisko maina cilvēka pasaules uzskatu. Sākas vēstures pārvērtēšana, mērķu un dzīves jēgas meklēšana.
Retrospektīvā domāšana - "jo senāka, jo klātesošāka, jo klātesošāka, jo patiesāka."
Tradicionālisms – viduslaiku filozofijas uzsvars tika likts uz inovāciju noliegšanu, kuras izmantošana tika uzskatīta par lepnumu un grēku. Vērtība nebija radošums un individuālisms, bet gan tradīciju ievērošana.
Autoritārisms – pievēršanās Bībelei.
Komentārs. Komentāru žanrs viduslaikos dominēja pār citiem žanriem.
Filozofisko zināšanu avotu (svēto rakstu) nevar analizēt vai kritizēt, ir pieļaujama tikai tā interpretācija.
Didiktisms ir raksturīgs viduslaiku filozofijai. Tāpēc filozofija iegūst mācīšanas un sludināšanas raksturu.

Papildus teocentrismam viduslaiku filozofijai ir raksturīgas arī šādas iezīmes:

Monoteisms – Dievs ir ne tikai viens, bet arī atšķirīgs no visām lietām.
Kreacionisms ir izpratne par pasauli kā Dieva radītu no nekā.
Providenciālisms ir nepārtraukta dievišķā plāna īstenošana – pasaules un cilvēka pestīšana vēstures gaitā.
Eshatoloģisms ir doktrīna par vēsturiskā procesa beigām un cilvēka kā īpašas būtnes prezentāciju, kas bezgrēcībā, svētumā un mīlestībā ir kā Dievs.

Viduslaiku filozofijas attīstība

Viduslaiku filozofijā nebija skepses un iepriekšējā perioda - senatnes. Pasaule vairs nešķita saprotama un saprotama, tās zināšanas radās caur ticību. Ir zināmi trīs viduslaiku filozofijas attīstības posmi:

Patristika ir baznīcas tēvu atstātā literatūra. Tie tika uzskatīti par garīgajiem mentoriem ar noteiktu mācību autoritāti. Laika gaitā šis jēdziens paplašināja savu nozīmi un sāka sastāvēt no 4 galvenajām īpašībām: dzīves svētums, senatne, mācības pareizticība, baznīcas oficiāla pieņemšana. Kristīgo dogmu pamati tika likti patristikā. Patiesa filozofija tika pielīdzināta teoloģijai. Atbilstoši lomai sabiedrībā patristika tiek iedalīta apoloģētiskajā un sistemātiskajā, pēc lingvistiskajiem kritērijiem - grieķu un latīņu, vai austrumu un rietumu. Patristikas svarīgākais jautājums bija jautājums par attiecībām starp ticību un zināšanām, reliģiju un filozofiju. Reliģija balstās uz ticību, un filozofija balstās uz zināšanām. Tā kā šis bija kristietības dominēšanas laiks, reliģijas pārākums bija nenoliedzams, taču vajadzēja nonākt pie secinājuma, ko darīt ar filozofiju: atstāt to kā balstu reliģijai un tālāk iepīt ciešā pavedienā. , vai noraidīt to kā bezdievīgu darbību, kas kaitē reliģijai un ticībai.
Scholastika ir teoloģijas maksimālā subordinācija, dogmatisko premisu un racionālistiskās metodoloģijas apvienošana, interese par formālām loģiskām problēmām. Skolastikas mērķis ir padarīt dogmu pieejamu vienkāršiem cilvēkiem. Agrīnā sholastika atdzīvināja interesi par zināšanām. Agrīnās sholastikas attīstības galvenās problēmas bija: ticības un zināšanu attiecības, universālumu problēma, aristoteliskās loģikas un citu zināšanu veidu koordinācija, mistikas un reliģiskās pieredzes saskaņošana. Skolastikas ziedu laiki ir augstskolu rašanās un Aristoteļa darbu plašās izplatīšanas laiks. Vēlā sholastika ir viduslaiku filozofijas pagrimuma laiks. Vecās skolu sistēmas tiek kritizētas, jaunas idejas netiek ieviestas.
Mistika ir cilvēka vienotības ar Dievu reliģiskās prakses izpratne. Mistiskās mācības ir piepildītas ar iracionālām un intuitīvām iezīmēm, bieži ar apzinātu paradoksitāti.

Pasaules uzskats viduslaiku filozofijas periodā

Tā kā kristietība bija viduslaiku garīgās dzīves pamatā, tad pati dzīve šajā periodā ieguva raksturīgas iezīmes. Viduslaiku cilvēka dzīve tiek uztverta kā ceļš uz grēku izpirkšanu, iespēja atjaunot harmoniju starp Dievu un cilvēku. Tas ir Ādama un Ievas grēka dēļ, ko Jēzus sāka izpirkt. Cilvēks ir līdzīgs Dievam, un Jēzus dala pestīšanu ar cilvēku.

Pats jēdziens “cilvēks” ir sadalīts “dvēselē” un “ķermenī”. “Dvēsele” ir pats cilvēks, jo dvēseli cilvēkā iedvesa Dievs, un “ķermenis” ir nicināms un grēcīgs. Cilvēkam šajā pasaulē ir jāizpērk grēki, jāsaņem taisnošana pēdējā tiesā un neapšaubāmi jāpakļaujas Baznīcai.

Viduslaiku cilvēku pasaules attēls sastāvēja no Bībeles attēliem un interpretācijām.

Attieksme pret cilvēka izskatu ir mainījusies, salīdzinot ar senatnes periodu, kad tika slavināti skaisti augumi un muskuļotas figūras. Viduslaikos cilvēka skaistums bija gara triumfs pār ķermeni.

Pasaules skaidrojums balstās uz dalījumu divos polos: dvēsele un miesa, debesis un zeme, Dievs un daba.

Jebkura cilvēka darbība tika uzskatīta par atbilstošu reliģiskām idejām. Viss, kas bija pretrunā ar reliģiskajām dogmām, tika aizliegts juridiskā līmenī. Jebkuri secinājumi un viedokļi tika pakļauti Bībeles cenzūrai.

Šādas ideoloģisko uzskatu iezīmes viduslaikos noveda pie tā, ka zinātne ne tikai stāvēja uz vietas, bet gan virzījās atpakaļ. Jebkuri jauninājumi un idejas tika apspiestas. Zinātnes attīstības ierobežojumi un ierobežošana drīz kļuva nemainīgi.

Viduslaiku filozofijas problēmas

Viduslaiku filozofijas laika rāmis to definē kā senatnes turpinājumu, bet šī ir jauna Dieva, Pasaules un cilvēka izpratnes sistēma. Viduslaiku filozofijas galvenā ideja bija teocentrisms. Galvenās problēmas, kas aplūkotas viduslaiku filozofijas laikmetā, ir:

Attieksme pret dabu. Daba vairs netiek uzskatīta par kaut ko neatkarīgu, jo Dievs ir pāri visam, kas ir pakļauts dabas radīšanai un brīnumiem. Senās dabas zināšanas ir pagātnē, tagad uzmanība tiek koncentrēta uz Dieva, cilvēka dvēseles, izzināšanu un izzināšanu. Šī dabas izpratnes situācija vēlajos viduslaikos nedaudz mainījās, taču arī tad daba tika uztverta tikai kā simbolisks tēls. Pasaule cilvēkam tika dota ne tikai labam, bet arī mācībām.
Cilvēks ir Dieva attēls un līdzība. Jēdziena “cilvēks” definīcija vienmēr ir bijusi dažāda, un viduslaiki nebija izņēmums. Galvenā definīcija bija tāda, ka cilvēks ir Dieva attēls un līdzība. Platons un Aristotelis nonāca pie domas, ka cilvēks ir racionāls dzīvnieks. Saistībā ar šo interpretāciju radās jautājums – kas cilvēkā ir vairāk – racionālais princips vai dzīvnieks? Kuras īpašības cilvēkā ir būtiskas un kuras ir sekundāras? Tāpat arī Bībeles izpratne par cilvēku radīja jautājumus – ja cilvēks ir Dieva līdzība, tad kādas Dieva īpašības viņam var piedēvēt? Galu galā cilvēks nav visvarens un nav bezgalīgs.
Dvēseles un ķermeņa problēma. Kristīgā doktrīna saka, ka Dievs iemiesojās cilvēkā, lai izpirktu cilvēka grēkus un glābtu pasauli. Pirmskristietības mācībās tika aplūkota dievišķās un cilvēciskās dabas atšķirība un nesaderība.
Sevis izzināšanas (prāta un gribas) problēma. Dievs cilvēkam deva brīvu gribu. Griba viduslaiku filozofijas laikmetā tiek izvirzīta priekšplānā, atšķirībā no senatnes, kad pamats bija saprāts. Griba un Dievs palīdz cilvēkam darīt labu, nevis ļaunu. Personas statuss šajā periodā nav noteikts. Viņš ir izrauts no senatnes kosmocentrisma un nostādīts tam augstāk, tomēr savas grēcīgās dabas dēļ ir piezemēts un atkarīgs, jo ir atkarīgs no Dieva gribas.
Vēsture un atmiņa. Vēstures sakralitāte. Rodas interese par cilvēces vēsturi, kas noveda pie atmiņas analīzes - antropoloģiskās spējas, kas veido vēstures zināšanu pamatu. Laiks vairs netiek skatīts caur kosmosa dzīves un debesu ķermeņu kustības prizmu. Laiks ir pašas cilvēka dvēseles īpašums. Cilvēka dvēseles uzbūve rada laika iespējamības nosacījumu - gaidas, tiekšanās uz nākotni, uzmanība, pieķēdēta tagadnei, atmiņa, kas vērsta uz pagātni.
Universālie priekšmeti ir kaut kas vispārīgs, nevis konkrēts priekšmets. Jautājums bija par to, vai universālas pastāv pašas par sevi, vai arī tās rodas tikai konkrētās lietās. Tas izraisīja strīdu starp (materialitātes, realitātes izpēte) un nominālismu (vārdu izpēte).

Viduslaiku filozofijas pārstāvji

Viduslaiku filozofija savu spilgtu izpausmi guva Augustīna, saukta par svētīgo, mācībās. Augustīns ir no Ziemeļāfrikas, viņa tēvs ir ateists, bet māte ir ticīga kristiete. Pateicoties savai mātei, Augustīns no bērnības apguva kristīgās zināšanas. Meditācija un patiesības meklējumi ir galvenās Svētā Augustīna mācības iezīmes. Filozofs sliecās atteikties no saviem uzskatiem, kas viņam bija iepriekš. Savu kļūdu un maldu atzīšana ir viņa ceļš uz pilnību. Slavenākie filozofa darbi: “Grēksūdze”, “Par Dieva pilsētu”, “Par Trīsvienību”.

Akvīnas Toms ir filozofs, teologs, dominikāņu mūks, sholastikas un Aristoteļa mācību sistematizētājs. Viņš ieguva labu izglītību teoloģijas jomā, pret ko iebilda filozofa ģimene. Neskatoties uz to, visā savā kā filozofa attīstībā viņš sasniedza mērķi pēc mērķa un ieguva to, ko gribēja. Akvīnas Toms ir slavens ar to, ka savās mācībās viņam izdevās apvienot baznīcas dogmas un Aristoteļa zināšanas. Viņš novilka skaidru robežu starp ticību un zināšanām, izveidoja likumu hierarhiju, priekšgalā izvirzot Dieva likumu. Slaveni darbi: “Filozofijas summa”, “Teoloģijas summa”, “Par valdību valdību”.

Al-Farbi - ir informācija, ka pirms filozofiskām mācībām Al-Farbi ieņēma tiesneša amatu. Filozofēt viņu pamudināja Aristoteļa mācības, par kurām viņš sāka interesēties, pētot sava laika milzīgos literāros darbus. Būdams austrumu kultūras iedzīvotājs, Al-Farbi daudz laika pavadīja domās, sevis izzināšanā un pārdomās. Viņš bija pazīstams arī matemātikas, filoloģijas, dabaszinātņu un astronomijas jomās. Pēc sevis viņš atstāja milzīgu literāro mantojumu un studentus, kuri turpināja mācīt.

Spilgti un slaveni viduslaiku filozofi, uz kuriem balstījās šī perioda filozofija, bija:

Alberts Lielais, pateicoties kura darbam, sabiedrība pārņēma aristotelisma idejas un metodes;
Tertuliāns, kurš pētīja un interpretēja praktiskas tēmas: kristiešu attieksme pret pagānismu, kristīgā morāle;
Duns Scotus, kurš ietekmēja baznīcu un laicīgo dzīvi;
Meistars Ekharts, kurš apgalvo, ka katrā cilvēkā mīt “dievišķā dzirkstele”.

Viduslaiku filozofija - reliģiskās apziņas dominēšana, ticības kalpošanas periods ar filozofiju. Šis periods deva pasaulei garīgo pasauli, kas ir unikāla satura un formas ziņā. Filozofija ietekmēja universitāšu un zinātnes disciplīnu veidošanos.

3. ievads

1. Viduslaiki tēzēs 5

2. Viduslaiku filozofijas iezīmes 6

3. Vēstures perioda raksturojums 9

4. Viduslaiku filozofijas pamatprincipi 11

4.1.

Teocentrisms 11

4.2.

Kreacionisms 12

4.3.

Providenciālisms 12

5. Viduslaiku filozofijas veidošanās posmi 13

5.1.

Patristika (II-VI gadsimts AD) 13

5.2.

Skolastika 14

6. Viduslaiku filozofijas idejas 16

7. Debates starp nominālistiem un reālistiem 17

19. secinājums

Literatūra. 21

Viduslaiku lielākās daļas filozofisko sistēmu ideālistisko orientāciju noteica kristietības pamatdogmas, starp kurām svarīgākās bija dogma par Dieva radītāja personīgo formu un dogma par to, ka Dievs radīja pasauli “no nekā”. ”. Šāda nežēlīga, valsts varas atbalstīta reliģiskā diktāta apstākļos filozofija tika pasludināta par “reliģijas kalponi”, kuras ietvaros visi filozofiskie jautājumi tika risināti no teocentrisma, kreacionisma un providenciālisma pozīcijām. 1

Viduslaiku filozofijas saknes meklējamas monoteisma reliģijā (monoteismā). Pie šādām reliģijām pieder jūdaisms, kristietība un islāms, un tieši ar tām ir saistīta gan Eiropas, gan arābu viduslaiku filozofijas attīstība.

Strukturāli mans darbs ir uzrakstīts šādi: vispirms ir ievads, kurā ir iepriekšēja informācija par darba tēmu, šīs tēmas atbilstību, tad nāk 1. nodaļa, kurā īsumā ir aprakstīta viduslaiku filozofija, nodaļa. 2 pievēršas viduslaiku iezīmēm, 3. nodaļā akcents tiek likts uz vēstures perioda iezīmēm, ceturtajā nodaļā atklāti galvenie filozofijas principi, piektajā ir filozofijas veidošanās posmu apraksts, sestajā nodaļā. satur vairākas fundamentālas idejas, kas valdīja viduslaikos, pēdējā nodaļā aprakstīta nominālistu un reālistu ideju konfrontācija. Secinājums satur darba rezultātus un darba beigās ir izmantoto literatūras saraksts.

1. Viduslaiki abstraktās

Līdz 14. gadsimtam garīdzniecībai bija reāls monopols filozofijas jomā, un filozofija attiecīgi tika rakstīta no baznīcas viedokļa.

Filozofija ir monoteistiska, Dievs tiek saprasts kā viens un unikāls. Viduslaiku doma vienmēr ir teocentriska Dievs nosaka visu, kas pastāv.

Kreacionisma ideja: Visu lietu avots ir Dievs, Viņš radīja pasauli no nekā. Visa pasaule ir bezmaksas dāvana no Dieva.

Antropocentrisma princips. Grieķiem dominēja kosmocentrisma princips, ka cilvēks bija svarīgs kā veseluma sastāvdaļa. Kristietībā cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, jākļūst Dievam līdzīgam, un vienlaikus viņš ir Dieva radītā valdnieks. Bībelē teikts, ka cilvēks spēj pieņemt Dieva gribu kā savu. (Arī grieķiem bija doma, ka cilvēks, iemiesojot labu mērķi, caur intelektu kļūst kā augstāka būtne).

Viduslaiku filozofija pēc savas būtības ir filoloģiska, jo viduslaiku pasaule ir balstīta uz Bībeli - duālistisku pasauli (garīdzniecība ir pretstatā lajiem, Dieva valstība ir pretstatā šīs pasaules valstībai). , ja salīdzina ar senatnes pasauli, to raksturo dažādas duālisma formas. Tas bija garīdzniecības un laju duālisms, latīņu un teitoņu principu duālisms, Dieva valstības un šīs pasaules valstības duālisms, gara un miesas duālisms. Un katrs no tiem ir atveidots pāvestu un imperatoru duālismā. (Šī ir problēma: Augustīns Dieva pilsētā) 2

2. Viduslaiku filozofijas iezīmes

Atšķirībā no senatnes, kur patiesība bija jāapgūst, viduslaiku domu pasaule bija pārliecināta par patiesības atklātību, par atklāsmi Svētajos Rakstos. Atklāsmes ideju izstrādāja baznīcas tēvi, un tā tika nostiprināta dogmā. Patiesība, kas tika saprasta šādi, pati centās pārņemt cilvēku un iekļūt tajā. Uz grieķu gudrības fona, kā teica H. Ortega y Gasset, šī ideja bija pilnīgi jauna. Tika uzskatīts, ka cilvēks ir dzimis patiesībā, viņam tas ir jāsaprot nevis paša dēļ, bet gan paša dēļ, jo tas bija Dievs. Tika uzskatīts, ka pasauli Dievs radījis nevis cilvēka dēļ, bet gan Vārda, otrās Dievišķās hipostāzes, dēļ, kuras iemiesojums uz zemes bija Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas vienotībā. Tāpēc sākotnēji tika uzskatīts, ka zemākā pasaule ir iebūvēta augstākā realitātē, un attiecīgi tajā tika iebūvēts cilvēka prāts, kas zināmā veidā piedalās šajā realitātē - cilvēka iedzimtības dēļ patiesībā. Sakramentālais saprāts ir viduslaiku saprāta definīcija; Filozofijas funkcijas ir atklāt pareizos ceļus sakramenta īstenošanai: šī nozīme ir ietverta izteicienā “filozofija ir teoloģijas kalpone”. Saprāts bija mistiski orientēts, jo tas bija vērsts uz pasauli radošā Vārda būtības apzināšanu, un mistika bija racionāli organizēta tāpēc, ka Logosu nevarēja attēlot citādi kā vien loģiski.

2. Šī iemesla dēļ viduslaiku filozofijas pamati bija teocentrisms, providenciālisms, kreacionisms un tradicionālisms. Paļaušanās uz autoritātēm, bez kurām nav iedomājama pievēršanās tradīcijām, izskaidro ideoloģisko neiecietību pret ķecerībām, kas radās ortodoksālajā teoloģijā. Dotās patiesības apstākļos galvenās filozofiskās metodes bija hermeneitiskā un didaktiskā, cieši saistītas ar vārda loģiski gramatisko un lingvistiski semantisko analīzi. Tā kā Vārds bija radīšanas pamatā un attiecīgi bija kopīgs visam radītajam, tas noteica šīs kopīgās lietas esamības problēmas dzimšanu, ko citādi sauca par universālumu problēmu (no latīņu universalia - universāla). Trīs filozofiskās kustības ir saistītas ar mēģinājumiem atrisināt universālu problēmu: konceptuālisms (vispārējā esamība ārpus un iekšā konkrētas lietas), reālisms (vispārējā esamība ārpus un pirms lietas) un nominālisms (vispārējā esamība). pēc un ārpus lietas). Laikā, kad viduslaiku filozofija tika pasniegta kā seno tradīciju glabātāja (ar vienu no galvenajām idejām par eidosu esamību, lietu tēliem pirms lietām), reālisms tika uzskatīts par vienīgo pareizo pieeju izpratnei, kas ir būtne; nominālisma rašanās norādīja uz viduslaiku domāšanas sabrukumu, un konceptuālisms bija mērena reālisma un mērena nominālisma kombinācija.

Mēģinājumi atrisināt universālumu problēmu pavēra iespēju atklāt procedūras zemes un debesu pasaules iesaistīšanai. Teoloģiski orientētas kultūras kontekstā loģika, kas bija gan filozofijas instruments, gan pati filozofija, pārstāvēja īpašus Dieva apceres veidus, kas ļāva veidot subjekta-subjekta attiecības starp Viņu un cilvēku. Būtībā šāda loģika noteikti kļuva par teoloģiju.

3. Viduslaiku vārds, atkarībā no tā, kur un kur tas bija vērsts, piedzīvoja dubultu transformāciju: iemiesošanos (Dievišķā vārda) un disinkarnāciju (kad vārds tika virzīts no cilvēka uz Dievu). Vārds bija augstākā realitāte tieši tāpēc, ka tas pastāv divos veidos. Tika uzskatīts, ka pasaule pastāv, jo tika teikts, ka tā pastāv. Leģenda noveda pie eksistences, bet tajā pašā laikā jebkura radītā būtne, paliekot Komunicēta ar Radītāju, nevarēja būt pasīva: lieta sāka raidīt par sevi, viduslaiki neko citu nezināja. Jebkura lieta, pateicoties Dieva – augstākā subjekta – radīšanas aktam, bija subjektīva un attiecīgi personiska.

4. Subjektivitātes un personības idejas ir visciešākajā saistībā ar iemiesotā Vārda nozīmi, kam nebija analogu nevienā no iepriekšējām reliģijām un filozofiskām spekulācijām. Inkarnācija (iemiesojums) nav Dieva iemājošanās ķermenī. Dievu parādīšanās cilvēka veidolā, kas bija pazīstama grieķu vidū, nenozīmēja to kļūšanu par cilvēkiem. Apdzīvojot ķermeni, dievi pilnībā saglabāja savu pārcilvēcisko būtību. Kristietībā Dieva iemiesošanās ietver upuri, ko pieņem krustā sists Cilvēka Dēls, tas ir, tas paredz iekšējas noslēpumainas dievišķās un cilvēciskās attiecības, kuru teoloģiskā interpretācija ir Trīsvienības doktrīna. Vārda iemiesošanās, tā galīgās realitātes iegūšana ar garu, nozīmē, ka logos tiek atbrīvots no tā spirituālā rakstura. Pestīšanas akta unikalitāte un unikalitāte noveda pie vēsturiskā iekļaušanas Eiropas domāšanas sfērā; tas viduslaiku filozofijai kā vēstures filozofijai piešķir ļoti īpašu statusu.

Ideja par Vārda iemiesošanos nozīmēja, ka redze un dzirde kļuva par svarīgākajiem maņu orgāniem, savukārt redze kā spekulācija kļuva par nosacījumu filozofēšanai.

5. Kreacionisma princips, kas ir kristīgās attieksmes pret pasauli pamatā, pieņēma, ka universāli nepieciešamās zināšanas pieder tikai Dievam, tāpēc senatnē radusies loģika, kas paredzēta patiesu un nepatiesu spriedumu identificēšanai, pārstāj būt. līdzvērtīga strīda loģikai. Cilvēka līmenī universāli nepieciešamo zināšanu lomu sāk pildīt ētika, kuras mērķis ir meklēt noteikumus pestīšanas idejas īstenošanai. Tie izpaužas priekšstatos par pašapziņu, rīcību, sirdsapziņu. kā morāla attieksme pret darbību, darbības apzināšanās nolūks, personiskā atbildība. Ceļš uz pestīšanas sasniegšanu iet caur savas dvēseles apšaubīšanu, tiešu cilvēka nostādīšanu Dieva priekšā, tas ir, sevis izzināšana tiek saprasta kā Dieva zināšanas, bet tiek veikta noteiktā veidā: Ar šādu sevis izzināšanu tiek veidoti domāšanas un ticības pamati ir garīgi ielikti. Tāpēc grēksūdze ir ne tikai procedūra kopībai ar Dievu, bet tā ir filozofēšana, kuras piemērs ir Aurēlija Augustīna (354-430) “Grēksūdze”, kur filozofijas personiskā, apšaubāmā, apšaubāmā nostāja attiecībā uz Dieva pārliecību. ticība ir visredzamākā.

6. Pateicoties tam, ka cilvēks tiek radīts pēc Dieva tēla un līdzības, pateicoties cilvēkam dotās racionālās kopības spējas ar Dievu, cilvēks pirmo reizi tiek uzskatīts par personu, kuras darbība balstās uz brīvu gribu. Brīvās gribas jautājums ir cieši saistīts ar jautājumu par Augstāko Labumu, kas ir Dievs, ļaunumu, kas tiek interpretēts kā labā trūkums, un predestināciju (šīs idejas paudēji bija Augustīns, Džons Skots Eriugena un citi. Ideja par predestināciju tomēr nekļuva par ortodoksālu ideju). Brīvās gribas nozīme saistījās nevis ar nepieciešamības pakārtošanu, bet ar sirdsapziņas darbību noteikšanu un cilvēka brīvu izvēli (Botijs, Abelards, Bernards no Klērvo, Alberts fon Bolsteds, Akvīnas Toms u.c.). Pasaules Radītājs apņēmās pārbaudīt garu ar pasaules pieredzi mīlestības vai naida veidā, kas bija cieši saistīts ar zināšanu iespējamību: jo lielāka mīlestība pret Dievu, jo precīzākas zināšanas.

7. Patiesības atklāsme Svētajos Rakstos paredzēja nepieciešamību pēc tā komentāriem, kas ir Dievišķās atklāsmes un cilvēka izpratnes nozīmju verbāla tikšanās. Verbālajā dialogā, kas izpaudās strīda formā, tika radīta iespēja veidot tādu dialektiku, kuras jēdzieni vienlaikus bija - neviennozīmīgi - vērsti uz sakrālo un laicīgo, veidojot īpašu izziņas veidu. Cilvēka skatiens, kas vērsts uz Dievu, ir pilnveidots Viņa redzējumā. Dievišķais, kas vērsts uz cilvēku, izceļ viņa mirstību un galīgumu. Filozofēšana notiek autoritatīva teksta lasīšanas vai tā komentēšanas brīdī, tas ir, tā vienmēr atrodas tagadnē, kur mūžīgais pieskaras īslaicīgajam. Tas nav bezgalīgs spekulācijas uzlabojums, bet tūlītēja reakcija uz domu, šī doma vienlaikus turpinās un apstājas, apzinoties un atklājot pilnīgu nezināšanu, izmantojot komentārus, atklājot teoloģisko būtību, izprotot esamības dubultošanos kā kopīgu pasaules pasaulei. cilvēki un kā Dievišķais universāls, tāpēc universālumu problēma bija viduslaiku filozofijas centrs.

3. Vēstures perioda raksturojums

Sociālā neviendabība, lumpeņu rašanās

Ekonomiskais haoss, ko izraisa barbaru reidi

Impērijai bija vajadzīga reliģija, kas spēj apvienot dažādus sociālos slāņus (Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi). Visu laiku domājošo cilvēku vidū valdīja dziļa izmisuma noskaņa par šīs pasaules lietām, un vienīgais, kas to samierināja, bija cerība uz labāku pasauli nākotnē. Šī izmisuma sajūta atspoguļoja citviet Rietumeiropā notiekošo.

esgadsimtā: nemieru un tirānu imperatoru laiks. Nerona vadībā, lai iedvesmotu imperatoru, tika iekurts Romas ugunsgrēks, tika veiktas kristiešu vajāšanas, tika veiktas viņu masveida piekaušanas, parādījās pirmie kristiešu mocekļi, kas izraisīja daudzu pilsoņu līdzjūtību. Kopumā vajāšanas turpinājās 250 gadus līdz imperatora Konstantīna valdīšanai. Kristiešus vajāja nevis par sociālās vienlīdzības sludināšanu, nevis par nepaklausību autoritātēm, bet gan par ideoloģisku principu: kristieši baznīcu nostādīja augstāk par valsti un atteicās pielūgt imperatoru kā dievību. Līdz 1. gadsimta beigām baznīca bija ieguvusi stingru organizāciju, vecākie un bīskapi arvien vairāk atdalījās no parastajiem ticīgajiem.

IIgadsimts: atpūtas laiks - imperatori Trojans un Markuss Aurēlijs. Baznīca ievērojami aug, un tiek veidotas pamata dogmas.

3. gadsimts: Diokletiāna valdīšana sākas vēlākās Romas impērijas laikā. Konstantīna laikā galvaspilsēta tika pārcelta uz Konstantinopoli, kristietība kļuva par valsts reliģiju (pamazām sākās pagānu vajāšana, un Teodosija laikā olimpiskās spēles tika atceltas).

Kristietības izaugsmes procesu pirms Konstantīna, kā arī Konstantīna pievēršanas motīvus dažādi autori skaidrojuši atšķirīgi. Gibons min piecus iemeslus:

“I. Kristiešu nesatricināmais un, ja tā drīkst izteikties, dedzība, kas necieš pretrunas, ir aizgūta, tiesa, no ebreju reliģijas, bet attīrīta no tā izolācijas un strīdēšanās gara, kas tā vietā, lai piesaistītu pagānus saskaņā ar Mozus likumu, atvairīja tos no tā.

2. Mācība par turpmāko dzīvi, ko pilnveido dažādi papildu apsvērumi, kas spēj piešķirt šai svarīgajai patiesībai nozīmi un efektivitāti.

3. Spēja darīt brīnumus, kas tika piedēvēta pirmatnējai baznīcai.

4. Tīra un stingra kristiešu morāle.

5. Kristīgās republikas vienotība un disciplīna, kas pamazām veidoja neatkarīgu un pastāvīgi paplašinās valsti pašā Romas impērijas centrā.

Šo periodu raksturoja vergu ražošanas krīze. Lielie zemes īpašnieki sāk iznomāt zemi sākas feodālisms, pilsētas norimst, nauda pazūd, ciems ceļas. Rodas jauns varas veids, kas ir tuvs austrumu despotismam: imperators paļaujas uz armiju, birokrātiju un baznīcu (!). Baznīca kļūst hierarhiskāka, un baznīcas rakstura maiņa izraisa nesaskaņu pieaugumu, vēlmi atgriezties pie tīrās apustuliskās baznīcas, rodas ķecerības un šķelšanās Halkedons (451) ir tāds, ka teoloģija ieguva politisku nozīmi. Divi jautājumi viens pēc otra satrauca kristīgo pasauli: vispirms par Trīsvienības būtību un pēc tam par iemiesošanās doktrīnu. 325 – Nīkajas koncils – tiek izstrādāta ticības apliecība.

IVgadsimtā: kristietības galīgais triumfs, kristības kļūst obligātas visiem impērijas iedzīvotājiem. Pēc Teodosija nāves Romas impērija sadalās rietumu un austrumu daļā, jo Teodosijs to novēlēja saviem diviem dēliem Gnorijam un Arkādijam, kuri sāk strīdēties. 410. gada 24. augustā Allarika vadītie vestgoti, kurus Arkādijs sūtīja no Bizantijas, iebruka Romā. Līdz tam laikam vestgoti bija kristieši un izveidoja pirmo barbaru valstību Spānijā. Rietumu impērija samazinās, bet Austrumu impērija nostiprinās un paplašina savas robežas. Tomēr 7. gadsimtā arābi sāka viņu traucēt. 10. gadsimtā attiecības ar Krieviju uzplauka, sākās Krievijas kristības, bet 14. gadsimtā Bizantija gāja bojā turku uzbrukumā un izveidojās Osmaņu impērija. Rietumu daļā krīze 10. gadsimtā padevās patiesai labklājībai līdz ar Kārļa Lielā impērijas (Franku karalistes) parādīšanos. 3

4. Viduslaiku filozofijas pamatprincipi

Teocentrisms - (grieķu theos — Dievs), tāda pasaules izpratne, kurā Dievs ir visu lietu avots un cēlonis. Viņš ir Visuma centrs, tā aktīvais un radošais sākums. Teocentrisma princips attiecas arī uz zināšanām, kur teoloģija zināšanu sistēmā tiek novietota visaugstākajā līmenī; Zem tās ir filozofija, kas ir teoloģijas dienestā; vēl zemākas ir dažādas privātās un lietišķās zinātnes.

Kreacionisms - (latīņu creatio — radīšana, radīšana), princips, saskaņā ar kuru Dievs no nekā radīja dzīvo un nedzīvu dabu, bojājamu, pārejošu, pastāvīgā pārmaiņā.

Providenciālisms - (latīņu providentia - providence), uzskatu sistēma, saskaņā ar kuru visus pasaules notikumus, ieskaitot vēsturi un atsevišķu cilvēku uzvedību, kontrolē dievišķā aizgādība (providence - reliģiskajos priekšstatos: Dievs, augstākā būtne vai viņa darbības).

4.1. Teocentrisms

Viduslaiku filozofija bija nesaraujami saistīta ar kristietību, tāpēc vispārīgās filozofijas un kristīgās idejas tajā ir cieši saistītas. Viduslaiku filozofijas galvenā ideja ir teocentrisms.

Teocentrisms - (grieķu theos - Dievs), tāda pasaules izpratne, kurā Dievs ir visu lietu avots un cēlonis. Viņš ir Visuma centrs, tā aktīvais un radošais sākums. Teocentrisma princips attiecas arī uz zināšanām, kur teoloģija zināšanu sistēmā tiek novietota visaugstākajā līmenī; Zem tā ir filozofija, kas ir teoloģijas dienestā; vēl zemākas ir dažādas privātās un lietišķās zinātnes.

Kristietība attīsta ideju par vienu Dievu, absolūtas labestības, absolūtas zināšanas un absolūtas varas īpašnieku, kas nobriedis jūdaismā. Visas būtnes un priekšmeti ir viņa radījumi, kas radīti ar brīvu dievišķas gribas darbību. Divas galvenās kristietības dogmas runā par Dieva trīsvienību un iemiesojumu. Saskaņā ar pirmo, dievības iekšējā dzīve ir trīs “hipostāžu” jeb personu attiecības: Tēvs (princips bez sākuma), Dēls jeb Logoss (semantisks un veidojošais princips) un Svētais Gars (dzīve). - došanas princips). Dēls ir “dzimis” no Tēva, Svētais Gars “iznāk” no Tēva. Turklāt gan “dzimšana”, gan “gājiens” nenotiek laikā, jo visas kristīgās Trīsvienības personas vienmēr ir pastāvējušas – “pirms mūžīgas” – un ir vienādas cieņā – “vienādas pēc goda”.

4.2. Kreacionisms

Saskaņā ar kristīgo dogmu, Dievs pasauli radīja no nekā, radīja to savas gribas ietekmē, pateicoties savai visvarenībai, kas ik brīdi saglabā un atbalsta pasaules esamību. Šis pasaules uzskats ir raksturīgs viduslaiku filozofijai un tiek saukts par kreacionismu. (creatio - radīšana, radīšana).

Radīšanas dogma pārvieto smaguma centru no dabiskā uz pārdabisko. Atšķirībā no senajiem dieviem, kas bija līdzīgi dabai, kristiešu Dievs stāv pāri dabai, tās otrā pusē, un tāpēc ir pārpasaulīgs Dievs. Aktīvais radošais princips it kā tiek izņemts no dabas, no kosmosa un nodots Dievam; Viduslaiku filozofijā kosmoss tāpēc vairs nav pašpietiekama un mūžīga būtne, vairs nav dzīvs un dzīvs veselums, kā to uzskatīja daudzi grieķu filozofi.

Antīkajā filozofijā jau bija izstrādātas noteiktas pieejas, lai atrisinātu pasaules duālisma un tā būtības pārvarēšanas problēmu. Pitagorieši, Platons un viņa sekotāji noteica pasaules garīgās vienotības doktrīnas metodoloģiskos pamatprincipus. Taču ne antīkās filozofijas klasiķi, ne neoplatonisti neradīja priekšstatu par Dievu kā personu. Viņi interpretēja Vienoto kā noteiktu oriģinālu, kas radīja visu būtni no sevis, kā absolūti abstraktu un bezpersonisku individualitāti. Personīgo izpratni par Dievu pirmais sniedza Filons no Aleksandrijas.

Dieva kā personas raksturojums bija nozīmīgs solis uz priekšu kristīgā pasaules uzskata virzienā, taču tas pilnībā nepārvarēja plaisu starp Dievu un pasauli. Lai pārvarētu šo plaisu, bija jāievieš starpniecības spēki. Šim nolūkam Filologs izmanto vienu no centrālajiem antīkās filozofijas jēdzieniem - Logosa jēdzienu.

Taču atšķirībā no senās filozofijas Filona Logoss parādās kā Dieva radīts gars, kas sākotnēji ir dievišķais prāts. Filona idejai par Logos pietrūka tikai tās identifikācijas ar mesiju - Kristu.

4.3. Providenciālisms

Providenciālisms - (latīņu val. providentia - providence), uzskatu sistēma, saskaņā ar kuru visus pasaules notikumus, ieskaitot atsevišķu cilvēku vēsturi un uzvedību, kontrolē dievišķā aizgādība (providenciālisms - reliģiskajos priekšstatos: Dievs, augstākā būtne vai viņa darbības) .

5. Viduslaiku filozofijas veidošanās posmi

Viduslaiku filozofijā var izdalīt vismaz divus tās veidošanās posmus - patristika Un sholastika, skaidru robežu starp kurām ir diezgan grūti novilkt.

Patristika - "baznīcas tēvu" teoloģisko un filozofisko uzskatu kopums, kuri tiecās pamatot kristietību, balstoties uz antīko filozofiju un galvenokārt uz Platona idejām.

Skolastika - ir filozofēšanas veids, kurā viņi ar cilvēka prāta palīdzību cenšas pamatot idejas un formulas, kas pieņemtas ticībā.

5.1. Patristika (II-VI gadsimts AD)

Patristika savu nosaukumu ieguvusi no latīņu vārda “patris”, kas nozīmē “baznīcas tēvi”. Attiecīgi šis ir kristīgo baznīcas tēvu periods, kas lika pamatus kristīgajai un līdz ar to arī viduslaiku filozofijai. Patristiku var iedalīt vairākos periodos:

Apustuliskais periods (līdz 2. gadsimta vidum) ir apustulisko evaņģēlistu darbības laiks.

Apoloģētika (II gs. vidus - IV sākums) - Apoloģēti sauca izglītotus kristiešus, kuri aizstāvēja kristietību no pagānu filozofijas. Lai aizstāvētu kristietību, apoloģēti ķērās pie senās un grieķu filozofijas palīdzības, izmantojot alegoriju un loģiskus pierādījumus, cenšoties parādīt, ka pagānu uzskati ir absurdi, viņu filozofijai nav vienotības un tā ir pretrunu pilna, ka kristīgā teoloģija ir vienīgā. filozofija, kas cilvēkiem sniedz vienu un to pašu patiesību visiem. Ievērojamākie darbi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, bija Džastina, Tatiāna un Tertuliāna atvainošanās.

Nobriedušā patristika (IV-VI) – pastāv austrumu (grieķu) un rietumu (latīņu) patristika. Pateicoties grieķu valodai, austrumu patristika ir ciešāk saistīta ar antīko filozofiju nekā Rietumu filozofiju. Slavenākās austrumu patristikas figūras: Gregorijs Teologs, Aleksandrijas Atanāzijs, Jānis Hrizostoms un citi; rietumi: Aurēlijs Augustīns, Milānas Ambrozijs, Džeroms. Galvenās patristikas problēmas: ticības apliecību veidošanās, trīs hipostāžu problēma, kristoloģija, kreacionisms un citas.

5.2. Skolastika

Skolastika (no grieķu valoda“skola” - klusa darbība, mācības) - viduslaiku mācības. Tas ir cieši saistīts ar jaunajiem no VIII-IX gs. izglītības sistēma Rietumos. Tajā pašā laikā tas ir jauns posms Eiropas garīgās kultūras attīstībā, kas aizstāja patristiku. Tā balstījās uz patristisku literatūru, vienlaikus pārstāvot pilnīgi oriģinālu un specifisku kultūras veidojumu.

Tiek pieņemta šāda sholastikas periodizācija. Pirmais posms ir no 6. līdz 9. gs. - provizoriski. Otrais posms ir no 9. līdz 12. gadsimtam. - intensīvas veidošanās periods. Trešais posms - XIII gs. - "skolastikas zelta laikmets". Ceturtais posms - XIV-XV gs. - sholastikas izbalēšana.

Skolas mācīšanās praksē bija pakāpienu sērija, pa kuriem kāpjot skolēns varēja sasniegt visaugstāko. “Septiņas brīvās mākslas” tika apgūtas klosteru un baznīcas skolās. Pēdējie tika sadalīti “trivium” (no skaitļa “trīs”) un “quadrivium” (no skaitļa “četri”). Studentam vispirms bija jāapgūst trivium, t.i. gramatika (latīņu valoda), dialektika, retorika. Quadrivium kā augstāks līmenis ietvēra aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju. Universitātes bija izglītības iestādes, kas nodrošināja vēl augstāku apmācību līmeni.

Viduslaiku filozofija domas vēsturē ienāca ar sholastikas nosaukumu, kas jau sen veselajā saprātā lietots kā tukšu, no realitātes šķirtu debašu simbols. Un tam neapšaubāmi ir iemesli.

Šolastikas galvenā atšķirīgā iezīme ir tā, ka tā apzināti uzskata sevi par zinātni, kas kalpo teoloģijai, kā “teoloģijas kalponi”.

Sākot ar 11. gadsimtu, viduslaiku universitātēs pieauga interese par loģikas problēmām, ko tajā laikmetā sauca par dialektiku un kuras priekšmets bija darbs pie jēdzieniem. Bētija loģiskie darbi, kurš komentēja Aristoteļa kategorijas un izveidoja smalku atšķirību un jēdzienu definīciju sistēmu, ar kuras palīdzību teologi mēģināja izprast “ticības patiesības”, atstāja lielu ietekmi uz filozofiem 11.-14. gadsimtiem. Vēlme pēc racionālisma kristīgās dogmas pamatojuma noveda pie tā, ka dialektika pārvērtās par vienu no galvenajām filozofiskajām disciplīnām, un jēdzienu sadalīšana un smalka atšķiršana, definīciju iedibināšana, kas nodarbināja daudzus prātus, dažkārt deģenerējās apgrūtinošā daudzsējumos. konstrukcijas. Šādi izprastā aizraušanās ar dialektiku izpaudās viduslaiku universitātēm raksturīgajās debatēs, kas dažkārt ilga 10-12 stundas ar nelielu pusdienu pārtraukumu. Šie verbālie strīdi un akadēmiskās zinātnes sarežģījumi izraisīja pretestību. Skolastiskajai dialektikai pretojās dažādas mistiskas kustības, un 15. - 16. gadsimtā šī opozīcija ieguva formu humānistiskās laicīgās kultūras, no vienas puses, un neoplatoniskās dabas filozofijas formā, no otras puses.

6. Viduslaiku filozofijas idejas

Papildus iepriekšminētajiem noteikumiem un iezīmēm vienlīdz svarīgi ir ieskicēt šādas viduslaiku filozofijas idejas:

Baušļu ideja: Baušļi ir vienošanās starp Dievu un cilvēku, pirmais saraksts ar noziegumiem, ko cilvēks var izdarīt. Cilvēku, kurš pārkāps šos baušļus, tiesās nevis valdnieks vai valsts, bet gan pats Dievs. Tikai ticība, nevis bailes no soda, neļauj cilvēkam tos pārkāpt.

Sākotnējā grēka ideja:Ādams un Ieva pārkāpa Dieva aizliegumu un nogaršoja aizliegto augli. Par to viņi tika izraidīti no Ēdenes, bet kļuva brīvi un neatkarīgi. Izdarot pirmo grēku, cilvēks pierādīja savas tiesības uz pašnoteikšanos.

Ideja par dvēseles augšāmcelšanos: Ticības vietā dvēseļu pārceļošanai nāk ticība dvēseles augšāmcelšanai – tagad, miris, taisnais cilvēks atkal atradīsies nevis uz mirstīgās zemes, bet gan labākā pasaulē – Dieva valstībā. Dzīve tiek uzskatīta tikai par īsu uzturēšanos uz zemes, salīdzinot ar mūžīgo dzīvi paradīzē, un nāve ir tikai atkāpšanās no tās.

Ķermeņa svētuma ideja: Svēta ir ne tikai dvēsele, bet arī miesa. Kristus ir no miesas un asinīm, tāpat kā cilvēks.

Universālās vienlīdzības ideja: Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, jo Dievs tos ir radījis vienādus, un arī cilvēki debesīs ir vienlīdzīgi. Dievam un reliģijai nav ne zemnieka, ne karaļa – ir tikai kristietis.

Hermeneitika: Bībeles tekstu skaidrošana un interpretācija.

7. Debates starp nominālistiem un reālistiem

Viduslaiku filozofijā bija akūts strīds starp garu un matēriju, kas izraisīja strīdu starp reālistiem un nominālistiem. Strīds bija par universālu būtību, tas ir, par vispārīgo jēdzienu būtību, vai vispārīgie jēdzieni ir sekundāri, tas ir, domāšanas darbības produkts, vai arī tie pārstāv primāro, reālo, pastāv neatkarīgi.

Pāreju uz feodālu sociālo sistēmu iezīmēja filozofijas neatkarīgās nozīmes samazināšanās. To pavadīja politeisma aizstāšana ar monoteismu. Kristietība kļuva par dominējošo reliģijas formu Eiropā, saskaņā ar kuru pasauli radīja viens Dievs. Kristietības triumfs tika skaidrots ar to, ka tā vispilnīgāk atbilda feodālās sabiedrības sociālajām, politiskajām un kultūras vajadzībām. Cīņā ar pagānisma (politeisma) paliekām kristietībai bija nepieciešama filozofiska spriešanas un pierādīšanas metode, tāpēc tā daļēji asimilēja antīkās kultūras, zinātnes un filozofijas elementus, tos tomēr pakārtojot kristīgās reliģijas pamatojumam un attaisnojumam. Filozofija kļuva par teoloģijas palīgu gandrīz tūkstošgadi. Teologi Dievu un cilvēku kā viņa radīto novietoja jaunā pasaules attēla centrā. Ja antīkajam pasaules uzskatam bija raksturīgs kosmocentrisms, tad viduslaiku – teocentrisms.

Viduslaiku filozofijai raksturīga jauna pieeja dabas un cilvēka izpratnē. Saskaņā ar kristiešu dogmu, Dievs radīja pasauli no nekā, radīja to ar savas gribas aktu, pateicoties savai visvarenībai. Dievišķā visvarenība turpina saglabāt un atbalstīt pasaules eksistenci. Šo pasaules uzskatu sauc par kreacionismu (no latīņu vārda creatio, kas nozīmē “radīšana”).

Radīšanas dogma pārvieto smaguma centru no dabiskā uz pārdabisko.

Atšķirībā no senajiem dieviem, kuri it kā bija līdzīgi dabai, kristiešu dievs stāv pāri dabai, tās otrā pusē. Aktīvais radošais princips it kā tiek atrauts no dabas, kosmosa un cilvēka un nodots Dievam. Tāpēc viduslaiku filozofijā kosmoss nav pašpietiekama un mūžīga būtne, kā to uzskatīja daudzi grieķu filozofi.

Viduslaiku filozofija ienāca cilvēces vēsturē ar sholastikas nosaukumu, kas ilgu laiku darbojas kā tukšu, no realitātes šķirtu debašu simbols. Šolastikas galvenā atšķirīgā iezīme ir tā, ka tā apzināti uzskata sevi par zinātni, kas ir šķirta no dabas, no pasaules un nodota teoloģijas dienestā.

Viduslaiku sholastika Rietumeiropā filozofijas uzdevumu saskatīja reliģisko dogmu interpretācijā un formālajā pamatojumā. 13. gadsimtā teologs Akvīnas Toms (1225-1274) sistematizēja katoļu doktrīnu. Darbojoties kā pāvesta garīgās diktatūras teorētiķis, Akvīnas Toms savā sistēmā salīdzināja pāvesta spēku uz Zemes ar Dieva spēku debesīs. Katoļu reliģija un F. Akvīnas teoloģiskā mācība kalpoja par garīgo un laicīgo feodāļu galveno ideoloģisko ieroci. 4

Būtu aplami uzskatīt, ka viduslaiku filozofijā valdīja pilnīga stagnācija. Pēc vairākiem gadsimtiem, kuru laikā ģermāņu cilšu iebrukuma un Romas impērijas iznīcināšanas izraisītie ekonomiskie un sociālie postījumi patiešām traucēja kultūras attīstībai, ekonomiskajām un radošajām saitēm un tautu saziņai, 11.-12.gs. . sākas pamazām kāpums ekonomikā, kultūrā un filozofijā, parādās matemātikas darbi, kuros tiek izvirzīta doma par nepieciešamību pētīt ne tikai Dieva un cilvēka būtību; dvēsele, bet arī dabas būtība.

Viduslaiku filozofijas ietvaros sāk iezīmēties pirmie, lai arī vāji, jaunas pasaules pieejas dzinumi.

Tātad viduslaiku filozofijai raksturīgs, ka tai bija izteikts reliģisks, teocentrisks raksturs un līdz ar to arī tas, ka tajā dominēja sholastika. 5

Secinājums

Viduslaiku filozofija deva nozīmīgu ieguldījumu epistemoloģijas tālākajā attīstībā, veidojot dabaszinātņu un filozofisko zināšanu pamatus. XIII gadsimts - šī gadsimta raksturīga iezīme ir lēna, bet vienmērīga feodālisma klēpī, tā sadalīšanās, jaunas, kapitālistiskas iekārtas pamatu veidošanās 6.

Šīs dzīves atmodas un zinātnisko zināšanu paplašināšanas filozofiskā izpausme bija uztvertais aristotelisms. Aristoteļa filozofijā viņi centās atrast ne tik daudz praktiskus ieteikumus, ko varētu izmantot ekonomiskajā un sabiedriski politiskajā dzīvē. Šī filozofija bija stimuls tā laika zinātniekiem, kuri bija spiesti atzīt, ka augustīnismam vairs nav nozīmes pašreizējā intelektuālajā situācijā. Galu galā augustīnisms, kas balstās uz platoniskajām tradīcijām, bija vērsts pret dabas zinātnisko izpēti. Augustīns apgalvoja, ka zināšanas par materiālo pasauli nedod nekādu labumu, jo tās ne tikai nepalielina cilvēka laimi, bet arī absorbē laiku, kas nepieciešams daudz svarīgāku un cildenāku priekšmetu apcerei. Augustīna filozofijas devīze: “Es gribu saprast Dievu un dvēseli un neko vairāk! 7.

Viduslaiku strīds par universālu būtību būtiski ietekmēja loģikas un epistemoloģijas tālāko attīstību, īpaši tādu galveno mūsdienu filozofu kā Hobsa un Loka mācībām. Nominālisma elementi ir sastopami arī Spinozā, un universālu ontoloģijas nominālistiskās kritikas paņēmienu izmantoja Verklijs un Hjūms subjektīvā ideālisma doktrīnas veidošanā. Reālisma tēze par vispārīgu jēdzienu klātbūtni cilvēka apziņā vēlāk veidoja ideālistiskā racionālisma pamatu (Leibnics, Dekarts), un nostāja par universālu ontoloģisko neatkarību pārgāja vācu klasiskajā ideālismā.

Tātad viduslaiku filozofija sniedza būtisku ieguldījumu epistemoloģijas tālākā attīstībā, attīstot un noskaidrojot visas loģiski iespējamās iespējas attiecībām starp racionālo, empīrisko un a priori, attiecībām, kas vēlāk kļūs ne tikai par zinātnieku diskusiju priekšmetu, bet pamats dabaszinātņu un filozofisko zināšanu pamatu veidošanai.

Literatūra.

Filozofijas vēsture īsumā / Tulk. no čehu valodas I. I. Boguta - M.: Mysl, 1991. - 590 lpp.

Filozofiskā enciklopēdiskā vārdnīca / Redakciju kolēģija: S. S. Averintsevs, E. A. Arab-Ogly, L. F. Iļjičevs u.c. – 2. izd. – M.: Sov. enciklopēdija, 1989. – 815 lpp.

Kimelev Yu.A. Reliģijas filozofija: sistemātiska eseja. – M.: Izdevniecība “Note Bene”, 1998. – 424 lpp.

Čaniševs A.N. Lekciju kurss par seno un viduslaiku filozofiju. -M.: Augstskola, 1991. – 603 lpp.

Borgošs Jozefs. Tomass Akvīnas - M.: Mysl, 1975. – 504 lpp.

Akvīnas Toms. Teoloģijas summa (fragmenti) // Pasaules filozofijas antoloģija. 4 sējumos / Red. V.V. Sokolovs et al. M.: Mysl, 1969. – 1972.

Etjēns Gilsons "Filozofs un teoloģija" - M.: Gnosis, 1995 (franču izdevuma tulkojums Etjēns Gilsons "Filosofs un teoloģija"" - Parīze, 1960)

Reliģijas zinātnes pamati / Yu F. Borunkovs, I. N. Yablokov, M. P. Novikov u.c.; Ed. I. N. Jablokova.- M.: Augstākā. skola, 1994.- 368 lpp.

1 Kimelev Yu.A. Reliģijas filozofija: sistemātiska eseja. – M.: Izdevniecība “Note Bene”, 1998. – 424 lpp.

Filozofija kā avots viduslaiku filozofija………2 Teocentrisms ir pamatprincips filozofija viduslaiki. 2. Galvenie attīstības posmi viduslaiku filozofija: a) atvainošanās...

Viduslaiki filozofija (11)

>Abstrakts >> Filozofija

Akvīnas. Galvenās iezīmes viduslaiku filozofija. Viduslaiki teoloģiskais filozofija sauc par vadošo filozofisko... kā fundamentālu in viduslaiku filozofija un teoloģiju. Pamatprincipi viduslaiku filozofija un teoloģijas bija...

Viduslaiki filozofija (5)

>Abstrakts >> Filozofija

Noteikumi filozofija viduslaiki…………….4 lpp. Kristīgās mācības un senatnes demonstrēšana filozofija par ideoloģiju filozofija viduslaiki………………………....5 lpp. Specifikācijas

1. Viduslaiku filozofijas iezīmes.

2. Patristikas periods (Augustīns Aurēlijs).

3. Šolastika (Akvīnas Toms).

4. Kristīgā pasaules uzskata pamatprincipi.

Viduslaiku filozofija pārstāv to Eiropas filozofijas vēstures posmu, kas ir tieši saistīts ar kristīgo reliģiju. Kristietība radās mūsu ēras 1. gadsimtā. Palestīnā un pēc tam izplatījās visā Romas impērijā. No 4. gadsimta beigām tā kļuva par dominējošo Romas reliģiju. Tas noved pie krasām izmaiņām attiecībās starp reliģiju un filozofiju. Ja Senajā Grieķijā un Senajā Romā reliģija un filozofija pastāvēja kopā, neaizskarot viena otras neatkarību, tad viduslaikos filozofija kļuva pilnībā atkarīga no kristīgās reliģijas. Kristīgā baznīca šajā laikā kļūst par pilnīgu monopolisti izglītības un kultūras jomā. Tāpēc visa sabiedriskā, garīgā un zinātniskā dzīve noritēja tiešā un stingrā baznīcas varas kontrolē.

Viduslaiku filozofijas vissvarīgākā iezīme bija tā, ka visi šī perioda filozofi bija garīdznieki. Viņu galvenā specializācija bija teoloģija un teoloģija. Un viņi pievērsās filozofijai tikai vienam mērķim: ar tās palīdzību racionāli apstiprināt kristīgo doktrīnu un kultu un tādējādi stiprināt kristietības pozīcijas.

Pirmais viduslaiku kristīgās filozofijas attīstības periods tika definēts kā patristika (5.-8.gs.). Termins “patristika” cēlies no vārda “pater” — tēvs, kas nozīmē baznīcas svētais tēvs. Galvenais uzdevums, ko risināja baznīcas tēvi, bija kristīgā pasaules uzskata pamatu izstrāde. Lai šis pasaules uzskats kļūtu pieejams plašam iedzīvotāju slānim, bija vai nu jārada jauna terminoloģija, lai atklātu svarīgākos noteikumus. kristīgo reliģiju, vai paļauties uz jau esošajām. Lai atrisinātu šo problēmu, kristietības ideologi pievērsās Platona un neoplatonisma filozofijai, jo tā pēc būtības ir vistuvākā kristīgajai ticībai.

Ievērojami patristikas pārstāvji bija Baziliks Lielais, Aleksandrijas Klements, Tertuliāns, Origens u.c. Bet vislielāko ieguldījumu patristikas laikmeta kristīgās filozofijas attīstībā sniedza Augustīns Aurēlijs jeb svētīgais (354-430).

Augustīns paveica to, ko viņa priekšgājēji bija tikai plānojuši – viņš padarīja Dievu par filozofiskās domāšanas centru. Dievs ir augstākā būtība, viņš pasauli radīja no nekā, t.i. ne tikai kārtība un struktūra, bet arī pati matērija. Dievs ne tikai radīja pasauli, bet arī pastāvīgi to saglabā, kas nozīmē, ka radīšanas process turpinās.

Augustīns cilvēka dvēseli interpretē Platona ideju garā. Dvēsele nesatur neko materiālu, tai ir tikai domāšanas, gribas, atmiņas funkcija, bet tai nav nekāda sakara ar bioloģiskajām funkcijām. Dvēsele atšķiras no ķermeņa ar pilnību. Šī izpratne pastāvēja arī grieķu filozofijā, bet Augustīns bija pirmais, kurš apgalvoja, ka šī pilnība nāk no Dieva, ka dvēsele ir kā Dievs un nemirstīga. Viņš bija viens no pirmajiem, kas izvirzīja jautājumu par cilvēka personību. Cilvēks nav tikai “Dieva kalps”, viņš ir ar Dievu saistīta persona. Cilvēks ir līdzība Dievam, kas nozīmē, ka viņam var būt griba un virzīt to uz ticību vai neticību, uz labo vai ļauno. Ļaunums ir labestības trūkums un sakņojas cilvēka dabā. Dievs nav vainīgs ļaunuma esamībā. Dievs ir augstākā žēlastība, mīlestība un labestība. Pēc Kristus mocekļa nāves katram cilvēkam ir dota pestīšanas iespēja, ja viņš tic Dievam, novēršas no ļaunā un vērš savu gribu uz labo.

Augustīns Aurēlijs, piekrītot hellēnisma filozofijai, uzskatīja, ka cilvēka dzīves mērķis un jēga ir laime. Laimi var sasniegt tikai Dievā. Cilvēks var nonākt pie Dieva caur saprātu (Dieva atzīšanu) vai caur ticību, kas izpaužas cilvēka gribā. Ticība un saprāts savstarpēji papildina viens otru: "Saprotiet, lai jūs varētu ticēt, ticiet, lai jūs varētu saprast." Taču prāts joprojām ir neuzticams un pakļauts kļūdām, tāpēc ticība ir augstāka par saprātu.

Augustīns stāvēja arī pie “vēstures filozofijas” pirmsākumiem. Viņš noraida seno vēstures izpratni kā mūžīgu atkārtošanos, vēsturisko procesu virpuli. Vēsturi nosaka dievišķā aizgādība, tai ir nozīme un virziens uz galīgo mērķi. Kustība uz gala mērķi ir virzība no “zemes pilsētas” (valsts) uz “Dieva pilsētu” (Kristus valstību, kuras prototips ir baznīca). Vēsturiskais progress izpaužas kā cilvēku skaita pieaugums, kuri novērsās no pagānisma un nonāca kristietībā. Cilvēces vēsture beigsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu, pēdējo spriedumu un Dieva Valstības nodibināšanu.

Otro viduslaiku filozofijas attīstības periodu sauc par sholastiku (9-15 gs.). Termins “scholastika” ir atvasināts no latīņu vārda “schola” (skola) un nozīmē skolas izglītības filozofiju. Visus, kas studēja zinātni un jo īpaši filozofiju, tolaik sauca par sholastiem.

Skolastikas pārstāvji saprata, ka Platona filozofija, kurai pieturējās Augustīns Aurēlijs un lielākā daļa viduslaiku filozofu, noveda pie konfrontācijas starp garu un dabu. Un tas, savukārt, izraisīja ķecerību veidošanos (maniheji, albieši, valdensieši, katarieši u.c.), kas apgalvoja, ka cilvēka daba un ķermenis ir sātana radīts. Skolastika ķecerību teorētiskās saknes saskatīja novirzēs uz platonismu. Bet bija iespējams kritizēt lielo Platonu, pamatojoties uz ne mazāk nozīmīgu autoritāti. Tāpēc sholasti pievēršas Aristotelim kā pirmajam un lielākajam Platona kritiķim. Tā rezultātā sāk kristies Platona filozofijas ietekme un izplatīties Aristoteļa ietekme ar skaidri izteiktu reālisma nostāju un attīstīto loģisko domāšanu.

Ievērojami šīs kustības pārstāvji bija Eriugena, Benaventura, Anselms no Sentebrijas, Roscelins, Abelards, Alberts Lielais un citi. Tomēr vislielāko ieguldījumu sholastikas attīstībā sniedza Akvīnas Toms (1225 - 1274).

Visa Tomasa filozofija sākas ar kategoriju “ens” (īstā būtne). Un šī reālā eksistence ir tāda, kāda tā tiek dota cilvēkam viņa sajūtās. Lietas var mainīties, bet eksistence nemainās, tā vienkārši iegūst dažādas formas. Piemēram, ūdens kļūst par tvaiku un ledu. Būtībā tie ir viens un tas pats, bet atšķiras pēc formas. No tā izriet, ka reālā būtne ietver šādu apgalvojumu: lieta ir tāda, kāda tā ir + par ko tā var kļūt. Lietas nepārtraukti mainās, kas nozīmē, ka tās nav pilnīgas, bet visas lietas ir daļa no kaut kā pilnīga, veseluma, kaut kāda galējā esības pilnības. Šī galējā esības pilnība ir Dievs. Dievs ir augstākā realitāte, Viņa spēki pastāvīgi darbojas.

Pamatojoties uz šo esības jēdzienu, Akvīnas Toms skaidri nodala ticības un zinātnes jomas. Zinātnes uzdevums ir izskaidrot pasaules (īstās būtnes) likumus. Pasaules zināšanu avots nav iesaistīšanās dievišķajās idejās, bet gan pieredze un maņu uztvere. Cilvēka prāts apstrādā ar jutekļiem saņemto informāciju un nonāk pie patiesības. Un, lai gan sensorās zināšanas ir objektīvas un patiesas, tās aptver tikai reālo fizisko pasauli. Visa esības pilnība, t.i. Dievu var iepazīt tikai caur ticību. Teoloģijai ir jāpēta šī pārdabiskā pasaule. Filozofijai ir jākalpo teoloģijai, skaidrojot reliģiskās dogmas saprāta kategorijās un loģiski atspēkojot jebkādus argumentus pret ticību. Šeit tās loma ir jāierobežo.

Pamatojoties uz saprātu, Akvīnas Toms uzskatīja, ka var pat pierādīt Dieva esamību. Savos darbos viņš sniedz piecus loģiskus Dieva esamības pierādījumus.

1. Šajā pasaulē viss kustas, un katru lietu iekustina kaut kas cits. Taču šo sēriju nevar turpināt bezgalīgi, jo šajā gadījumā nebūtu galvenā virzītāja, un līdz ar to arī tas, ko tā kustina, jo nākamie kustas tikai tāpēc, ka to kustina pirmais. Tas nosaka pirmā virzītāja, kas ir Dieva, pastāvēšanas nepieciešamību.

2. Pasaulē ir vairāki aktīvi cēloņi. Bet nav iespējams, ka kaut kas pats par sevi būtu efektīvs cēlonis, jo tad tam vajadzētu būt pirms sevis, un tas ir absurdi. Šajā gadījumā ir jāatzīst pirmais efektīvais cēlonis, kas ir Dievs.

3 . Trešais pierādījums izriet no nejaušā un vajadzīgā attiecībām. Pētot šo attiecību ķēdi, arī nevar aiziet līdz bezgalībai. Kontingents ir atkarīgs no nepieciešamā, kam sava nepieciešamība ir vai nu citā vajadzībā, vai sevī. Beigās izrādās, ka ir pirmā nepieciešamība – Dievs.

4 Ceturtais pierādījums ir viena otrai sekojošās īpašību pakāpes, kas eksistē visur, visā, kas eksistē, tāpēc ir jābūt augstākajai pilnības pakāpei, un atkal tas ir Dievs.

5 .Šī pierādījuma pamatā ir visā dabā sastopamā lietderība. Viss, pat tas, kas šķiet nejaušs un nederīgs, ir vērsts uz noteiktu mērķi, ir jēga, lietderība. Tāpēc ir saprātīga būtne, kas visas dabiskās lietas virza uz mērķi, un tas ir Dievs.

Akvīnas Tomu, būdams Aristoteļa sekotājs, interesēja ne tikai “Dieva pilsēta”, bet arī “zemes pilsēta”. Tāpat kā Aristotelis, viņš identificē sabiedrību un valsti. Valsts pastāv, lai nodrošinātu kopējo labumu. Bet viņš apņēmīgi iestājas pret sociālo vienlīdzību, sabiedrībai jābūt šķiriskai, visi cilvēki ir jāsadala meistaros un pakārtotajos. Subjektiem jāpakļaujas saviem kungiem, tāpat kā visu kristiešu galvenais tikums. Labākā valsts forma ir monarhija.

Cilvēka eksistences galvenais mērķis un jēga ir sasniegt debesu svētlaimi. Uz to cilvēku vairs neved valsts, bet gan baznīca. Baznīcas loma ir augstāka par valsts lomu, un tāpēc laicīgās pasaules valdniekiem ir jābūt pakļautiem baznīcas hierarhiem, jo īpaši pāvestam.

Paveikuši milzīgu intelektuālu darbu, kristīgie filozofi-teologi radīja vienotu reliģisku pasaules ainu. Šis pasaules uzskats ir aptvēris lielāko daļu civilizētās pasaules un tam bija izšķiroša ietekme uz cilvēces tālāko attīstību. Apskatīsim kristīgā pasaules uzskata galvenās iezīmes.

Kreacionisms un teocentrisms. Saskaņā ar kristīgo doktrīnu Dievs radīja pasauli no “nekā”, radīja to ar savas gribas aktu, pateicoties savai visvarenībai. Dievišķā visvarenība turpina atbalstīt pasaules pastāvēšanu ik mirkli. Pasaules eksistences uzturēšana ir Dieva nemitīgs to atkal radījis. Ja Dieva radošais spēks beigtos, pasaule nekavējoties atgrieztos aizmirstībā.

Atšķirībā no senajiem dieviem, kuri gandrīz visi tika identificēti ar dabu, kristiešu Dievs stāv pāri dabai, tās otrā pusē, un tāpēc ir pārpasaulīgs Dievs. Viņam tiek piedēvēti visi tie atribūti, ko senie filozofi piešķīra eksistencei: Dievs ir mūžīgs, nemainīgs, plašs, pašpietiekams utt. Taču galvenā atšķirība starp kristīgo Dievu ir tā, ka, neskatoties uz to visu, Viņš ir Persona. Tāpēc Dievs ir ne tikai augstākā būtne, bet arī augstākais Saprāts, augstākā Patiesība, augstākā Mīlestība, augstākais Labums un augstākais Skaistums.

Antropocentrisms.Šīs mācības būtība slēpjas apliecināšanā par cilvēka ekskluzīvo lomu starp Dieva radībām. Saskaņā ar Bībeli Dievs neradīja cilvēku kopā ar visu radību, bet gan sestajā radīšanas dienā pēc “Sava tēla un līdzības”. No tā izriet secinājums, ka cilvēks ir radīšanas kronis, viņš ir Visuma centrs un radīšanas galvenais mērķis.

Kādas tieši ir tās Dieva īpašības, kas veido cilvēka būtību? Ir skaidrs, ka cilvēkam ārēji nav nekā kopīga ar Dievu. Cilvēka dievišķās īpašības ir ietvertas garīgajā sfērā – tās ir saprāts, sirdsapziņa un griba. Cilvēkam, tāpat kā Dievam, ir dota spēja domāt, atšķirt labo un ļauno un piedzīvot. Brīvā griba ļauj cilvēkam izdarīt izvēli par labu labajam vai ļaunajam. Pirmie cilvēki (Ādāms un Ieva) izdarīja šo izvēli slikti. Viņi izvēlējās ļaunumu un tādējādi izdarīja grēkā krišanu. No šī brīža cilvēka daba izrādījās samaitāta, un Krišana viņu pastāvīgi ietekmē. Ar saviem spēkiem cilvēks nespēj pārvarēt savas grēcīgās tieksmes. Viņam pastāvīgi nepieciešama dievišķā palīdzība, dievišķās žēlastības darbība. Šo palīdzību var saņemt tikai Kristus Baznīcā, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.

Providenciālisms. Pasaule neattīstās pati no sevis, bet gan saskaņā ar Dieva aizgādību. Dieva aizgādība attiecas uz visu apkārtējo pasauli un piešķir dabas un sociālajiem procesiem jēgpilnu un mērķtiecīgu raksturu. Vēstures filozofijā providenciālisms apgalvo, ka dievišķais plāns iepriekš nosaka cilvēku vēsturi, tas izlaužas cauri visiem vēsturiskajiem notikumiem un faktiem. Cilvēkiem atliek vai nu dot savu ieguldījumu šī plāna īstenošanā un tādējādi strādāt pasaules un cilvēku glābšanas labā, vai arī stāties pretī, par ko Dievs pakļauj cilvēkus dažādiem sodiem.

Eshatoloģisms. Uz kādu mērķi ir vērsts cilvēces vēstures gaita? Vēsturiskā procesa galvenais mērķis ir Dieva Valstība. Kristiešu teologi šo valstību attēlo kā patiesu, skaistu, perfektu pasauli, kurā cilvēks būs pilnīgā vienotībā ar Dievu.

Kad cilvēce sasniegs šo mērķi? Tad, kad pienāks pasaules gals, Jēzus Kristus otrā atnākšana, mirušo augšāmcelšanās un Pēdējā tiesa. Tikai tie, kas saņem piedošanu no Dieva, iegūs mūžīgo dzīvi Dieva valstībā.

Kā cilvēks var tikt izglābts un sasniegt Kristus Valstību? Saskaņā ar kristīgo doktrīnu, pat savā sākotnējā, pirmsgrēka stāvoklī, cilvēks bija pilnībā atkarīgs no Dieva, būdams pilnīgā vienotībā ar viņu. Krišanas būtība slēpjas tieši tajā, ka cilvēks atdalījās no Dieva, gribēja kļūt līdzvērtīgs Dievam, gribēja dzīvot pēc saviem principiem un normām. Zaudējuši kontaktu ar Dievu, cilvēki iegrima grēkos un netikumos.

No tā izriet, ka cilvēks var tikt glābts tikai vienā veidā – atgriežoties pie sākotnējā, pirmsgrēka izskata, no jauna iegūstot “Dieva tēlu un līdzību”. Un to var paveikt tikai caur ticību un dievišķās žēlastības iegūšanu. Žēlastība tiek izlieta tikai tiem, kas ne tikai tic Dievam, bet arī stingri pilda viņa baušļus, kā arī kristīgās baznīcas sakramentus un rituālus. Ticība bez darbiem ir mirusi!

Jautājumi un uzdevumi.

1. Kādas ir viduslaiku filozofijas iezīmes?

2. Raksturojiet Augustīna Aurela filozofiskos uzskatus

3. Aprakstiet Akvīnas Toma filozofiskos uzskatus.

4. Kāda ir kreacionisma un teocentrisma būtība?

5. Kas ir antropocentrisms?

6. Kāda ir prosidenciolisma un eshatoloģijas būtība.

Abstrakts par tēmu

Viduslaiku filozofija

Viduslaiku filozofija aptver laika posmu no VIII līdz XIV-XV gadsimtam. Pirms tā bija veidošanās laiks (I-VIII gadsimts AD) - apoloģētikas un patristikas periods. Faktiski viduslaiku filozofija ietver agrīno (IX-XI-XII gs. AD), nobriedušo (XIII gs.) un vēlo sholastiku (XIV-XV gs. AD).

Viduslaiku filozofija ir cieši saistīta ar reliģiju. Tas nosaka tā saturu un fokusu. Šī iemesla dēļ filozofiskā doma bija teocentriska, jo Dievs tika pasludināts par vienīgo realitāti, kas nosaka visu, kas pastāv šajā filozofijā. Filozofu prātus tajā laikā nodarbināja divas vissvarīgākās idejas: radīšanas ideja - ontoloģijā un atklāsmes ideja - epistemoloģijā. Viduslaiku filozofijai atkarība no reliģijas nenozīmēja tās pilnīgu izzušanu vienmēr un visur reliģiskajā apziņā. Vienlaikus tas gadsimtu gaitā ir noteicis filozofisko problēmu specifiku un to risināšanas veidus. Attieksme pret antīko filozofiju viduslaikos bija divējāda: no vienas puses, kristietības filozofiskie elementi attīstījās pretrunā ar seno gudrību, bet, no otras puses, antīkā filozofija tika ļoti pozitīvi pieņemta kā Dieva pazīšanas līdzeklis, kā filozofiska. attaisnojums konkrētas reliģijas dogmām. Eiropas viduslaiku filozofija izrādījās cieši saistīta ar kristīgo doktrīnu (“filozofija ir teoloģijas kalpone”), bet arābu valodas viduslaiku filozofija ar islāmu.

Starp citām raksturīgām tā laika filozofiskās domāšanas iezīmēm izceļas retrospektivitāte un tradicionālisms, t.i. atskatoties pagātnē: jo vecāks teksts, jo autentiskāks un līdz ar to patiesāks. Rietumeiropas filozofijai šāds autentiskums piederēja Bībelei, kas tika saprasta kā visu iespējamo patiesību pilns kopums. Pietiek atklāt Bībeles teicienu nozīmi, lai saņemtu atbildes uz visiem jautājumiem.

No šejienes sekoja specifiskais filozofijas uzdevums - atšifrēt un izskaidrot svētos rakstus (kas notika tā sauktajā “eksegēzē”). Viduslaiku filozofs bija diezgan ierobežots mācību priekšmeta izvēlē: gandrīz vienmēr tas bija teksts, vārds (šajā nozīmē viduslaiku filozofija ir filoloģiska). Tomēr sakrālo tekstu simbolisms un neskaidrība deva impulsu pārdomām un pieņēma relatīvu interpretācijas brīvību. "Dažreiz iegūtā filozofija pārsniedza ne tikai interpretējamo tekstu, bet arī kristīgo pasaules uzskatu."

Līdzās tradicionālismam un retrospektivitātei viduslaiku filozofijas specifiskās iezīmes ietver didaktismu un edifikāciju, tāpēc nav nejaušība, ka filozofs galvenokārt tika uzskatīts par skolotāju. Bet didaktisms veicināja loģikas, valodniecības un zināšanu teorijas problēmu attīstību. No šejienes izriet arī filozofu milzīgā interese par diskusiju, materiāla izklāsta jautājumiem. Viduslaiku filozofija zināmā mērā bija konservatīva, kam bija negatīvas (filozofijas lēna attīstība) un pozitīvas (tieksmes uz monolītību, enciklopēdisms) sekas.

Tātad viduslaiku filozofiju raksturo dievišķā prāta radītās pasaules izpratne. Cilvēkam šī pasaule ir saprotama tikai pārgudrais un bezgalīgais Dievs. Viduslaiku filozofijas veidošanās sākuma stadija ir saistīta ar apoloģētiku un patristiku.

Apoloģētika ir agrīnās kristietības "filozofija". Apoloģēti cīnījās pret pagānu reliģiju, pret ķeceru kļūdām (no grieķu “atvainošanās” - aizstāvība). Taču viņi bija arī pirmie kristīgie filozofi, kas vēlējās seno filozofiju pielāgot kristietībai. Agrīnās kristīgās filozofijas tiešie teorētiskie avoti bija hellēnisma filozofija (1.-2.gs.), jo īpaši Aleksandrijas Filona idejas, stoiķu un neoplatonistu filozofija. Tādējādi ideja par logotipu kā savienojošo saikni starp Dievu un pasauli tika pārņemta no Aleksandrijas Filona (kas bija līdzīgs izpratnei par Kristus lomu kristīgajā doktrīnā kā starpnieku starp Dievu un cilvēkiem); kristīgās morāles garam atbilstošas vērtību sistēmas attīstība tika aizgūta no stoiķiem; neoplatonistu vidū – Vienotā doktrīna.

Atvainotāju vidū ir Džastins Moceklis, Tatiāns, Atēnagors un citi. Starp galvenajām filozofijas risināmajām problēmām apoloģēti iekļāva kristīgās doktrīnas aizstāvību, kristietības dogmu pamatojumu un kristietības pārākuma apliecināšanu pār citiem zināšanu veidiem. Tajā pašā laikā ir acīmredzama viņu pozīcijas nekonsekvence attiecībā pret filozofiju. No vienas puses, viņi paaugstināja Atklāsmes grāmatu un pilnībā noraidīja filozofiju (šo nostāju skaidri pauda Kvints Tertuliāns: “Dieva Dēls tika sists krustā; mēs par to nekaunāmies, kaut arī tas ir apkaunojoši; Dieva Dēls nomira - mēs pilnībā ticiet tam, jo tas ir absurdi”), no otras puses, viņi joprojām nevarēja iztikt bez tā (samiernieciskā līnija atspoguļojās Aleksandrijas Klementa, Origena u.c. darbos).

Jau šajā periodā veidojās reliģiskās un filozofiskās domāšanas pamatprincipi: teocentrisms, soterioloģisms (visas cilvēka dzīves darbības virzība uz “dvēseles pestīšanu”), dievišķā atklāsme (Dievs ir neaptverams un tajā pašā laikā atklājas. cilvēkiem caur Svēto Rakstu praviešiem un apustuļiem). Tiek formulētas arī visas turpmākās viduslaiku filozofijas problēmas. Tas ir pārstāvēts esības doktrīnā (galvenokārt kreacionisma idejas attīstībā - Dieva radītā pasaule no “neko”); antropoloģijā (izpratnē, ka cilvēks ir “Dieva attēls un līdzība”, bet tajā pašā laikā grēcīga būtne); epistemoloģijā (domā, ka caur zināšanām iespējams iegūt “Dieva tēlu un līdzību”); vēstures filozofijā (izmantojot providenciālisma un eshatoloģisma principu - pasaule attīstās saskaņā ar Dieva aizgādību, un vēstures mērķis ir virzīties uz Dieva valstību).

Līdz 3. gadsimta beigām - 4. gadsimta sākumam. Baznīcai īpaši aktuāla kļuva kristoloģiskā problēma – dievišķās un cilvēciskās hipostāzes savienošanas problēma Jēzus Kristus personā. Šajā laikmetā kristīgā baznīca kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju, tāpēc bija nepieciešams ne tikai oficiāli nostiprināt kristīgās dogmas, bet arī attaisnot un izskaidrot šīs dogmas ticīgajiem. Radās jautājums par kristīgās doktrīnas sistematizāciju, par ticības ideoloģijas radīšanu. Un šo uzdevumu atrisināja patristiskā perioda filozofi.

Atbilstoši savai lomai sabiedrībā patristika tiek iedalīta sistemātiskajā un apoloģētiskajā; no izcelsmes vietas viedokļa - grieķu (austrumu) un latīņu (rietumu) valodā. Patristika saturiski ietver kristīgās baznīcas tēvu mācības 2.-7.gs. Grieķu patristika ietver tādu filozofu darbus kā Baziliks Lielais, Gregorijs Teologs, Nīsas Gregorijs, Jānis Hrizostoms un virkne citu latīņu patristikas ir pāvesta Leona Lielā, Ambrozija, Hilarijas un citu domātāju darbi.

Patristiskā perioda spilgtākais pārstāvis bija Aurēlijs Augustīns (354-430), kura darbiem “Par Dieva pilsētu” un “Par brīvo gribu” bija visspēcīgākā ietekme uz Rietumeiropas viduslaiku filozofiju. Viņš sistematizēja kristīgo pasaules uzskatu, pasniedzot to kā holistisku un vienīgo patieso mācību, izmantojot kristīgajai doktrīnai pieņemamos platonisma un neoplatonisma principus. Augustīna filozofijā Dieva un viņa attiecību ar pasauli problēma ir formulēta kā galvenā filozofisko pārdomu problēma un tiek pamatota ideja par Dievu kā personificētu Absolūtu. Augustīns izstrādāja nepārtrauktas dievišķās radīšanas koncepciju un attīstīja parauga ideju, saskaņā ar kuru lietas ir nepilnīgas dievišķo ideju kopijas.

Viņš interpretēja laiku kā Dieva radījumu un vienlaikus kā kustības un pārmaiņu mērauklu, kas piemīt visām konkrētajām lietām. Viņu interesēja argumentācijas un ētikas problēmas. Tādējādi Augustīns apgalvoja, ka ļaunums nav pretstats labajam, bet ir tikai labā trūkums, ka grēks ir brīvas gribas produkts. Ideju par ticības pārākumu pār saprātu viņš izteica tēzē “Es ticu, lai saprastu”. Augustīns radīja doktrīnu par pārdabisko ieskatu un izvirzīja vēsturē providenciālisma ideju - tās virzību uz Dieva valstību.

Nākamais viduslaiku filozofijas attīstības periods ir sholastikas periods. Termins "scholastika" (no grieķu valodas "skola", "scholar") norāda, ka tas nav tik daudz ideju kopums, cik filozofija un teoloģija, ko mācīja viduslaiku skolās. Skolastika izcēlās ar kristietības dogmu apvienojumu ar racionālistisko to izklāsta un pamatojuma metodoloģiju (tātad arī īpašā interese par formālām loģiskām problēmām). Agrīnā sholastika (XI-XII gs.) attīstījās feodālisma un pāvesta varas ziedu laikos. To raksturo Augustīna ideju kā reliģiskās filozofēšanas piemēru milzīgā nozīme. Tāpēc, ja runājam par agrīno sholastiku viduslaikos, tad, salīdzinot ar patristiku, šī perioda filozofiskajai domai raksturīga ievērojami mazāka radošā brīvība un oriģinalitāte un spēcīga pievilcība formālajai pētniecībai. Lai gan saikne ar antīko filozofiju nepārtrūka, viduslaiku filozofi informāciju par to smēluši no patristiskā laikmeta domātāju komentāriem, nevis tieši pētot senos tekstus. Šis periods skaidri atspoguļojas Džona Skota Eriugenas filozofijā, kuram bija svarīgi pierādīt, ka starp atklāsmi un saprātu nav pretrunas. Taču runa nebija par patiesības atrašanu saprāta ceļā (jo tā jau bija dota atklāsmē), bet gan par šīs patiesības pasniegšanu un pierādīšanu ar saprāta palīdzību. Viņaprāt, caur saprātu ir vieglāk iekļūt ticības patiesībās, piešķirt reliģiskajai patiesībai sistemātisku formu, kā arī izslēgt pašu šo patiesību kritiku. Vārda īstajā nozīmē sholastiskā metode sastāv no formālas loģiskas secinājumu darbības. Dialektika, kas tiek interpretēta kā loģika, kļūst par pirmo filozofisko disciplīnu.

Viduslaiku filozofi uzskatīja, ka ticīgajam dialektika ir nepieciešama, jo tā palīdz viņam stiprināt ticību. Tajā pašā laikā ticībai ir jābūt augstāk par saprātu.

Agrīnās sholastikas periodā strīdā par universāliem (vispārējiem jēdzieniem) vispirms parādījās pretējas pozīcijas - reālisms un nominālisms. Reālisms balstās uz apgalvojumu, ka vispārējais pastāv pirms un ārpus lietām, t.i. vispārīgos jēdzienus raksturo primāra, absolūta un ekstrasensora esamība (Anselms no Kenterberijas, Gijoms no Šampo). Nominālisms (Džons Roscelins) noliedza vispārīgu jēdzienu ontoloģisko esamību un piešķīra šo statusu tikai atsevišķiem objektiem. Un visbeidzot konceptuālisms (Pjērs Abelārs) ieņēma starpposmu.

Šajā attīstības stadijā sholastika bieži darbojās kā opozīcijas kustība ne tikai atsevišķām ķeceriskām doktrīnām, bet arī tīrās ticības aizstāvju (P. Damiani, B. Clairvaux) filozofiskajām idejām. Pēdējos īpaši kaitināja liecības par Dieva esamību, t.i. racionāls pamatojums tās pastāvēšanai 13. gadsimts ir nobriedušas sholastikas periods. Skolastika attīstījās viduslaiku universitātēs, starp kurām Parīzes Universitāte ieņēma īpašu vietu. Aristotelisms sāka spēlēt milzīgu lomu, pakāpeniski izspiežot platonisko filozofiju. Tajā pašā laikā Aristoteļa filozofiskās idejas tika interpretētas divējādi: no vienas puses, tā bija aristotelisma panteistiskā versija, kas mācīja par vienu bezpersonisku intelektuālu dvēseli visās būtnēs (Brabantes Zīgers). (Panteisms ir filozofiska doktrīna, kas maksimāli tuvina jēdzienus “Dievs” un “daba”, kas balstās uz dabas garīgumu un piešķir tai dievišķām īpašībām). No otras puses, pastāv filozofiska un teoloģiska versija, kurā Aristoteļa ontoloģija tika pakārtota kristiešu priekšstatiem par personīgo Dievu, personīgo nemirstīgo dvēseli un radīto kosmosu (Alberts Lielais, Akvīnas Toms).

Akvīnas Toms (1225-1274) tiek uzskatīts par Rietumeiropas sholastiskās filozofijas centrālo figūru. Galvenais uzdevums, ko viņš risina, nosakot savas filozofiskās pozīcijas, ir aristoteliānisma interpretācija kristīgi-katoliskā garā (“Par valdnieku pārvaldi”, “Summa Theologica”).

Līdz tam laikam zinātnisko zināšanu loma bija pietiekami pieaugusi un vairs nebija iespējams ignorēt to attīstību.

Filozofijā jau ir izstrādāti dažādi varianti ticības un zināšanu attiecību problēmas risināšanai (reliģija un zinātne; reliģija un filozofija) - teoloģijas racionalizācija un faktiskā pakārtošana filozofijai (P. Abelards, R. Bēkons); “divu patiesību” teorija divās tās variācijās: viena no tām nāca no Šartras skolas filozofiem un beidzās ar apgalvojumu, ka zinātnes (filozofijas) objekti un metodes, no vienas puses, un reliģija (teoloģija) , no otras puses, ir atšķirīgi, un tāpēc starp tiem nav pretrunu; cita šī jēdziena versija norādīja pretrunu modeli starp atklāsmes patiesībām un saprāta patiesībām.

Akvīnas Toms izstrādāja savu problēmas risinājumu: patiesības sasniegšanas metodes ziņā zinātne un reliģija atšķiras viena no otras, bet tematikas ziņā šāda atšķirība ir tikai daļēja. Viņaprāt, ir zinātnes patiesības, kas nav tieši saistītas ar reliģiju, un tajā pašā laikā ne visām reliģiskajām dogmām ir vajadzīgs racionāls pamatojums (tās ir supersaprātīgas un to izpratne ir ārpus saprāta spēka). Bet vairākiem reliģiskiem principiem ir nepieciešams attaisnojums, jo tas stiprina cilvēka ticību tiem. Līdz ar to ticības un saprāta harmonijas princips (tomēr netiek noliegta ticības prioritāte pār saprātu).

Skolastiskā loģika 13. gadsimtā guva ievērojamus panākumus (Lamberts, Šervuds, Lulls, Spānijas Pīters u.c.). “Jaunās loģikas” radīšana šai zinātnei izvirzīja uzdevumu pierādīt jaunas patiesības, kas izpaudās domātāju vēlmē papildināt jau zināmo loģisko teoriju ar atklājumu loģiku. Lulls mēģināja ieviest domāšanas modelēšanu, kas viņam prasīja formalizēt loģiskas darbības.

Vēlīnajai sholastikai (XIII-XIV gs.) raksturīgs filozofijas kritiskā gara pieaugums, kas izpaudās saistībā ar tradicionālajām viduslaiku tēmām. Šī kritika bija vērsta pret viduslaiku lielākajām skolas filozofijas sistēmām. Tādējādi Džons Danss Skots pretstatīja savus filozofiskos uzskatus Akvīnas Toma uzskatiem, galvenokārt individuālisma, voluntārisma un pilnīgas sistēmas noraidīšanas idejās. V. Okhems un N. Orems aizstāvēja “patiesības dualitātes” teoriju, kas iebilst pret ticības un saprāta harmonijas jēdzienu. Skolastiskā filozofija tuvojās savam pagrimumam un pagrimumam.

Iepriekš mēs runājām galvenokārt par Rietumeiropas filozofiju. Šajā periodā filozofija strauji attīstījās Tuvo Austrumu valstīs un musulmaņu Spānijā. Jo īpaši arābu filozofija kļuva par saikni starp grieķu filozofiju un nākamo Eiropas filozofijas posmu - sholastiku. Arābu filozofija pieņēma grieķu ideju par Platonu un neoplatonistiem, un pēc tam Aristoteli. Tās galvenā uzmanība tika pievērsta metafizikai un formālai loģikai. Turklāt šī perioda arābu filozofijas galvenais mērķis bija islāma ideju pamatojums. Starp ievērojamākajiem filozofiem ir al-Kindi, al-Farabi, Avicenna, Ibn Rushd (Averroes), al-Ghazali.

Līdz ar vēlo sholastiku beidzas viduslaiku filozofija, kas, neskatoties uz filozofijas pārtapšanu par “teoloģijas kalponi”, atstāja dziļas pēdas vēsturiskās un filozofiskās domas attīstībā, saglabājot senatnes attīstīto intelektuālo prasmju kontinuitāti, radot diezgan sistematizētu. konceptuālais un terminoloģiskais aparāts, iepazīstinot ar vairākām jaunām filozofiskām problēmām un to lēmumiem.

teocentrisms soterioloģisms Dieva atklāsme Platons

Literatūra

Filozofijas vēsture: Rietumi - Austrumi - Krievija: 3 grāmatās. - M., 1995-1998.
Filozofijas vēsture īsumā - M., 1981.
Mayorov G.G. Viduslaiku filozofijas veidošanās. - M., 1979. gads.
Rasels B. Rietumu filozofijas vēsture: 2 sējumos - M., 1993.
Reale J., Antiseri D. Rietumu filozofija: no pirmsākumiem līdz mūsdienām: 4 sējumos - M., 1994-1997.
Sokolovs V.V. Viduslaiku filozofija. - M., 1979. gads.
Filozofijas vēstures lasītājs: 2 daļās - M., 1994.g.
Čaniševs A.N. Lekciju kurss par seno un viduslaiku filozofiju. - M., 1991. gads.
Stekels A. Viduslaiku filozofijas vēsture. - Sanktpēterburga, 1996. gads.

Apmācība

Nepieciešama palīdzība tēmas izpētē?

Mūsu speciālisti konsultēs vai sniegs apmācību pakalpojumus par jums interesējošām tēmām.
Iesniedziet savu pieteikumu norādot tēmu tieši tagad, lai uzzinātu par iespēju saņemt konsultāciju.