Kad radās PSRS? Skatiet, kas ir "PSRS" citās vārdnīcās. Veidošanās un sasniegumi

PSRS
bijusī lielākā valsts pasaulē pēc platības, otrā pēc ekonomiskā un militārā spēka un trešā pēc iedzīvotāju skaita. PSRS tika izveidota 1922. gada 30. decembrī, kad Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika (RSFSR) apvienojās ar Ukrainas un Baltkrievijas Padomju Sociālistisko Republiku un Aizkaukāza Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku. Visas šīs republikas radās pēc Oktobra revolūcijas un Krievijas impērijas sabrukuma 1917. gadā. No 1956. līdz 1991. gadam PSRS sastāvēja no 15 savienības republikām. 1991. gada septembrī no savienības izstājās Lietuva, Latvija un Igaunija. 1991. gada 8. decembrī RSFSR, Ukrainas un Baltkrievijas vadītāji sanāksmē Belovežas Puščā paziņoja, ka PSRS ir beigusi pastāvēt, un vienojas par brīvas apvienības - Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izveidi. 21. decembrī Almati 11 republiku vadītāji parakstīja protokolu par šīs sadraudzības izveidošanu. 25. decembrī PSRS prezidents M. S. Gorbačovs atkāpās no amata, un nākamajā dienā PSRS tika likvidēta.

Ģeogrāfiskā atrašanās vieta un robežas. PSRS okupēja Eiropas austrumu pusi un Āzijas ziemeļu trešdaļu. Tās teritorija atradās uz ziemeļiem no 35° Z platuma. starp 20°E un 169° R. Padomju Savienība ziemeļos robežojās ar Ziemeļu Ledus okeānu, kas lielāko daļu gada bija aizsalis; austrumos - Beringa, Ohotskas un Japānas jūras, kas ziemā aizsalst; dienvidaustrumos tā robežojās ar sauszemi ar KTDR, Ķīnas Tautas Republiku un Mongoliju; dienvidos - ar Afganistānu un Irānu; dienvidrietumos ar Turciju; rietumos ar Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju, Poliju, Somiju un Norvēģiju. PSRS, kas aizņem ievērojamu daļu Kaspijas, Melnās un Baltijas jūras piekrastes, tomēr nebija tiešas piekļuves siltajiem atklātajiem okeānu ūdeņiem.
Kvadrāts. Kopš 1945. gada PSRS platība ir 22 402,2 tūkstoši kvadrātmetru. km, ieskaitot Balto jūru (90 tūkst. kv. km) un Azovas jūru (37,3 tūkst. km2). Krievijas impērijas sabrukuma rezultātā Pirmā pasaules kara un 1914.-1920.gada pilsoņu kara laikā Somija, Polijas vidiene, Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabali, Lietuva, Latvija, Igaunija, Besarābija, Armēnijas dienvidu daļa. un Uriankhai reģions (1921. gadā kļuva par nomināli neatkarīgu Tuvanas Tautas Republiku) tika zaudēts. Republika). Tās dibināšanas laikā 1922. gadā PSRS platība bija 21 683 tūkstoši kvadrātmetru. km. 1926. gadā Padomju Savienība anektēja Franča Jozefa zemes arhipelāgu Ziemeļu Ledus okeānā. Otrā pasaules kara rezultātā tika anektētas šādas teritorijas: Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabali (no Polijas) 1939. gadā; Karēlijas zemes šaurums (no Somijas), Lietuva, Latvija, Igaunija, kā arī Besarābija un Ziemeļbukovina (no Rumānijas) 1940. gadā; Pečengas reģions jeb Petsamo (kopš 1940. gada Somijā) un Tuva (kā Tuvas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika) 1944. gadā; Austrumprūsijas ziemeļu puse (no Vācijas), Sahalīnas dienvidu daļa un Kuriļu salas (no 1905. gada Japānā) 1945. gadā.
Populācija. 1989. gadā PSRS iedzīvotāju skaits bija 286 717 tūkstoši cilvēku; Vairāk tādu bija tikai Ķīnā un Indijā. 20. gadsimta laikā. tas gandrīz dubultojās, lai gan kopējā izaugsmes temps atpalika no pasaules vidējā līmeņa. 1921. un 1933. gada bada gadi, 1. pasaules karš un pilsoņu karš bremzēja PSRS iedzīvotāju skaita pieaugumu, taču, iespējams, galvenais atpalicības iemesls ir PSRS nodarītie zaudējumi Otrajā pasaules karā. Tiešie zaudējumi vien sasniedza vairāk nekā 25 miljonus cilvēku. Ja ņem vērā netiešos zaudējumus - dzimstības samazināšanos kara laikā un paaugstinātu mirstību no sarežģītiem dzīves apstākļiem, tad kopējais skaitlis, iespējams, pārsniedz 50 miljonus cilvēku.
Nacionālais sastāvs un valodas. PSRS tika izveidota kā daudznacionāla savienības valsts, kas sastāvēja (no 1956. gada, pēc Karēlijas-Somijas PSR pārveidošanas par Karēlijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku, līdz 1991. gada septembrim) no 15 republikām, kas ietvēra 20 autonomās republikas, 8 autonomos apgabalus un 10 autonomie apgabali - tie visi tika izveidoti pēc valsts līnijām. PSRS tika oficiāli atzītas vairāk nekā simts etniskās grupas un tautas; vairāk nekā 70% no visiem iedzīvotājiem bija slāvu tautas, galvenokārt krievi, kas 12. gadsimtā apmetās uz dzīvi visā valsts teritorijā.
19. gadsimti un līdz 1917. gadam viņi ieņēma dominējošu stāvokli pat tajās jomās, kurās viņi nesastādīja vairākumu. Nekrievu tautas šajā teritorijā (tatāri, mordovieši, komi, kazahi u.c.) starpetniskās komunikācijas procesā pamazām asimilējās. Lai gan PSRS republikās tika veicinātas nacionālās kultūras, krievu valoda un kultūra palika gandrīz jebkuras karjeras priekšnoteikums. PSRS republikas savus nosaukumus parasti saņēma pēc lielākās daļas iedzīvotāju tautības, bet divās savienības republikās - Kazahstānā un Kirgizstānā - kazahi un kirgīzi veidoja tikai 36% un 41% no kopējā iedzīvotāju skaita, un daudzās autonomajās vienībās vēl mazāk. Visviendabīgākā republika nacionālā sastāva ziņā bija Armēnija, kur vairāk nekā 90% iedzīvotāju bija armēņi. Krievi, baltkrievi un azerbaidžāņi veidoja vairāk nekā 80% iedzīvotāju savās nacionālajās republikās. Republiku iedzīvotāju etniskā sastāva viendabīguma izmaiņas radās dažādu nacionālo grupu migrācijas un nevienmērīga iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā. Piemēram, Vidusāzijas tautas ar savu augsto dzimstību un zemo mobilitāti absorbēja krievu imigrantu masu, taču saglabāja un pat palielināja savu kvantitatīvo pārākumu, savukārt aptuveni vienāds pieplūdums Baltijas republikās Igaunijā un Latvijā, kas bija 2010. gadā. zema dzimstība viņu pašu, izjaukts līdzsvars nav par labu pamatiedzīvotājiem.
slāvi.Šo valodu saimi veido krievi (lielkrievi), ukraiņi un baltkrievi. Slāvu īpatsvars PSRS pamazām samazinājās (no 85% 1922. gadā līdz 77% 1959. gadā un līdz 70% 1989. gadā), galvenokārt zemā dabiskā pieauguma tempa dēļ, salīdzinot ar dienvidu nomales tautām. 1989. gadā krievi veidoja 51% no kopējā iedzīvotāju skaita (1922. gadā – 65%, 1959. gadā – 55%).
Vidusāzijas tautas. Padomju Savienībā lielākā neslāvu tautu grupa bija Vidusāzijas tautu grupa. Lielākā daļa no šiem 34 miljoniem cilvēku (1989. gadā) (tostarp uzbeki, kazahi, kirgīzi un turkmēņi) runā turku valodās; Tadžiki, kuru skaits pārsniedz 4 miljonus cilvēku, runā irāņu valodas dialektā. Šīs tautas tradicionāli pieturas pie musulmaņu reliģijas, nodarbojas ar lauksaimniecību un dzīvo pārapdzīvotās oāzēs un sausās stepēs. Centrālāzijas reģions iekļāvās Krievijas sastāvā 19. gadsimta pēdējā ceturksnī; Iepriekš bija emirāti un hani, kas sacentās un bieži karoja savā starpā. Vidusāzijas republikās 20. gadsimta vidū. bija gandrīz 11 miljoni krievu imigrantu, no kuriem lielākā daļa dzīvoja pilsētās.
Kaukāza tautas. Otra lielākā neslāvu tautu grupa PSRS (1989. gadā 15 miljoni cilvēku) bija tautas, kas dzīvoja Kaukāza kalnu abās pusēs, starp Melno un Kaspijas jūru, līdz pat robežām ar Turciju un Irānu. Visvairāk no tiem ir gruzīni un armēņi ar savām kristietības formām un senajām civilizācijām, kā arī Azerbaidžānas turku valodā runājošie musulmaņi, kas radniecīgi turkiem un irāņiem. Šīs trīs tautas veidoja gandrīz divas trešdaļas no reģiona iedzīvotājiem, kas nav krievi. Pārējie nekrievi ietvēra lielu skaitu nelielu etnisko grupu, tostarp irāņu valodā runājošo pareizticīgo osetīnu, mongoļu valodā runājošo budistu kalmiku un musulmaņu čečenu, inguši, avāru un citas tautas.
baltu tautas. Baltijas jūras piekrastē dzīvo apm. 5,5 miljoni cilvēku (1989) no trim galvenajām etniskajām grupām: lietuvieši, latvieši un igauņi. Igauņi runā somu valodai tuvu valodā; Lietuviešu un latviešu valodas pieder pie slāvu valodu tuvās baltu valodu grupas. Lietuvieši un latvieši ir ģeogrāfiski starpposms starp krieviem un vāciešiem, kuriem līdz ar poļiem un zviedriem ir bijusi liela kultūras ietekme uz viņiem. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma temps Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, kas 1918. gadā atdalījās no Krievijas impērijas, pastāvēja kā neatkarīgas valstis starp pasaules kariem un atguva neatkarību 1991. gada septembrī, ir aptuveni tāds pats kā slāviem.
Citas tautas. Pārējās nacionālās grupas 1989. gadā veidoja mazāk nekā 10% no PSRS iedzīvotājiem; tās bija dažādas tautas, kas dzīvoja slāvu galvenajā apmetnes zonā vai bija izklīdinātas plašajās un tuksnešainās Tālo Ziemeļu teritorijās. Visvairāk starp tiem ir tatāri, pēc uzbekiem un kazahiem - trešā lielākā PSRS neslāvu tauta (1989. gadā 6,65 miljoni cilvēku). Termins "tatārs" visā Krievijas vēsturē tika lietots dažādām etniskām grupām. Vairāk nekā puse tatāru (turku valodā runājošie mongoļu cilšu ziemeļu grupas pēcteči) dzīvo starp Volgas vidieni un Urāliem. Pēc mongoļu-tatāru jūga, kas ilga no 13. gadsimta vidus līdz 15. gadsimta beigām, vairākas tatāru grupas vēl vairākus gadsimtus satrauca krievus, un lielā tatāru tauta Krimas pussalā tika iekarota tikai gada beigās. 18. gadsimts. Citas lielas nacionālās grupas Volgas-Urālu reģionā ir turku valodā runājošie čuvaši, baškīri un somugri mordovieši, mari un komi. Tostarp dabiskais asimilācijas process pārsvarā slāvu kopienā turpinājās, daļēji pieaugošās urbanizācijas ietekmes dēļ. Tradicionāli pastorālo tautu vidū – budistu burjatos, kas dzīvo ap Baikāla ezeru, un jakutiem, kas apdzīvo Ļenas upes un tās pieteku krastus, šis process nenotika tik ātri. Visbeidzot, ir daudzas mazas ziemeļu tautas, kas nodarbojas ar medībām un lopkopību, izkaisītas Sibīrijas ziemeļu daļā un Tālo Austrumu reģionos; ir apm. 150 tūkstoši cilvēku.
Nacionālais jautājums. Astoņdesmito gadu beigās nacionālais jautājums nonāca politiskās dzīves priekšplānā. Tradicionālā PSKP politika, kuras mērķis bija likvidēt tautas un galu galā izveidot viendabīgu “padomju” tautu, beidzās ar neveiksmi. Starpetniskie konflikti izcēlās, piemēram, starp armēņiem un azerbaidžāņiem, osetīniem un ingušiem. Turklāt parādījās pretkrieviski noskaņojumi - piemēram, Baltijas republikās. Galu galā Padomju Savienība sabruka gar nacionālo republiku robežām, un daudzas etniskās pretrunas krita jaunizveidotajās valstīs, kuras saglabāja veco nacionāli administratīvo iedalījumu.
Urbanizācija. Urbanizācijas temps un mērogs Padomju Savienībā kopš 1920. gadu beigām, iespējams, ir nepārspējami vēsturē. Gan 1913., gan 1926. gadā pilsētās dzīvoja mazāk nekā piektā daļa iedzīvotāju. Taču līdz 1961. gadam pilsētu iedzīvotāju skaits PSRS sāka pārsniegt lauku iedzīvotāju skaitu (Lielbritānija šo attiecību sasniedza ap 1860. gadu, ASV - ap 1920. gadu), un 1989. gadā pilsētās dzīvoja 66% PSRS iedzīvotāju. Par padomju urbanizācijas apmēriem liecina fakts, ka Padomju Savienības pilsētu iedzīvotāju skaits pieauga no 63 miljoniem cilvēku 1940. gadā līdz 189 miljoniem 1989. gadā. Savas pēdējos gados PSRS bija aptuveni tāds pats urbanizācijas līmenis kā Latīņamerikā.
Pilsētu izaugsme. Pirms rūpniecības, urbanizācijas un transporta revolūciju sākuma 19. gadsimta otrajā pusē. Lielākajā daļā Krievijas pilsētu bija mazs iedzīvotāju skaits. 1913. gadā tikai Maskavā un Sanktpēterburgā, kas dibinātas attiecīgi 12. un 18. gadsimtā, dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. 1991. gadā Padomju Savienībā bija 24 šādas pilsētas. Pirmās slāvu pilsētas tika dibinātas 6.-7.gadsimtā; 13. gadsimta vidū mongoļu iebrukuma laikā. lielākā daļa no tām tika iznīcinātas. Šajās pilsētās, kas radās kā militāri administratīvi cietokšņi, bija nocietināts Kremlis, parasti upes tuvumā, paaugstinātā vietā, ko ieskauj amatniecības priekšpilsētas (posadas). Tirdzniecībai kļūstot par slāviem svarīgu aktivitāti, ūdensceļu krustcelēs esošās pilsētas, piemēram, Kijeva, Čerņigova, Novgoroda, Polocka, Smoļenska un vēlāk Maskava, strauji palielinājās apmēros un ietekmējās. Pēc tam, kad klejotāji 1083. gadā bloķēja tirdzniecības ceļu no varangiešiem uz grieķiem un 1240. gadā mongoļu-tatāru iznīcināja Kijevu, Maskava, kas atrodas Krievijas ziemeļaustrumu upju sistēmas centrā, pakāpeniski pārvērtās par Krievijas centru. Krievijas valsts. Maskavas nostāja mainījās, kad Pēteris Lielais pārcēla valsts galvaspilsētu uz Sanktpēterburgu (1703). Savā attīstībā Sanktpēterburga līdz 18. gadsimta beigām. apsteidza Maskavu un palika par lielāko Krievijas pilsētu līdz pilsoņu kara beigām. Pamati vairuma lielāko PSRS pilsētu izaugsmei tika likti cara režīma pēdējos 50 gados, straujas rūpniecības attīstības, dzelzceļu būvniecības un starptautiskās tirdzniecības attīstības periodā. 1913. gadā Krievijā bija 30 pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 tūkstošus, tostarp tirdzniecības un rūpniecības centri Volgas reģionā un Novorosijā, piemēram, Ņižņijnovgoroda, Saratova, Odesa, Rostova pie Donas un Juzovka (tagad Doņecka). Pilsētu straujo izaugsmi padomju periodā var iedalīt trīs posmos. Laika posmā starp pasaules kariem smagās rūpniecības attīstība bija pamats tādu pilsētu kā Magņitogorska, Novokuzņecka, Karaganda un Komsomoļska pie Amūras izaugsmei. Taču īpaši strauji šajā laikā pieauga pilsētas Maskavas apgabalā, Sibīrijā un Ukrainā. Laikā no 1939. gada līdz 1959. gada tautas skaitīšanām bija vērojamas ievērojamas pārmaiņas pilsētu apdzīvotībā. Divas trešdaļas no visām pilsētām, kurās dzīvoja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, kas šajā laikā dubultojās, galvenokārt atradās starp Volgu un Baikāla ezeru, galvenokārt gar Transsibīrijas dzelzceļu. No 50. gadu beigām līdz 1990. gadam padomju pilsētu izaugsme palēninājās; Ātrāku izaugsmi uzrādīja tikai Savienības republiku galvaspilsētas.
Lielākās pilsētas. 1991. gadā Padomju Savienībā bija 24 pilsētas, kurās dzīvoja vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju. To vidū bija Maskava, Sanktpēterburga, Kijeva, Ņižņijnovgoroda, Harkova, Kuibiševa (tagad Samara), Minska, Dņepropetrovska, Odesa, Kazaņa, Perma, Ufa, Rostova pie Donas, Volgograda un Doņecka Eiropas daļā; Sverdlovska (tagad Jekaterinburga) un Čeļabinska - Urālos; Novosibirska un Omska - Sibīrijā; Taškenta un Alma-Ata - Vidusāzijā; Baku, Tbilisi un Erevāna atrodas Aizkaukāzā. Vēl 6 pilsētās dzīvoja no 800 tūkstošiem līdz vienam miljonam iedzīvotāju un 28 pilsētās - vairāk nekā 500 tūkstoši iedzīvotāju. Maskava, kurā 1989. gadā dzīvoja 8967 tūkstoši cilvēku, ir viena no lielākajām pilsētām pasaulē. Tas uzauga Eiropas Krievijas centrā un kļuva par galveno centru ļoti centralizētas valsts dzelzceļu, ceļu, aviosabiedrību un cauruļvadu tīklā. Maskava ir politiskās dzīves, kultūras, zinātnes un jaunu industriālo tehnoloģiju attīstības centrs. Sanktpēterburgu (no 1924. līdz 1991. gadam - Ļeņingradu), kurā 1989. gadā dzīvoja 5020 tūkstoši cilvēku, Ņevas grīvā uzcēla Pēteris Lielais un kļuva par impērijas galvaspilsētu un tās galveno ostu. Pēc boļševiku revolūcijas tas kļuva par reģionālo centru un pakāpeniski nonāca lejupslīdē, jo pieauga padomju rūpniecības attīstība austrumos, samazinājās ārējās tirdzniecības apjoms un galvaspilsēta tika pārcelta uz Maskavu. Sanktpēterburga ļoti cieta Otrā pasaules kara laikā un sasniedza savu pirmskara iedzīvotāju skaitu tikai 1962. gadā. Kijeva (2587 tūkstoši cilvēku 1989. gadā), kas atradās Dņepras upes krastā, bija galvenā Krievijas pilsēta līdz galvaspilsētas pārcelšanai. Vladimiram (1169). Tās modernās izaugsmes sākums ir datējams ar 19. gadsimta pēdējo trešdaļu, kad Krievijas rūpniecības un lauksaimniecības attīstība noritēja straujā tempā. Harkova (1989. gadā tajā dzīvoja 1611 tūkst. cilvēku) ir otra lielākā Ukrainas pilsēta. Līdz 1934. gadam Ukrainas PSR galvaspilsēta veidojās kā industriāla pilsēta 19. gadsimta beigās, būdams nozīmīgs dzelzceļa mezgls, kas savienoja Maskavu un smagās rūpniecības rajonus Ukrainas dienvidos. 1870. gadā dibinātā Doņecka (1989. gadā – 1110 tūkstoši cilvēku) bija lielas rūpnieciskās aglomerācijas centrs Doņeckas ogļu baseinā. Dņepropetrovska (1179 tūkst. cilvēku 1989. gadā), kas tika dibināta kā Novorosijas administratīvais centrs 18. gadsimta otrajā pusē. un agrāk saukts par Jekaterinoslavu, bija rūpniecisko pilsētu grupas centrs Dņepras lejtecē. Odesa, kas atrodas Melnās jūras piekrastē (1989. gadā 1115 tūkstoši cilvēku), 19. gadsimta beigās strauji pieauga. kā valsts galvenā dienvidu osta. Tas joprojām ir nozīmīgs rūpniecības un kultūras centrs. Ņižņijnovgoroda (no 1932. līdz 1990. gadam - Gorkija) - tradicionālā ikgadējā Viskrievijas gadatirgus norises vieta, kas pirmo reizi notika 1817. gadā - atrodas Volgas un Okas upju satekā. 1989. gadā tajā dzīvoja 1438 tūkstoši cilvēku, un tas bija upju kuģošanas un autobūves centrs. Zem Volgas atrodas Samara (no 1935. gada līdz 1991. gadam Kuibiševa), kurā dzīvo 1257 tūkstoši cilvēku (1989. gads), kas atrodas netālu no lielākajām naftas un gāzes atradnēm un jaudīgām hidroelektrostacijām, vietā, kur Maskavas-Čeļabinskas dzelzceļa līnija šķērso Volga. Spēcīgu impulsu Samaras attīstībai deva rūpniecības uzņēmumu evakuācija no rietumiem pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gadā. 2400 km uz austrumiem, kur Transsibīrijas dzelzceļš šķērso citu lielu upi - Ob, ir Novosibirska (1 436 tūkst. cilvēku 1989. gadā), kas ir lielākā jauniete (dibināta 1896. gadā) starp PSRS lielāko pilsētu desmitnieku. Tas ir Sibīrijas transporta, rūpniecības un zinātnes centrs. Uz rietumiem no tās, kur Transsibīrijas dzelzceļš šķērso Irtišas upi, atrodas Omska (1989. gadā 1148 tūkstoši cilvēku). Padomju laikos Sibīrijas galvaspilsētas lomu nodevusi Novosibirskai, tā joprojām ir nozīmīga lauksaimniecības reģiona centrs, kā arī nozīmīgs lidmašīnu ražošanas un naftas pārstrādes centrs. Uz rietumiem no Omskas atrodas Jekaterinburga (no 1924. līdz 1991. gadam - Sverdlovska), kurā dzīvo 1367 tūkstoši cilvēku (1989. gadā), kas ir Urālu metalurģijas rūpniecības centrs. Čeļabinska (1989. gadā – 1143 tūkstoši cilvēku), kas arī atrodas Urālos, uz dienvidiem no Jekaterinburgas, kļuva par jaunajiem “vārtiem” uz Sibīriju pēc tam, kad 1891. gadā no šejienes sākās Transsibīrijas dzelzceļa būvniecība. Čeļabinska, metalurģijas un mašīnbūves centrs, kurā 1897. gadā bija tikai 20 tūkstoši iedzīvotāju, padomju laikā attīstījās ātrāk nekā Sverdlovska. Baku ar 1757 tūkstošiem iedzīvotāju 1989. gadā, kas atrodas Kaspijas jūras rietumu krastā, atrodas netālu no naftas atradnēm, kas gandrīz gadsimtu bija galvenais naftas ieguves avots Krievijā un Padomju Savienībā, un savulaik pasaulē. Senā pilsēta Tbilisi (1260 tūkstoši cilvēku 1989. gadā) atrodas arī Aizkaukāzijā, kas ir nozīmīgs Gruzijas reģionālais centrs un galvaspilsēta. Erevāna (1199 cilvēki 1989. gadā) ir Armēnijas galvaspilsēta; tās straujais pieaugums no 30 tūkstošiem cilvēku 1910. gadā liecināja par Armēnijas valstiskuma atdzimšanas procesu. Tādā pašā veidā Minskas pieaugums - no 130 tūkstošiem iedzīvotāju 1926. gadā līdz 1589 tūkstošiem 1989. gadā - ir nacionālo republiku galvaspilsētu straujas attīstības piemērs (1939. gadā Baltkrievija atguva robežas, kas tai bija Krievijas sastāvā). impērija). Taškentas pilsēta (1989. gadā iedzīvotāju skaits - 2073 tūkstoši cilvēku) ir Uzbekistānas galvaspilsēta un Centrālāzijas ekonomiskais centrs. Senā pilsēta Taškenta tika iekļauta Krievijas impērijā 1865. gadā, kad sākās Krievijas iekarošana Vidusāzijā.
VALDĪBA UN POLITISKĀ SISTĒMA
Problēmas priekšvēsture. Padomju valsts radās divu apvērsumu rezultātā, kas notika Krievijā 1917. gadā. Pirmā no tiem, Februāra revolūcija, cara autokrātiju nomainīja ar nestabilu politisko struktūru, kurā vara vispārēja valsts varas un likumu sabrukuma dēļ. un kārtība, tika sadalīta starp Pagaidu valdību, kas sastāvēja no bijušās likumdošanas asamblejas (Dumas) locekļiem, un rūpnīcās un militārajās vienībās ievēlēto strādnieku un karavīru deputātu padomēm. Otrajā Viskrievijas padomju kongresā 25. oktobrī (7. novembrī) boļševiku pārstāvji paziņoja par Pagaidu valdības gāšanu kā nespējīgu atrisināt krīzes situācijas, kas radušās no neveiksmēm frontē, bada pilsētās un īpašumu atsavināšanas no zemes īpašniekiem. zemnieki. Padomju vadības institūcijas pārsvarā sastāvēja no radikālā spārna pārstāvjiem, un jauno valdību - Tautas komisāru padomi (SNK) - izveidoja boļševiki un kreisie sociālistu revolucionāri (SR). Boļševiku vadonis V.I.Uļjanovs (Ļeņins) stāvēja Tautas komisāru padomes priekšgalā. Šī valdība pasludināja Krieviju par pasaulē pirmo sociālistisko republiku un apsolīja sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas. Zaudējuši vēlēšanas, boļševiki izklīdināja Satversmes sapulci (1918. gada 6. janvārī), izveidoja diktatūru un palaida vaļā teroru, kas izraisīja pilsoņu karu. Šādos apstākļos padomes zaudēja savu patieso nozīmi valsts politiskajā dzīvē. Boļševiku partija (RKP(b), VKP(b), vēlāk PSKP) vadīja valsts un nacionalizētās ekonomikas pārvaldīšanai izveidotās soda un administratīvās struktūras, kā arī Sarkano armiju. Atgriešanās pie demokrātiskākas kārtības (NEP) 20. gadu vidū padevās terora kampaņām, kas bija saistītas ar PSKP (b) ģenerālsekretāra I. V. Staļina darbību un cīņu partijas vadībā. Politiskā policija (Čeka - OGPU - NKVD) pārvērtās par spēcīgu politiskās sistēmas iestādi, kas uzturēja milzīgu darba nometņu sistēmu (GULAG) un izplatīja represiju praksi visiem iedzīvotājiem, sākot no parastajiem pilsoņiem un beidzot ar komunistiskās partijas vadītājiem. , kas prasīja daudzu miljonu cilvēku dzīvības. Pēc Staļina nāves 1953. gadā politisko izlūkdienestu vara kādu laiku bija novājināta; Formāli tika atjaunotas arī dažas padomju varas funkcijas, taču faktiski izmaiņas izrādījās niecīgas. Tikai 1989. gadā vairāki konstitūcijas grozījumi ļāva pirmo reizi kopš 1912. gada rīkot alternatīvas vēlēšanas un modernizēt valsts iekārtu, kurā daudz lielāku lomu sāka spēlēt demokrātiskās varas. Konstitūcijas grozījumi 1990. gadā likvidēja Komunistiskās partijas 1918. gadā izveidoto politiskās varas monopolu un noteica PSRS prezidenta amatu ar plašām pilnvarām. 1991. gada augusta beigās augstākā vara PSRS sabruka pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma, ko organizēja komunistiskās partijas un valdības konservatīvo līderu grupa. 1991. gada 8. decembrī RSFSR, Ukrainas un Baltkrievijas prezidenti sanāksmē Belovežas Puščā paziņoja par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) – brīvas starpvalstu asociācijas – izveidi. 26. decembrī PSRS Augstākā padome nolēma sevi izformēt, un Padomju Savienība beidza pastāvēt.
Valsts struktūra. Kopš tās izveidošanas 1922. gada decembrī uz Krievijas impērijas drupām PSRS ir bijusi totalitāra vienpartijas valsts. Partiju valsts īstenoja savu varu, ko sauc par “proletariāta diktatūru”, caur Centrālkomiteju, Politbiroju un to kontrolēto valdību, padomju sistēmu, arodbiedrībām un citām struktūrām. Partijas aparāta varas monopols, valsts totāla kontrole pār ekonomiku, sabiedrisko dzīvi un kultūru izraisīja biežas kļūdas valsts politikā, pakāpenisku valsts nobīdi un degradāciju. Padomju Savienība, tāpat kā citas 20. gadsimta totalitārās valstis, izrādījās dzīvotnespējīga un 80. gadu beigās bija spiesta sākt reformas. Partijas aparāta vadībā viņi ieguva tīri kosmētisku raksturu un nespēja novērst valsts sabrukumu. Tālāk aprakstīta Padomju Savienības valstiskā uzbūve, ņemot vērā izmaiņas, kas notikušas pēdējos gados pirms PSRS sabrukuma.
prezidentūra. Prezidenta amatu Augstākā padome iedibināja 1990.gada 13.martā pēc tās priekšsēdētāja M.S.Gorbačova priekšlikuma pēc tam, kad mēnesi iepriekš PSKP CK piekrita šai idejai. Gorbačovs Tautas deputātu kongresā aizklātā balsojumā tika ievēlēts par PSRS prezidentu pēc tam, kad Augstākā padome secināja, ka tautas tiešās vēlēšanas prasīs laiku un var destabilizēt valsti. Prezidents ar Augstākās padomes dekrētu ir valsts vadītājs un bruņoto spēku virspavēlnieks. Palīdz Tautas deputātu kongresu un Augstākās padomes darba organizēšanā; ir pilnvarota izdot administratīvus dekrētus, kas ir saistoši visā Savienībā, un iecelt vairākas augstākās amatpersonas. Tie ietver Konstitucionālās uzraudzības komiteju (saskaņā ar Kongresu), Ministru padomes priekšsēdētāju un Augstākās tiesas priekšsēdētāju (ja to apstiprina Augstākā padome). Valsts prezidents var apturēt Ministru padomes lēmumu pieņemšanu.
Tautas deputātu kongress. Tautas deputātu kongress konstitūcijā tika definēts kā "PSRS augstākais valsts varas orgāns". Kongresa 1500 deputāti tika ievēlēti saskaņā ar trīskāršu pārstāvības principu: no iedzīvotājiem, nacionālajām struktūrām un no sabiedriskajām organizācijām. Balsstiesības bija visiem pilsoņiem vecumā no 18 gadiem; visiem pilsoņiem, kas vecāki par 21 gadu, bija tiesības tikt ievēlētiem par kongresa deputātiem. Kandidātu izvirzīšana novados bija atklāta; to skaits nebija ierobežots. Kongresam, kas tika ievēlēts uz pieciem gadiem, bija paredzēts sanākt katru gadu vairākas dienas. Kongress savā pirmajā sēdē aizklāti balsojot no sava vidus ievēlēja Augstāko padomi, kā arī Augstākās padomes priekšsēdētāju un priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Kongresā tika izskatīti svarīgākie valsts jautājumi, piemēram, valsts ekonomikas plāns un budžets; Konstitūcijas grozījumus varētu pieņemt ar divām trešdaļām balsu. Viņš varēja apstiprināt (vai atcelt) Augstākās padomes pieņemtos likumus, un viņam bija tiesības ar balsu vairākumu atcelt jebkuru valdības lēmumu. Kongresam katrā savā ikgadējā sēdē bija pienākums balsot rotēt vienu piektdaļu no Augstākās padomes.
Augstākā padome. 542 Augstākās padomes Tautas deputātu kongresa ievēlētie deputāti veidoja pašreizējo PSRS likumdošanas institūciju. Tā tika sasaukta katru gadu uz divām sesijām, katra ilga 3-4 mēnešus. Tai bija divas palātas: Savienības padome - no nacionālo sabiedrisko organizāciju un majoritāro teritoriālo apgabalu deputātiem - un Tautību padome, kurā sēdēja no nacionāli teritoriālajiem apgabaliem un republikas sabiedriskajām organizācijām ievēlēti deputāti. Katra palāta ievēlēja savu priekšsēdētāju. Lēmumi tika pieņemti ar deputātu vairākumu katrā palātā, nesaskaņas tika risinātas ar samierināšanas komisijas palīdzību, kas sastāvēja no palātu locekļiem, un pēc tam abu palātu kopsēdē; kad starp palātām nebija iespējams panākt kompromisu, jautājums tika nodots Kongresam. Augstākās padomes pieņemtos likumus varētu pārraudzīt Satversmes uzraudzības komiteja. Šajā komitejā bija 23 locekļi, kuri nebija deputāti un neieņēma citus amatus valdībā. Komiteja varētu rīkoties pēc savas iniciatīvas vai pēc likumdošanas un izpildvaras iestāžu pieprasījuma. Viņam bija tiesības uz laiku apturēt likumus vai tos administratīvos noteikumus, kas bija pretrunā ar konstitūciju vai citiem valsts likumiem. Komiteja nosūtīja savus secinājumus iestādēm, kas pieņēma likumus vai izdeva dekrētus, bet tai nebija tiesību atcelt attiecīgo likumu vai dekrētu. Augstākās padomes Prezidijs bija kolektīvs orgāns, kurā bija priekšsēdētājs, pirmais vietnieks un 15 deputāti (no katras republikas), abu Augstākās padomes palātu un pastāvīgo komiteju priekšsēdētāji, savienības republiku Augstāko padomju priekšsēdētāji un priekšsēdētājs. Tautas kontroles komitejas loceklis. Prezidijs organizēja Kongresa un Augstākās padomes un tās pastāvīgo komiteju darbu; viņš varēja izdot savus dekrētus un rīkot nacionālos referendumus par Kongresa izvirzītajiem jautājumiem. Viņš arī akreditēja ārvalstu diplomātus un starplaikā starp Augstākās padomes sesijām viņam bija tiesības lemt kara un miera jautājumus.
Ministrijas. Valdības izpildvarā bija gandrīz 40 ministrijas un 19 valsts komitejas. Ministrijas tika organizētas pēc funkcionāliem virzieniem – ārlietu, lauksaimniecības, sakaru u.c. - kamēr valsts komitejas veica starpfunkcionālus sakarus, piemēram, plānošanu, piegādi, darbu un sportu. Ministru padomē ietilpa priekšsēdētājs, vairāki viņa vietnieki, ministri un valsts komiteju vadītāji (visus iecēla valdības priekšsēdētājs un apstiprināja Augstākā padome), kā arī Ministru padomes priekšsēdētāji. visas savienības republikas. Ministru padome veica ārpolitiku un iekšpolitiku un nodrošināja valsts ekonomisko plānu īstenošanu. Papildus saviem lēmumiem un rīkojumiem Ministru padome izstrādāja likumdošanas projektus un nosūtīja tos Augstākajai padomei. Ministru padomes darba vispārējo daļu veica valdības grupa, kuras sastāvā bija priekšsēdētājs, viņa vietnieki un vairāki galvenie ministri. Priekšsēdētājs bija vienīgais Ministru padomes deputāts, kurš bija Augstākās padomes deputātu deputāts. Atsevišķas ministrijas tika organizētas pēc tāda paša principa kā Ministru padome. Katram ministram palīdzēja deputāti, kas pārraudzīja vienas vai vairāku ministrijas departamentu (štāba) darbību. Šīs amatpersonas veidoja kolēģiju, kas darbojās kā ministrijas kolektīvā pārvaldes institūcija. Ministrijas padotības uzņēmumi un iestādes savu darbu veica, pamatojoties uz ministrijas uzdevumiem un norādījumiem. Dažas ministrijas darbojās Vissavienības līmenī. Citām, kas tika organizētas pēc savienības-republikas principa, bija divējāda pakļautības struktūra: republikas līmenī ministrija bija atbildīga gan esošajai arodbiedrību ministrijai, gan arī savām likumdošanas iestādēm (Tautas deputātu kongresam un Augstākajai padomei). republika. Tādējādi Savienības ministrija veica vispārējo nozares vadību, un Republikāniskā ministrija kopā ar reģionālajām izpildvaras un likumdošanas iestādēm izstrādāja detalizētākus pasākumus to īstenošanai savā republikā. Parasti arodbiedrību ministrijas pārvaldīja nozares, bet savienības-republikas ministrijas pārvaldīja patēriņa preču ražošanu un pakalpojumu nozari. Arodbiedrību ministrijām bija spēcīgāki resursi, tās labāk nodrošināja savus strādniekus ar mājokli un algām, un tām bija lielāka ietekme valsts politikas īstenošanā nekā arodbiedrību-republikāņu ministrijām.
Republikānis un vietējā valdība. Savienības republikām, kas veidoja PSRS, bija savas valsts un partijas struktūras, un tās formāli tika uzskatītas par suverēnām. Konstitūcija deva katram no viņiem tiesības atdalīties, un dažām pat bija savas ārlietu ministrijas, taču patiesībā viņu neatkarība bija iluzora. Tāpēc precīzāk būtu PSRS republiku suverenitāti interpretēt kā administratīvās pārvaldes formu, kas ņēma vērā konkrētas nacionālās grupas partijas vadības specifiskās intereses. Bet 1990. gadā visu republiku Augstākās padomes, sekojot Lietuvai, atkārtoti pasludināja savu suverenitāti un pieņēma rezolūcijas, ka republikas likumiem ir jābūt prioritāriem pār visas Savienības likumiem. 1991. gadā republikas kļuva par neatkarīgām valstīm. Savienību republiku vadības struktūra bija līdzīga pārvaldības sistēmai savienības līmenī, taču republiku Augstākajās padomēs katrā bija viena palāta, un ministriju skaits republikas Ministru padomēs bija mazāks nekā savienībā. Tāda pati organizatoriskā struktūra, bet ar vēl mazāku ministriju skaitu, bija autonomajās republikās. Lielākās savienības republikas tika sadalītas reģionos (RSFSR bija arī mazāk viendabīga nacionālā sastāva reģionālās vienības, kuras sauca par teritorijām). Reģionālā pārvalde sastāvēja no deputātu padomes un izpildkomitejas, kas bija savas republikas jurisdikcijā līdzīgi kā republika bija saistīta ar Vissavienības valdību. Reģionālo padomju vēlēšanas notika reizi piecos gados. Katrā rajonā tika izveidotas pilsētu un rajonu padomes un izpildkomitejas. Šīs vietējās iestādes bija pakļautas attiecīgajām reģionālajām (teritoriālajām) iestādēm.
Komunistiskā partija. PSRS valdošā un vienīgā leģitīmā politiskā partija, pirms tās varas monopolu iedragāja perestroika un brīvās vēlēšanas 1990. gadā, bija Padomju Savienības Komunistiskā partija. PSKP savas tiesības uz varu attaisnoja ar proletariāta diktatūras principu, kura avangardu tā uzskatīja pati par sevi. Kādreiz neliela revolucionāru grupa (1917. gadā tajā bija aptuveni 20 tūkstoši biedru) PSKP galu galā kļuva par masu organizāciju ar 18 miljoniem biedru. 80. gadu beigās aptuveni 45% partijas biedru bija darbinieki, apm. 10% ir zemnieki un 45% ir strādnieki. Pirms dalības PSKP parasti bija dalība partijas jaunatnes organizācijā – komjaunatnē, kuras biedru skaits 1988. gadā bija 36 miljoni cilvēku. vecumā no 14 līdz 28 gadiem. Partijā parasti iestājās 25 gadu vecumā. Lai kļūtu par partijas biedru, pretendentam bija jāsaņem ieteikums no partijas biedriem ar vismaz piecu gadu stāžu un jāparāda uzticība PSKP idejām. Ja vietējās partijas organizācijas biedri nobalsoja par pretendenta uzņemšanu un rajona partijas komiteja apstiprināja šo lēmumu, tad pieteicējs kļuva par partijas biedra kandidātu (bez balsstiesībām) ar viena gada pārbaudes laiku pēc sekmīgas pieņemšanas. kuru pabeidzot saņēma partijas biedra statusu. Saskaņā ar PSKP statūtiem tās biedriem bija jāmaksā biedru nauda, jāpiedalās partijas sapulcēs, jābūt par paraugu citiem darbā un personīgajā dzīvē, kā arī jāpopularizē marksisma-ļeņinisma idejas un PSKP programma. Par kļūmēm kādā no šīm jomām partijas biedram tika izteikts rājiens, un, ja lieta izrādījās pietiekami nopietna, viņš tika izslēgts no partijas. Taču pie varas esošā partija nebija sirsnīgu domubiedru savienība. Tā kā paaugstināšana bija atkarīga no dalības partijā, daudzi partijas karti izmantoja karjeras nolūkos. PSKP bija t.s jauna tipa partija, kas organizēta pēc “demokrātiskā centrālisma” principiem, saskaņā ar kuru visas organizatoriskās struktūras augstākās institūcijas ievēlēja zemākas, bet visām zemākajām struktūrām, savukārt, bija pienākums izpildīt augstāko institūciju lēmumus. . Līdz 1989. gadam PSKP pastāvēja apm. 420 tūkstoši partiju primāro organizāciju (PPO). Tie tika veidoti visās iestādēs un uzņēmumos, kur strādāja vismaz 3 partijas biedri vai vairāk. Visas PPO ievēlēja savu vadītāju - sekretāru, un tos, kuros biedru skaits pārsniedza 150, vadīja sekretāri, kuri tika atbrīvoti no pamatdarba un nodarbojās tikai ar partijas lietām. Atbrīvotā sekretāre kļuva par partijas aparāta pārstāvi. Viņa vārds parādījās nomenklatūrā, vienā no amatu sarakstiem, ko partijas varas iestādes apstiprināja visiem vadošajiem amatiem Padomju Savienībā. Otrajā partijas biedru kategorijā PPO bija “aktīvisti”. Šie cilvēki bieži ieņēma atbildīgus amatus – piemēram, kā partijas biroja biedri. Kopumā partijas aparāts sastāvēja no apm. 2-3% PSKP biedru; aktīvisti veidoja vēl aptuveni 10-12%. Visas PPO noteiktā administratīvajā reģionā ievēlēja delegātus rajona partijas konferencē. Pamatojoties uz nomenklatūras sarakstu, rajona konference ievēlēja rajona komiteju (rajona komiteju). Rajona komitejā bija rajona vadošās amatpersonas (daļa no tām bija partijas amatpersonas, citas vadīja padomes, rūpnīcas, kolhozus un sovhozus, iestādes un karaspēka daļas) un partijas aktīvisti, kuri neieņēma oficiālus amatus. Rajona komiteja, pamatojoties uz augstāko iestāžu ieteikumiem, ievēlēja biroju un trīs sekretāru sekretariātu: pirmais bija pilnībā atbildīgs par partijas lietām reģionā, pārējie divi pārraudzīja vienu vai vairākas partijas darbības jomas. Sekretāru pārziņā darbojās rajona komitejas nodaļas - personīgās uzskaites, propagandas, rūpniecības, lauksaimniecības. Rajona komitejas birojā sēdēja sekretāri un viens vai vairāki šo nodaļu vadītāji kopā ar citām rajona augstākajām amatpersonām, piemēram, rajona padomes priekšsēdētāju un lielo uzņēmumu un iestāžu vadītājiem. Birojs pārstāvēja attiecīgā reģiona politisko eliti. Partiju struktūras, kas bija augstākas par rajonu līmeni, tika organizētas līdzīgi kā rajonu komitejas, taču atlase tām bija vēl stingrāka. Rajonu konferences nosūtīja delegātus uz reģionālo (lielajās pilsētās - pilsētu) partijas konferenci, kurā ievēlēja reģionālās (pilsētas) partijas komiteju. Tādējādi katrā no 166 ievēlētajām reģionālajām komitejām bija reģionālā centra elite, otrā ešelona elite un vairāki reģionālie aktīvisti. Reģionālā komiteja, pamatojoties uz augstāko iestāžu ieteikumiem, izvēlējās biroju un sekretariātu. Šīs iestādes kontrolēja rajona līmeņa birojus un tām pakļautos sekretariātus. Katrā republikā partiju konferencēs ievēlētie delegāti tikās reizi piecos gados republiku partiju kongresos. Kongresā, uzklausot un apspriežot partiju līderu ziņojumus, tika pieņemta programma, kas iezīmēja partijas politiku nākamajiem pieciem gadiem. Pēc tam tika pārvēlētas pārvaldes institūcijas. Valsts mērogā PSKP kongress (apmēram 5000 delegātu) pārstāvēja augstāko varu partijā. Saskaņā ar hartu kongress tika sasaukts reizi piecos gados sanāksmēm, kas ilga apmēram desmit dienas. Pēc vecāko līderu ziņojumiem sekoja īsas visu līmeņu partijas darbinieku un vairāku ierindas delegātu uzrunas. Kongress pieņēma programmu, kuru sagatavoja sekretariāts, ņemot vērā delegātu veiktās izmaiņas un papildinājumus. Tomēr vissvarīgākais akts bija PSKP CK ievēlēšana, kurai tika uzticēta partijas un valsts vadība. PSKP CK sastāvēja no 475 locekļiem; gandrīz visi ieņēma vadošus amatus partijas, valsts un sabiedriskajās organizācijās. CK plenārsēdēs, kas notika divas reizes gadā, formulēja partijas politiku vienā vai vairākos jautājumos - rūpniecībā, lauksaimniecībā, izglītībā, tiesu sistēmā, starptautiskajās attiecībās u.c. Centrālkomitejas locekļu nesaskaņu gadījumā viņam bija tiesības sasaukt Vissavienības partiju konferences. Partijas aparāta kontroli un vadību Centrālā komiteja uzticēja sekretariātam, un atbildība par politikas koordinēšanu un galveno problēmu risināšanu tika uzticēta Politbirojam. Sekretariāts bija pakļauts ģenerālsekretāram, kurš pārraudzīja visa partijas aparāta darbību ar vairāku (līdz 10) sekretāru palīdzību, no kuriem katrs kontrolēja vienas vai vairāku nodaļu (kopā ap 20) darbu. sekretariāts. Sekretariāts apstiprināja visu vadošo amatu nomenklatūru nacionālā, republikas un reģionālā līmenī. Tās amatpersonas kontrolēja un nepieciešamības gadījumā tieši iejaucās valsts, ekonomisko un sabiedrisko organizāciju lietās. Turklāt sekretariāts vadīja Vissavienības partijas skolu tīklu, kas apmācīja daudzsološus darbiniekus, lai viņi varētu virzīties uz priekšu partijā un valdības jomā, kā arī plašsaziņas līdzekļos.
Politiskā modernizācija. Astoņdesmito gadu otrajā pusē PSKP Centrālās komitejas ģenerālsekretārs M. S. Gorbačovs sāka īstenot jaunu politiku, kas pazīstama kā "perestroika". Perestroikas politikas galvenā ideja bija pārvarēt partijas-valsts sistēmas konservatīvismu ar reformu palīdzību un pielāgot Padomju Savienību mūsdienu realitātēm un problēmām. Perestroika ietvēra trīs galvenās izmaiņas politiskajā dzīvē. Pirmkārt, ar glasnost saukli paplašinājās vārda brīvības robežas. Cenzūra ir novājināta, un vecā baiļu atmosfēra ir gandrīz izzudusi. Ievērojama daļa no ilgi slēptās PSRS vēstures tika padarīta pieejama. Partiju un valdības informācijas avoti sāka atklātāk ziņot par situāciju valstī. Otrkārt, perestroika atdzīvināja idejas par tautas pašpārvaldi. Pašpārvaldē iesaistījās jebkuras organizācijas biedri - rūpnīcas, kolhoza, augstskolas utt. - galveno lēmumu pieņemšanas procesā un nozīmēja iniciatīvas izpausmi. Trešā perestroikas iezīme, demokratizācija, bija saistīta ar iepriekšējām divām. Doma bija tāda, ka pilnīga informācija un brīva viedokļu apmaiņa palīdzētu sabiedrībai pieņemt lēmumus uz demokrātiskiem pamatiem. Demokratizācija krasi pārtrauca iepriekšējo politisko praksi. Pēc tam, kad līderus sāka ievēlēt uz alternatīviem principiem, pieauga viņu atbildība vēlētāju priekšā. Šīs pārmaiņas vājināja partijas aparāta dominējošo stāvokli un iedragāja nomenklatūras saliedētību. Perestroikai virzoties uz priekšu, sāka saasināties cīņa starp tiem, kas deva priekšroku vecajām kontroles un piespiešanas metodēm, un tiem, kas iestājās par jaunām demokrātiskas vadības metodēm. Šī cīņa sasniedza kulmināciju 1991. gada augustā, kad partiju un valsts līderu grupa mēģināja sagrābt varu ar valsts apvērsuma palīdzību. Trešajā dienā pučs neizdevās. Drīz pēc tam PSKP uz laiku tika aizliegta.
Tiesu un tiesu sistēma. Padomju Savienība neko nav mantojusi no Krievijas impērijas juridiskās kultūras, kas bija pirms tās. Revolūcijas un pilsoņu kara gados komunistiskais režīms uzskatīja likumu un tiesas par ieročiem cīņai pret klases ienaidniekiem. “Revolucionārās likumības” jēdziens turpināja pastāvēt, neskatoties uz 20. gadu vājināšanos, līdz Staļina nāvei 1953. gadā. Hruščova “atkušņa” laikā varas iestādes mēģināja atdzīvināt “sociālistiskās likumības” ideju, kas radās 20. 1920. gadi. Tika vājināta represīvo iestāžu patvaļa, terors tika apturēts, tika ieviestas stingrākas tiesas procedūras. Tomēr no likuma, kārtības un taisnīguma viedokļa šie pasākumi bija nepietiekami. Piemēram, “pretpadomju propagandas un aģitācijas” juridiskais aizliegums tika interpretēts ārkārtīgi plaši. Pamatojoties uz šīm pseidojuridiskām normām, cilvēki bieži tika atzīti par vainīgiem tiesā un tika notiesāti ar cietumsodu, piespiedu darbu vai nosūtīti uz psihiatriskajām slimnīcām. Ārpustiesas sodi tika piemēroti arī personām, kuras apsūdzētas “pretpadomju darbībā”. Pasaules slavenais rakstnieks A.I.Solžeņicins un slavenais mūziķis M.L.Rostropovičs bija starp tiem, kuriem tika atņemta pilsonība un izsūtīti uz ārzemēm; daudzi tika izraidīti no izglītības iestādēm vai atlaisti no darba. Tiesiskā pārkāpumi izpaudās dažādos veidos. Pirmkārt, represīvo orgānu darbība, kas balstīta uz partijas norādījumiem, sašaurināja vai pat likvidēja likumības sfēru. Otrkārt, partija faktiski palika virs likuma. Partijas amatpersonu savstarpējā atbildība liedza izmeklēt augsta ranga partijas biedru noziegumus. Šo praksi papildināja korupcija un likuma pārkāpēju aizsardzība partiju bosu aizsegā. Visbeidzot, partijas struktūrām bija spēcīga neoficiāla ietekme uz tiesām. Perestroikas politika pasludināja tiesiskumu. Saskaņā ar šo koncepciju likums tika atzīts par galveno sabiedrisko attiecību regulēšanas instrumentu - pāri visiem citiem partijas un valdības aktiem vai dekrētiem. Likuma īstenošana bija Iekšlietu ministrijas (MVD) un Valsts drošības komitejas (VDK) prerogatīva. Gan Iekšlietu ministrija, gan VDK tika organizēta pēc savienības-republikas dubultās pakļautības principa, ar departamentiem no nacionālā līdz rajonu līmenim. Abās šajās organizācijās ietilpa paramilitārās vienības (robežsargi VDK sistēmā, iekšējais karaspēks un speciālā policija OMON – Iekšlietu ministrijā). Parasti VDK tā vai citādi risināja problēmas, kas saistītas ar politiku, bet Iekšlietu ministrija nodarbojās ar kriminālnoziegumiem. VDK iekšējās funkcijas bija pretizlūkošana, valsts noslēpuma aizsardzība un kontrole pār opozicionāru (disidentu) “sagraujošo” darbību. Lai veiktu savus uzdevumus, VDK strādāja gan caur “speciālajām nodaļām”, kuras organizēja lielās iestādēs, gan caur informatoru tīklu. Iekšlietu ministrija tika organizēta departamentos, kas atbilda tās galvenajām funkcijām: kriminālizmeklēšana, cietumi un audzināšanas iestādes, pasu kontrole un uzskaite, ekonomisko noziegumu izmeklēšana, ceļu satiksmes regulēšana un satiksmes inspekcija un patruļdienests. Padomju tiesu tiesības balstījās uz sociālistiskās valsts likumu kodeksu. Valsts līmenī un katrā no republikām bija kriminālprocesuālie, civilie un kriminālprocesuālie kodeksi. Tiesas struktūru noteica jēdziens "tautas tiesas", kas darbojās katrā valsts reģionā. Rajona tiesnešus uz pieciem gadiem iecēla rajona vai pilsētas dome. "Tautas vērtētāji", kas formāli līdzvērtīgi tiesnesim, tika ievēlēti uz divarpus gadiem sapulcēs, kas notika darba vai dzīvesvietā. Apgabaltiesas sastāvēja no tiesnešiem, kurus iecēla attiecīgo republiku Augstākās padomes. PSRS Augstākās tiesas, savienības un autonomo republiku un reģionu Augstāko tiesu tiesnešus ievēlēja Tautas deputātu padomes savā līmenī. Gan civillietas, gan krimināllietas vispirms tika skatītas rajonu un pilsētu tautas tiesās, kurās spriedumi tika pieņemti ar tiesneša un tautas vērtētāju balsu vairākumu. Apelācijas tika nosūtītas augstākām tiesām reģionālā un republikas līmenī, un tās varēja sasniegt līdz pat Augstākajai tiesai. Augstākajai tiesai bija ievērojamas pārraudzības pilnvaras pār zemākām tiesām, taču tai nebija pilnvaru pārskatīt tiesu lēmumus. Galvenā likuma varas ievērošanas uzraudzības iestāde bija prokuratūra, kas veica vispārējo tiesisko uzraudzību. Ģenerālprokuroru iecēla PSRS Augstākā padome. Savukārt ģenerālprokurors iecēla sava štata vadītājus nacionālā līmenī un prokurorus katrā no savienības republikām, autonomajām republikām, teritorijām un apgabaliem. Pilsētu un rajonu līmeņa prokurorus iecēla attiecīgās savienības republikas prokurors, pakļauts viņam un ģenerālprokuroram. Visi prokurori amatā bija piecus gadus. Krimināllietās apsūdzētajam bija tiesības izmantot aizstāvības advokāta pakalpojumus - savus vai tiesas uzticētos. Abos gadījumos juridiskās izmaksas bija minimālas. Advokāti piederēja valsts organizācijām, kas pazīstamas kā "koledžas", kas pastāvēja visās pilsētās un reģionu centros. 1989. gadā tika nodibināta arī neatkarīga juristu biedrība Juristu savienība. Advokātam bija tiesības klienta vārdā izskatīt visu izmeklēšanas lietu, taču viņš reti pārstāvēja savu klientu sākotnējās izmeklēšanas laikā. Kriminālkodeksi Padomju Savienībā izmantoja "sabiedriskās bīstamības" standartu, lai noteiktu pārkāpumu smagumu un noteiktu atbilstošus sodus. Par nelieliem pārkāpumiem parasti tika piemērots nosacīts sods vai naudas sods. Tiem, kas atzīti par vainīgiem smagākos un sociāli bīstamos nodarījumos, var tikt piespriests darbs darba nometnē vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem. Nāvessods tika piespriests par smagiem noziegumiem, piemēram, tīšu slepkavību, spiegošanu un terora aktiem. Valsts drošība un starptautiskās attiecības. Padomju valsts drošības mērķi laika gaitā piedzīvoja vairākas būtiskas izmaiņas. Sākumā padomju valsts tika iecerēta kā globālas proletāriešu revolūcijas rezultāts, ar ko boļševiki cerēja beigt Pirmo pasaules karu. Komunistiskajai (III) internacionālei (Kominternei), kuras dibināšanas kongress notika Maskavā 1919. gada martā, bija jāapvieno sociālisti visā pasaulē, lai atbalstītu revolucionāras kustības. Sākotnēji boļševiki pat neiedomājās, ka ir iespējams veidot sociālistisku sabiedrību (kas pēc marksisma teorijas atbilst progresīvākam sabiedrības attīstības posmam – produktīvākam, brīvākam, ar augstāku izglītības, kultūras un sociālās labklājības līmeni. -esamība - salīdzinot ar attīstītu kapitālistisku sabiedrību, kurai jābūt pirms tās) plašajā zemnieku Krievijā. Autokrātijas gāšana viņiem pavēra ceļu uz varu. Kad pēckara kreisās kustības Eiropā (Somijā, Vācijā, Austrijā, Ungārijā un Itālijā) sabruka, Padomju Krievija atradās izolācijā. Padomju valsts bija spiesta atteikties no pasaules revolūcijas saukļa un ievērot mierīgas līdzāspastāvēšanas principu (taktiskās alianses un ekonomiskā sadarbība) ar kapitālistiskajiem kaimiņiem. Līdz ar valsts nostiprināšanos tika izvirzīts sauklis par sociālisma celtniecību vienā konkrētā valstī. Vadījis partiju pēc Ļeņina nāves, Staļins pārņēma kontroli pār Kominterni, to attīrīja, atbrīvojās no frakciju piekritējiem ("trockistiem" un "buhariniešiem") un pārvērta to par savas politikas instrumentu. Staļina ārpolitika un iekšpolitika veicina Vācijas nacionālsociālismu un apsūdz Vācijas sociāldemokrātus “sociālfašismā”, kas 1933. gadā Hitleram ievērojami atviegloja varas sagrābšanu; zemnieku iznīcināšana 1931.-1933.gadā un Sarkanās armijas pavēlniecības iznīcināšana “Lielā terora” laikā no 1936.-1938.gadam; alianse ar nacistisko Vāciju 1939.–1941. gadā - noveda valsti līdz iznīcināšanas slieksnim, lai gan galu galā Padomju Savienībai uz masu varonības un milzīgu zaudējumu rēķina izdevās izcīnīt uzvaru Otrajā pasaules karā. Pēc kara, kas beidzās ar komunistisko režīmu nodibināšanu lielākajā daļā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu, Staļins pasludināja "divu nometņu" pastāvēšanu pasaulē un pārņēma "sociālistiskās nometnes" valstu vadību, lai cīnītos pret nesamierināmi naidīgā “kapitālistu nometne”. Kodolieroču parādīšanās abās nometnēs saskārās cilvēcei ar vispārējas iznīcināšanas izredzēm. Ieroču nasta kļuva nepanesama, un 80. gadu beigās padomju vadība pārformulēja savas ārpolitikas pamatprincipus, ko sāka saukt par “jauno domāšanu”. “Jaunās domāšanas” galvenā ideja bija tāda, ka kodolieroču laikmetā jebkuras valsts un īpaši valstu ar kodolieročiem drošību var balstīt tikai uz visu pušu savstarpēju drošību. Saskaņā ar šo koncepciju padomju politika līdz 2000. gadam pakāpeniski pārorientējās uz globālu kodolatbruņošanos. Šajā nolūkā Padomju Savienība savu stratēģisko kodolparitātes doktrīnu ar uztveramajiem pretiniekiem aizstāja ar "saprātīgas pietiekamības" doktrīnu, lai novērstu uzbrukumu. Attiecīgi tā samazināja savu kodolarsenālu, kā arī konvencionālos militāros spēkus un sāka tos pārstrukturēt. Pāreja uz “jauno domāšanu” starptautiskajās attiecībās 1990. un 1991. gadā izraisīja vairākas radikālas politiskas pārmaiņas. ANO PSRS izvirzīja diplomātiskas iniciatīvas, kas veicināja gan reģionālo konfliktu, gan vairāku globālu problēmu atrisināšanu. PSRS mainīja attiecības ar bijušajiem sabiedrotajiem Austrumeiropā, atteicās no "ietekmes sfēras" jēdziena Āzijā un Latīņamerikā un pārtrauca iejaukšanos konfliktos, kas izcēlās trešās pasaules valstīs.
EKONOMIKAS VĒSTURE
Salīdzinot ar Rietumeiropu, Krievija visā tās vēsturē ir bijusi ekonomiski atpalikusi valsts. Tā kā tās dienvidaustrumu un rietumu robežas bija neaizsargātas, Krievija bieži bija pakļauta iebrukumiem no Āzijas un Eiropas. Mongoļu-tatāru jūgs un Polijas-Lietuvas ekspansija noplicināja ekonomiskās attīstības resursus. Neskatoties uz savu atpalicību, Krievija mēģināja panākt Rietumeiropu. Izšķirošāko mēģinājumu izdarīja Pēteris Lielais 18. gadsimta sākumā. Pēteris enerģiski veicināja modernizāciju un industrializāciju – galvenokārt, lai palielinātu Krievijas militāro spēku. Ārējās ekspansijas politika tika turpināta Katrīnas Lielās vadībā. Cariskās Krievijas pēdējais grūdiens modernizācijas virzienā notika 19. gadsimta otrajā pusē, kad tika likvidēta dzimtbūšana un valdība īstenoja programmas, kas stimulēja valsts ekonomisko attīstību. Valsts veicināja lauksaimniecības eksportu un piesaistīja ārvalstu kapitālu. Tika uzsākta vērienīga dzelzceļa būvniecības programma, ko finansē gan valsts, gan privātie uzņēmumi. Tarifu protekcionisms un koncesijas stimulēja vietējās rūpniecības attīstību. Obligācijas, kas tika izdotas zemes īpašniekiem-muižniekiem kā kompensācija par dzimtcilvēku zaudēšanu, bijušie dzimtcilvēki tika atmaksāti ar “izpirkuma” maksājumiem, tādējādi veidojot nozīmīgu vietējā kapitāla uzkrāšanas avotu. Piespiežot zemniekus pārdot lielāko daļu savas produkcijas par skaidru naudu, lai veiktu šos maksājumus, kā arī tas, ka muižnieki saglabāja labāko zemi, ļāva valstij pārdot lauksaimniecības pārpalikumus ārvalstu tirgos.
Tā sekas bija straujas rūpniecības periods
attīstību, kad vidējais rūpnieciskās ražošanas pieaugums gadā sasniedza 10-12%. Krievijas nacionālais kopprodukts 20 gadu laikā no 1893. līdz 1913. gadam palielinājās trīs reizes. Pēc 1905. gada sāka īstenot premjerministra Stoļipina programmu, kuras mērķis bija veicināt lielas zemnieku saimniecības, izmantojot algotu darbaspēku. Taču līdz Pirmā pasaules kara sākumam Krievijai nebija laika pabeigt iesāktās reformas.
Oktobra revolūcija un pilsoņu karš. Krievijas dalība Pirmajā pasaules karā beidzās ar revolūciju 1917. gada februārī - oktobrī (jaunā stilā - marts - novembris). Šīs revolūcijas dzinējspēks bija zemnieku vēlme izbeigt karu un pārdalīt zemi. Pagaidu valdība, kas nomainīja autokrātiju pēc cara Nikolaja II atteikšanās no troņa 1917. gada februārī un sastāvēja galvenokārt no buržuāzijas pārstāvjiem, tika gāzta 1917. gada oktobrī. Jaunā valdība (Tautas komisāru padome), kuru vadīja kreisie sociāldemokrāti. (boļševiki), kas atgriezās no emigrācijas, pasludināja Krieviju par pasaulē pirmo sociālistisko republiku. Paši pirmie Tautas komisāru padomes dekrēti pasludināja kara beigas un zemnieku mūža un neatņemamās tiesības izmantot zemes īpašniekiem atņemto zemi. Tika nacionalizētas svarīgākās tautsaimniecības nozares - bankas, graudu tirdzniecība, transports, militārā ražošana un naftas rūpniecība. Privātie uzņēmumi ārpus šī "valsts kapitālistiskā" sektora tika pakļauti strādnieku kontrolei ar arodbiedrību un rūpnīcu padomju starpniecību. Līdz 1918. gada vasarai izcēlās pilsoņu karš. Lielākā valsts daļa, tostarp Ukraina, Aizkaukāza un Sibīrija, nonāca boļševiku režīma pretinieku, vācu okupācijas armijas un citu ārvalstu iebrucēju rokās. Neticot boļševiku pozīcijas spēkam, rūpnieki un intelektuāļi atteicās sadarboties ar jauno valdību.
Kara komunisms.Šajā kritiskajā situācijā komunisti uzskatīja par nepieciešamu izveidot centralizētu kontroli pār ekonomiku. 1918. gada otrajā pusē tika nacionalizēti visi lielie un vidējie uzņēmumi un lielākā daļa mazo uzņēmumu. Lai izvairītos no bada pilsētās, varas iestādes rekvizēja labību no zemniekiem. “Melnais tirgus” uzplauka – pārtiku mainīja pret sadzīves priekšmetiem un rūpniecības precēm, kuras strādnieki saņēma kā samaksu nolietoto rubļu vietā. Rūpnieciskā un lauksaimniecības produkcija strauji samazinājās. Komunistiskā partija 1919. gadā atklāti atzina šo situāciju ekonomikā, definējot to kā “kara komunismu”, t.i. "sistemātiska patēriņa regulēšana aplenktā cietoksnī." Varas iestādes kara komunismu sāka uzskatīt par pirmo soli ceļā uz patiesi komunistisku ekonomiku. Kara komunisms ļāva boļševikiem mobilizēt cilvēku un rūpniecības resursus un uzvarēt pilsoņu karā.
Jauna ekonomikas politika. Līdz 1921. gada pavasarim Sarkanā armija lielākoties bija sakāvusi savus pretiniekus. Tomēr ekonomiskā situācija bija katastrofāla. Rūpnieciskā ražošana bija gandrīz 14% no pirmskara līmeņa, un lielākā daļa valsts cieta badu. 1921. gada 1. martā Petrogradas (Sanktpēterburgas) aizsardzības galvenā cietokšņa Kronštates garnizona jūrnieki sacēlās. Partijas jaunā kursa, ko drīzumā nosauca par NEP (jaunā ekonomiskā politika), svarīgākais mērķis bija darba ražīguma paaugstināšana visās ekonomiskās dzīves jomās. Graudu piespiedu sagrābšana apstājās - pārpalikuma apropriācijas sistēma tika aizstāta ar nodokli natūrā, kas tika maksāta kā noteikta daļa no zemnieku saimniecības saražotās produkcijas, kas pārsniedz patēriņa likmi. Pēc nodokļa atskaitīšanas natūrā pārtikas pārpalikums palika zemnieku īpašumā un to varēja pārdot tirgū. Tam sekoja privātās tirdzniecības un privātīpašuma legalizācija, kā arī naudas aprites normalizēšana, krasi samazinot valdības izdevumus un pieņemot sabalansētu budžetu. 1922. gadā Valsts banka izlaida jaunu stabilu naudas vienību, ko nodrošināja zelts un preces — červonecas. Tautsaimniecības “komandējošie augstumi” – degviela, metalurģija un militārā ražošana, transports, bankas un ārējā tirdzniecība – palika tiešā valsts pārziņā un tika finansēti no valsts budžeta. Visiem pārējiem lielajiem nacionalizētajiem uzņēmumiem bija jādarbojas neatkarīgi uz komerciāliem pamatiem. Šiem pēdējiem tika atļauts apvienoties trestos, kuru līdz 1923. gadam bija 478; viņi strādāja apm. 75% no visiem rūpniecībā nodarbinātajiem. Trasti tika aplikti ar tādiem pašiem nodokļiem kā privātajai ekonomikai. Nozīmīgākie smagās rūpniecības tresti tika nodrošināti ar valsts pasūtījumiem; Galvenā kontroles svira pār trastiem bija Valsts banka, kurai bija komerckredītu monopols. Jaunā ekonomiskā politika ātri vien deva veiksmīgus rezultātus. Līdz 1925. gadam rūpnieciskā ražošana bija sasniegusi 75% no pirmskara līmeņa, un lauksaimnieciskā ražošana bija gandrīz pilnībā atjaunota. Tomēr NEP panākumi saskārās Komunistiskajai partijai ar jaunām sarežģītām ekonomiskām un sociālām problēmām.
Diskusija par industrializāciju. Kreiso spēku revolucionāro sacelšanās apspiešana visā Centrāleiropā nozīmēja, ka Padomju Krievijai nelabvēlīgā starptautiskā vidē bija jāsāk sociālistiskā celtniecība. Pasaules un pilsoņu karu izpostītā Krievijas rūpniecība ievērojami atpalika no tolaik attīstīto Eiropas un Amerikas kapitālistisko valstu rūpniecības. Ļeņins NEP sociālo pamatu definēja kā saikni starp nelielu (bet komunistiskās partijas vadītu) pilsētas strādnieku šķiru un lielu, bet izkliedētu zemnieku grupējumu. Lai pēc iespējas virzītos uz sociālismu, Ļeņins ierosināja partijai ievērot trīs pamatprincipus: 1) visos iespējamos veidos veicināt ražošanas, mārketinga un iepirkšanas zemnieku kooperatīvu veidošanos; 2) par primāro industrializācijas uzdevumu uzskatīt visas valsts elektrifikāciju; 3) saglabāt valsts monopolu ārējā tirdzniecībā, lai aizsargātu vietējo rūpniecību no ārvalstu konkurences un izmantotu eksporta ieņēmumus augstas prioritātes importa finansēšanai. Politiskā un valsts vara palika komunistiskajai partijai.
"Cenu šķēres". 1923. gada rudenī sāka parādīties pirmās nopietnās NEP ekonomiskās problēmas. Sakarā ar straujo privātās lauksaimniecības atveseļošanos un atpalikušo valsts rūpniecību, rūpniecības produkcijas cenas pieauga straujāk nekā lauksaimniecības precēm (grafiski attēlotas ar atšķirīgām līnijām, kas atgādina atvērtas šķēres). Tam noteikti bija jānoved pie lauksaimnieciskās ražošanas un rūpniecības preču cenu samazināšanās. 46 vadošie partijas biedri Maskavā publicēja atklātu vēstuli, protestējot pret šo virzienu ekonomikas politikā. Viņi uzskatīja, ka ir nepieciešams visos iespējamos veidos paplašināt tirgu, stimulējot lauksaimniecisko ražošanu.
Buharins un Preobraženskis. 46. paziņojums (drīz kļūs pazīstams kā “Maskavas opozīcija”) iezīmēja sākumu plašai partijas iekšējai diskusijai, kas skāra marksistiskā pasaules uzskata pamatus. Tās iniciatori N. I. Buharins un E. N. Preobraženskis pagātnē bija draugi un politiskie līdzstrādnieki (viņi bija populārās partijas mācību grāmatas “Komunisma ABC” līdzautori). Buharins, kurš vadīja labējo opozīciju, veicināja lēnas un pakāpeniskas industrializācijas kursu. Preobraženskis bija viens no kreisās (“trockistu”) opozīcijas līderiem, kas iestājās par paātrinātu industrializāciju. Buharins pieļāva, ka rūpniecības attīstības finansēšanai nepieciešamais kapitāls nāks no zemnieku augošajiem ietaupījumiem. Tomēr lielais vairums zemnieku joprojām bija tik nabadzīgi, ka dzīvoja galvenokārt no naturālās lauksaimniecības, visus savus niecīgos naudas ienākumus izmantoja savām vajadzībām un gandrīz nebija uzkrājumu. Tikai kulaki pārdeva pietiekami daudz gaļas un graudu, lai ļautu sev veidot lielus uzkrājumus. Eksportētie graudi atnesa līdzekļus tikai neliela apjoma mašīnbūves produkcijas importam – īpaši pēc tam, kad sāka ievest dārgas patēriņa preces pārdošanai turīgajiem pilsētniekiem un zemniekiem. 1925. gadā valdība atļāva kulakiem nomāt zemi no nabadzīgajiem zemniekiem un algot saimniecības strādniekus. Buharins un Staļins apgalvoja, ka, ja zemnieki bagātināsies, palielināsies graudu apjoms, ko pārdod, (kas palielinātu eksportu) un naudas noguldījumi Valsts bankā. Rezultātā viņi uzskatīja, ka valstij vajadzētu industrializēties, un kulakam "jāizaug par sociālismu". Preobraženskis norādīja, ka ievērojamam rūpnieciskās ražošanas pieaugumam būtu nepieciešami lieli ieguldījumi jaunās iekārtās. Proti, ja netiks veikti pasākumi, iekārtu nolietojuma dēļ ražošana kļūs vēl nerentablāka, un kopējais ražošanas apjoms samazināsies. Lai izkļūtu no situācijas, kreisā opozīcija ierosināja sākt paātrinātu industrializāciju un ieviest ilgtermiņa valsts ekonomikas plānu. Galvenais jautājums palika, kā atrast straujai rūpniecības izaugsmei nepieciešamo kapitālieguldījumu. Preobraženska atbilde bija programma, ko viņš nosauca par "sociālistisko uzkrāšanos". Valstij nācās izmantot savu monopolstāvokli (īpaši importa jomā), lai pēc iespējas palielinātu cenas. Progresīvajai nodokļu sistēmai bija jāgarantē lieli naudas ieņēmumi no kulakiem. Tā vietā, lai piešķirtu kredītus priekšroka bagātākajiem (tātad kredītspējīgākajiem) zemniekiem, Valsts bankai būtu jādod priekšroka kooperatīviem un kolhoziem, kas sastāv no nabadzīgajiem un vidējiem zemniekiem, kuri spētu iegādāties lauksaimniecības tehniku un ātri palielināt ražu, ieviešot modernus. lauksaimniecības metodes.
Starptautiskās attiecības. Izšķiroša nozīme bija arī jautājumam par valsts attiecībām ar kapitālistiskās pasaules vadošajām industriālajām lielvarām. Staļins un Buharins paredzēja, ka Rietumu ekonomiskā uzplaukums, kas sākās 20. gadsimta 20. gadu vidū, turpināsies ilgu laiku – tas bija pamatnosacījums viņu industrializācijas teorijai, ko finansē arvien pieaugošais graudu eksports. Trockis un Preobraženskis savukārt pieļāva, ka pēc dažiem gadiem šis ekonomiskais uzplaukums beigsies ar dziļu ekonomisko krīzi. Šī nostāja veidoja pamatu viņu straujās industrializācijas teorijai, ko finansēja tūlītējs vērienīgs izejvielu eksports par izdevīgām cenām – lai, iestājoties krīzei, jau būtu industriālā bāze valsts paātrinātai attīstībai. Trockis iestājās par ārvalstu investīciju piesaisti (“koncesijām”), par ko savulaik runāja arī Ļeņins. Viņš cerēja izmantot pretrunas starp imperiālistiskajām varām, lai izkļūtu no starptautiskās izolācijas režīma, kurā valsts atradās. Partijas un valsts vadība galvenos draudus saskatīja iespējamajā karā ar Lielbritāniju un Franciju (kā arī ar to Austrumeiropas sabiedrotajiem - Poliju un Rumāniju). Lai pasargātu sevi no šāda apdraudējuma, diplomātiskās attiecības ar Vāciju tika nodibinātas pat Ļeņina laikā (Rapallo, 1922. gada marts). Vēlāk, saskaņā ar slepenu vienošanos ar Vāciju, tika apmācīti vācu virsnieki, un Vācijai tika izmēģināti jauni ieroču veidi. Savukārt Vācija sniedza Padomju Savienībai būtisku palīdzību militārās produkcijas ražošanai paredzēto smagās rūpniecības uzņēmumu celtniecībā.
NEP beigas. Līdz 1926. gada sākumam algu iesaldēšana ražošanā kopā ar partijas un valdības ierēdņu, privāttirgotāju un turīgo zemnieku labklājības pieaugumu izraisīja strādnieku neapmierinātību. Maskavas un Ļeņingradas partiju organizāciju vadītāji L. B. Kameņevs un G. I. Zinovjevs, uzstājoties pret Staļinu, izveidoja vienotu kreiso opozīciju blokā ar trockistiem. Staļina birokrātiskais aparāts viegli tika galā ar opozicionāriem, noslēdzot aliansi ar Buharinu un citiem mērenajiem. Buharīnisti un staļinisti apsūdzēja trockistus “pārmērīgā industrializācijā”, izmantojot zemnieku “ekspluatāciju”, ekonomikas un strādnieku un zemnieku savienības graušanā. 1927. gadā, ja nebija investīciju, rūpniecības preču ražošanas izmaksas turpināja pieaugt un dzīves līmenis pazeminājās. Lauksaimnieciskās ražošanas pieaugums apstājās, jo radās preču deficīts: zemnieki nebija ieinteresēti pārdot savu lauksaimniecības produkciju par zemām cenām. Lai paātrinātu rūpniecības attīstību, pirmais piecu gadu plāns tika izstrādāts un 1927. gada decembrī apstiprināts partijas 15. kongresā.
Maizes nemieri. 1928. gada ziema bija ekonomiskās krīzes slieksnis. Lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas netika paaugstinātas, un strauji kritās graudu pārdošana valstij. Tad valsts atgriezās pie tiešas graudu atsavināšanas. Tas skāra ne tikai kulakus, bet arī vidējos zemniekus. Reaģējot uz to, zemnieki samazināja ražu, un graudu eksports praktiski tika pārtraukts.
Pagriezies pa kreisi. Valdības reakcija bija radikālas izmaiņas ekonomikas politikā. Lai nodrošinātu resursus straujai izaugsmei, partija sāka organizēt zemniekus par valsts kontrolē esošu kolhozu sistēmu.
Revolūcija no augšas. 1929. gada maijā partijas opozīcija tika sagrauta. Trockis tika deportēts uz Turciju; Buharins, A. I. Rykovs un M. P. Tomskis tika atcelti no vadošajiem amatiem; Zinovjevs, Kameņevs un citi vājāki opozicionāri kapitulēja Staļinam, publiski atsakoties no saviem politiskajiem uzskatiem. 1929. gada rudenī, tūlīt pēc ražas novākšanas, Staļins deva pavēli sākt pilnīgu kolektivizāciju.
Lauksaimniecības kolektivizācija. Līdz 1929. gada novembra sākumam apm. 70 tūkstoši kolhozu, kurās bija gandrīz tikai trūcīgie vai bezzemnieku zemnieki, kurus piesaistīja valsts palīdzības solījumi. Tie veidoja 7% no visu zemnieku ģimeņu kopskaita, un tiem piederēja mazāk nekā 4% no apstrādātās zemes. Staļins izvirzīja partijai uzdevumu paātrināt visas lauksaimniecības nozares kolektivizāciju. 1930. gada sākumā Centrālās komitejas lēmums noteica tā termiņu - līdz 1930. gada rudenim galvenajos graudkopības reģionos un līdz 1931. gada rudenim pārējos reģionos. Tajā pašā laikā Staļins ar pārstāvju starpniecību un presē pieprasīja paātrināt šo procesu, apspiežot jebkādu pretestību. Daudzās jomās pilnīga kolektivizācija tika veikta līdz 1930. gada pavasarim. 1930. gada pirmajos divos mēnešos apm. 10 miljonus zemnieku saimniecību apvienoja kolhozos. Nabadzīgākie un bezzemnieku zemnieki kolektivizāciju uztvēra kā savu bagātāko tautiešu īpašuma sadalīšanu. Tomēr vidējo zemnieku un kulaku vidū kolektivizācija izraisīja milzīgu pretestību. Sākās plaši izplatīta mājlopu kaušana. Līdz martam liellopu populācija bija samazinājusies par 14 miljoniem; Tika nokauts arī liels skaits cūku, kazu, aitu un zirgu. 1930. gada martā, ņemot vērā pavasara sējas kampaņas neveiksmes draudus, Staļins pieprasīja uz laiku apturēt kolektivizācijas procesu un apsūdzēja vietējās amatpersonas "pārmērībās". Zemniekiem pat ļāva pamest kolhozus, un līdz 1. jūlijam apm. 8 miljoni ģimeņu pameta kolhozus. Taču rudenī, pēc ražas novākšanas, kolektivizācijas kampaņa atsākās un pēc tam neapstājās. Līdz 1933. gadam vairāk nekā trīs ceturtdaļas apstrādātās zemes un vairāk nekā trīs piektdaļas zemnieku saimniecību bija kolektivizētas. Visi turīgie zemnieki tika “atsavināti”, viņu īpašums un labība tika konfiscēta. Kooperatīvos (kolhozos) zemniekiem bija jāpiegādā valstij noteikts produkcijas apjoms; samaksa tika veikta atkarībā no katras personas darba ieguldījuma (“darba dienu” skaita). Valsts noteiktās iepirkuma cenas bija ārkārtīgi zemas, savukārt nepieciešamās piegādes bija lielas, dažkārt pārsniedzot visu ražu. Taču kolhozniekiem bija atļauts izmantot 0,25-1,5 hektāru lielus personīgos zemes gabalus atkarībā no valsts reģiona un zemes kvalitātes. Šie zemes gabali, kuru produkciju drīkstēja realizēt kolhozu tirgos, nodrošināja ievērojamu daļu pilsētas iedzīvotāju pārtikas un pabaroja pašus zemniekus. Otrā tipa saimniecību bija daudz mazāk, taču tām tika piešķirta labāka zeme un labāk nodrošināta ar lauksaimniecības tehniku. Šīs valsts saimniecības sauca par valsts saimniecībām un darbojās kā rūpniecības uzņēmumi. Laukstrādnieki šeit saņēma algu naudā un viņiem nebija tiesību uz zemes gabalu. Bija acīmredzams, ka kolektivizētām zemnieku saimniecībām būs vajadzīgs ievērojams daudzums tehnikas, īpaši traktoru un kombainu. Organizējot mašīnu un traktoru stacijas (MTS), valsts radīja efektīvu kontroles līdzekli pār zemnieku kolhoziem. Katra MTS uz līguma pamata apkalpoja vairākus kolhozus par samaksu skaidrā naudā vai (galvenokārt) natūrā. 1933. gadā RSFSR bija 1857 MTS ar 133 tūkstošiem traktoru un 18 816 kombainiem, kas apstrādāja 54,8% no kolhozu sētajām platībām.
Kolektivizācijas sekas. Pirmais piecu gadu plāns paredzēja no 1928. līdz 1933. gadam palielināt lauksaimniecisko ražošanu par 50%. Taču kolektivizācijas kampaņu, kas atsākās 1930. gada rudenī, pavadīja ražošanas samazināšanās un mājlopu kaušana. Līdz 1933. gadam kopējais liellopu skaits lauksaimniecībā bija samazinājies no vairāk nekā 60 miljoniem dzīvnieku līdz nepilniem 34 miljoniem.Zirgu skaits samazinājās no 33 miljoniem līdz 17 miljoniem; cūkas - no 19 miljoniem līdz 10 miljoniem; aitas - no 97 līdz 34 miljoniem; kazas - no 10 līdz 3 milj.Tikai 1935. gadā, kad Harkovā, Staļingradā un Čeļabinskā tika uzceltas traktoru rūpnīcas, traktoru skaits kļuva pietiekams, lai atjaunotu to kopējās vilces jaudas līmeni, kāds bija zemnieku saimniecībām 1928. gadā. Kopējā graudu raža, kas 1928. gadā pārsniedza 1913. gada līmeni un sastādīja 76,5 miljonus tonnu, līdz 1933. gadam tas samazinājās līdz 70 miljoniem tonnu, neskatoties uz apstrādājamās zemes platības pieaugumu. Kopumā no 1928. līdz 1933. gadam lauksaimnieciskā ražošana samazinājās par aptuveni 20%. Straujās industrializācijas sekas bija ievērojams pilsētnieku skaita pieaugums, kas radīja vajadzību pēc stingri racionālas pārtikas sadales. Situāciju pasliktināja globālā ekonomiskā krīze, kas sākās 1929. gadā. Līdz 1930. gadam graudu cenas pasaules tirgū bija strauji samazinājušās - tieši tad, kad bija jāieved liels daudzums rūpniecisko iekārtu, nemaz nerunājot par lauksaimniecībai nepieciešamajiem traktoriem un kombainiem. (galvenokārt no ASV un Vācijas). Lai samaksātu par importu, bija nepieciešams eksportēt graudus milzīgos daudzumos. 1930. gadā tika izvesti 10% no savāktajiem graudiem, bet 1931. gadā - 14%. Graudu eksporta un kolektivizācijas rezultāts bija bads. Sliktākā situācija bija Volgas reģionā un Ukrainā, kur zemnieku pretestība kolektivizācijai bija visspēcīgākā. 1932.-1933.gada ziemā badā nomira vairāk nekā 5 miljoni cilvēku, bet vēl vairāk tika nosūtīti trimdā. Līdz 1934. gadam vardarbība un bads beidzot salauza zemnieku pretestību. Lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija izraisīja letālas sekas. Zemnieki vairs nejutās kā saimnieki uz zemes. Būtisku un neatgriezenisku kaitējumu saimniekošanas kultūrai radīja turīgo iznīcināšana, t.i. prasmīgākais un strādīgākais zemnieks. Neraugoties uz sējumu mehanizāciju un paplašināšanu, attīstot jaunas zemes neapstrādātajās zemēs un citās platībās, iepirkuma cenu pieaugumu un pensiju un citu sociālo pabalstu ieviešanu kolhozniekiem, darba ražīgums kolhozos un valsts saimniecībās ievērojami atpalika. atpaliek no līmeņa, kāds pastāvēja uz personīgajiem zemes gabaliem un tā tālāk.vairāk Rietumos, un bruto lauksaimnieciskā ražošana arvien vairāk atpalika no iedzīvotāju skaita pieauguma. Darba stimulu trūkuma dēļ lauksaimniecības tehnika un iekārtas kolhozos un sovhozos parasti bija slikti uzturētas, sēklas un mēslojums tika izlietots nelietderīgi, un ražas zaudējumi bija milzīgi. Kopš 1970. gadiem, neskatoties uz to, ka apm. 20% darbaspēka (ASV un Rietumeiropas valstīs - mazāk nekā 4%), Padomju Savienība kļuva par pasaulē lielāko graudu importētāju.
Piecu gadu plāni. Kolektivizācijas izmaksu pamatojums bija jaunas sabiedrības celtniecība PSRS. Šis mērķis neapšaubāmi izraisīja entuziasmu daudzos miljonos cilvēku, īpaši tajā paaudzē, kas uzauga pēc revolūcijas. 20. gadsimta 20. un 30. gados miljoniem jauniešu uzskatīja, ka izglītība un darbs partijās ir atslēga uz augšu pa sociālajām kāpnēm. Ar masu mobilizācijas palīdzību tika panākta nepieredzēti strauja rūpniecības izaugsme tieši laikā, kad Rietumi pārdzīvoja akūtu ekonomisko krīzi. Pirmā piecu gadu plāna laikā (1928-1933) apm. 1500 lielas rūpnīcas, tostarp metalurģijas rūpnīcas Magņitogorskā un Novokuzņeckā; lauksaimniecības tehnikas un traktoru rūpnīcas Rostovā pie Donas, Čeļabinskā, Staļingradā, Saratovā un Harkovā; ķīmiskās rūpnīcas Urālos un smagās mašīnbūves rūpnīcas Kramatorskā. Urālos un Volgas reģionā radās jauni naftas ieguves, metālu ražošanas un ieroču ražošanas centri. Sākās jaunu dzelzceļu un kanālu būve, kurā arvien lielāku lomu spēlēja atņemto zemnieku piespiedu darbs. Pirmā piecu gadu plāna īstenošanas rezultāti. Otrā un trešā piecgades plāna paātrinātās īstenošanas periodā (1933-1941) tika ņemtas vērā un izlabotas daudzas kļūdas, kas tika pieļautas pirmā plāna īstenošanas laikā. Šajā masu represiju periodā sistemātiska piespiedu darba izmantošana NKVD pakļautībā kļuva par svarīgu ekonomikas sastāvdaļu, īpaši kokrūpniecībā un zelta ieguves rūpniecībā, kā arī jaunos būvniecības projektos Sibīrijā un Tālajos Ziemeļos. Ekonomiskās plānošanas sistēma, kāda tā tika izveidota 20. gadsimta 30. gados, pastāvēja bez būtiskām izmaiņām līdz 80. gadu beigām. Sistēmas būtība bija plānošana, ko veica birokrātiskā hierarhija, izmantojot komandu metodes. Hierarhijas augšgalā atradās Politbirojs un Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas vadīja augstāko ekonomisko lēmējinstitūciju – Valsts plānošanas komiteju (Gosplan). Valsts plānošanas komitejas pakļautībā bija vairāk nekā 30 ministrijas, kas sadalītas "galvenajos departamentos", kas atbild par konkrētiem ražošanas veidiem, apvienoti vienā nozarē. Šīs ražošanas piramīdas pamatā bija primārās ražošanas vienības - rūpnīcas un rūpnīcas, kolektīvie un valsts lauksaimniecības uzņēmumi, raktuves, noliktavas utt. Katra no šīm struktūrvienībām bija atbildīga par konkrētas plāna daļas īstenošanu, ko noteica (pamatojoties uz ražošanas apjomu un izmaksām vai apgrozījumu) augstāka līmeņa iestādes, un saņēma savu plānoto resursu kvotu. Šis modelis tika atkārtots katrā hierarhijas līmenī. Centrālās plānošanas aģentūras nosaka mērķa skaitļus saskaņā ar tā saukto “materiālu bilanču” sistēmu. Katra ražošanas vienība katrā hierarhijas līmenī vienojās ar augstāku iestādi par tās plāniem nākamajam gadam. Praksē tas nozīmēja plāna kratīšanu: visi zemāk vēlējās izdarīt minimumu un saņemt maksimumu, savukārt visi augstākie vēlējās iegūt pēc iespējas vairāk un dot pēc iespējas mazāk. No panāktajiem kompromisiem radās “līdzsvarots” vispārējais plāns.
Naudas loma. Plānu kontrolskaitļi tika uzrādīti fiziskās vienībās (tonnas naftas, apavu pāri utt.), taču arī naudai plānošanas procesā bija svarīga, lai arī pakārtota loma. Izņemot ārkārtēja deficīta periodus (1930-1935, 1941-1947), kad pamata patēriņa preces tika normētas, visas preces parasti nonāca pārdošanā. Nauda bija arī bezskaidras naudas norēķinu līdzeklis - tika pieņemts, ka katram uzņēmumam jāsamazina ražošanas skaidrās naudas izmaksas, lai tas būtu nosacīti rentabls, un Valsts bankai katram uzņēmumam būtu jāpiešķir limiti. Visas cenas tika stingri kontrolētas; Tādējādi naudai tika piešķirta tikai pasīva ekonomiskā loma kā uzskaites līdzeklim un patēriņa normēšanas metodei.
Sociālisma uzvara. Kominternes 7. kongresā 1935. gada augustā Staļins paziņoja, ka "Padomju Savienībā ir sasniegta pilnīga un galīga sociālisma uzvara". Šis apgalvojums – ka Padomju Savienība izveidoja sociālistisku sabiedrību – kļuva par nesatricināmu padomju ideoloģijas dogmu.
Liels terors. Tikuši galā ar zemniekiem, pārņēmuši kontroli pār strādnieku šķiru un izaudzinājuši paklausīgu inteliģenci, Staļins un viņa atbalstītāji ar lozungu “šķiru cīņas saasināšana” sāka partijas attīrīšanu. Pēc 1934. gada 1. decembra (šajā dienā Staļina aģenti nogalināja Ļeņingradas partijas organizācijas sekretāru S. M. Kirovu) notika vairākas politiskās prāvas, un pēc tam tika iznīcināti gandrīz visi vecie partijas kadri. Ar vācu izlūkdienestu safabricēto dokumentu palīdzību daudzi Sarkanās armijas augstākās vadības pārstāvji tika represēti. 5 gadu laikā vairāk nekā 5 miljoni cilvēku tika nošauti vai nosūtīti piespiedu darbā NKVD nometnēs.
Pēckara rekonstrukcija. Otrais pasaules karš izraisīja postījumus Padomju Savienības rietumu reģionos, bet paātrināja Urālu-Sibīrijas reģiona rūpniecības izaugsmi. Rūpnieciskā bāze pēc kara tika ātri atjaunota: to veicināja rūpniecisko iekārtu izvešana no Austrumvācijas un padomju okupētās Mandžūrijas. Turklāt Gulaga nometnes atkal saņēma vairāku miljonu dolāru papildināšanu no vācu karagūstekņiem un bijušajiem padomju karagūstekņiem, kas apsūdzēti nodevībā. Galvenās prioritātes joprojām bija smagā un militārā rūpniecība. Īpaša uzmanība tika pievērsta kodolenerģijas attīstībai, galvenokārt ieroču vajadzībām. Pirmskara pārtikas un patēriņa preču piegādes līmenis tika sasniegts jau 50. gadu sākumā.
Hruščova reformas. Staļina nāve 1953. gada martā pielika punktu teroram un represijām, kas kļuva arvien plašākas, atgādinot pirmskara laikus. Partijas politikas mīkstināšana N. S. Hruščova vadībā no 1955. līdz 1964. gadam tika saukta par “atkusni”. Miljoniem politieslodzīto ir atgriezušies no Gulaga nometnēm; lielākā daļa no viņiem tika reabilitēti. Ievērojami lielāku uzmanību piecu gadu plānos sāka pievērst patēriņa preču ražošanai un mājokļu celtniecībai. Pieauga lauksaimnieciskās ražošanas apjoms; algas pieauga, obligātās piegādes un nodokļi samazinājās. Lai palielinātu ienesīgumu, kolhozus un sovhozus palielināja un sadalīja, dažkārt bez īpašiem panākumiem. Lielas lielas valsts saimniecības tika izveidotas neapstrādātu un papuvju attīstības laikā Altajajā un Kazahstānā. Šajās zemēs raža tika ražota tikai gados ar pietiekamu nokrišņu daudzumu, apmēram trīs no katriem pieciem gadiem, taču tās ļāva ievērojami palielināt vidējo novākto graudu daudzumu. MTS sistēma tika likvidēta, un kolhozi saņēma savu lauksaimniecības tehniku. Tika attīstīti Sibīrijas hidroelektrostacijas, naftas un gāzes resursi; Tur radās lieli zinātnes un rūpniecības centri. Daudzi jaunieši devās uz neapstrādātajām Sibīrijas zemēm un būvlaukumiem, kur birokrātiskie rīkojumi bija salīdzinoši mazāk stingri nekā valsts Eiropas daļā. Hruščova mēģinājumi paātrināt ekonomisko attīstību drīz vien saskārās ar administratīvā aparāta pretestību. Hruščovs mēģināja decentralizēt ministrijas, daudzas to funkcijas nododot jaunām reģionālajām ekonomikas padomēm (ekonomikas padomēm). Ekonomistu vidū izcēlās debates par reālistiskākas cenu noteikšanas sistēmas izstrādi un reālas autonomijas piešķiršanu rūpniecības direktoriem. Hruščovs plānoja ievērojami samazināt militāros izdevumus, kas izrietēja no doktrīnas par “mierīgu līdzāspastāvēšanu” ar kapitālistisko pasauli. 1964. gada oktobrī Hruščovu no amata atcēla konservatīvās partijas birokrātu, centrālā plānošanas aparāta un padomju militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvju koalīcija.
Stagnācijas periods. Jaunais padomju līderis L.I.Brežņevs ātri vien atcēla Hruščova reformas. Ar Čehoslovākijas okupāciju 1968. gada augustā viņš iznīcināja jebkādas cerības Austrumeiropas centralizētajām ekonomikām izstrādāt savus sabiedrības modeļus. Vienīgā straujā tehnoloģiskā progresa joma bija ar militāro rūpniecību saistītās nozarēs - zemūdeņu, raķešu, lidmašīnu, militārās elektronikas ražošanā un kosmosa programmā. Tāpat kā iepriekš, patēriņa preču ražošanai netika pievērsta īpaša uzmanība. Liela mēroga meliorācija ir radījusi katastrofālas sekas videi un sabiedrības veselībai. Piemēram, kokvilnas monokultūras ieviešanas izmaksas Uzbekistānā bija Arāla jūras bargais seklums, kas līdz 1973. gadam bija ceturtā lielākā iekšzemes ūdenstilpe pasaulē.
Ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās. Brežņeva un viņa tiešo pēcteču vadīšanas laikā padomju ekonomikas attīstība ārkārtīgi palēninājās. Un tomēr lielākā daļa iedzīvotāju varētu droši paļauties uz nelielām, bet garantētām algām, pensijām un pabalstiem, cenu kontroli pār pamata patēriņa precēm, bezmaksas izglītību un veselības aprūpi un praktiski bezmaksas, kaut arī vienmēr deficītu, mājokli. Lai uzturētu iztikas minimumu, no Rietumiem tika ievesti lieli graudu un dažādu patēriņa preču apjomi. Tā kā galvenais padomju eksports - galvenokārt nafta, gāze, kokmateriāli, zelts, dimanti un ieroči - nodrošināja nepietiekamu cietās valūtas daudzumu, padomju ārējais parāds 1976. gadā sasniedza 6 miljardus ASV dolāru un turpināja strauji pieaugt.
Sabrukuma periods. 1985. gadā M. S. Gorbačovs kļuva par PSKP CK ģenerālsekretāru. Viņš ieņēma šo amatu, pilnībā apzinoties, ka ir nepieciešamas radikālas ekonomiskās reformas, kuras viņš uzsāka ar saukli "pārstrukturēšana un paātrināšana". Darba ražīguma paaugstināšanai – t.i. lai izmantotu ātrāko veidu, kā nodrošināt ekonomisko izaugsmi, viņš atļāva palielināt algas un ierobežoja degvīna tirdzniecību, cerot apturēt iedzīvotāju nikno reibumu. Taču ieņēmumi no degvīna pārdošanas bija galvenais valsts ienākumu avots. Šo ienākumu zaudēšana un augstākas algas palielināja budžeta deficītu un palielināja inflāciju. Turklāt degvīna tirdzniecības aizliegums atdzīvināja pazemes tirdzniecību ar mēnessērdzību; Narkotiku lietošana ir strauji palielinājusies. 1986. gadā ekonomika piedzīvoja šausmīgu šoku pēc sprādziena Černobiļas atomelektrostacijā, kas izraisīja radioaktīvo piesārņojumu lielās Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijās. Līdz 1989.-1990. gadam Padomju Savienības ekonomika caur Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi (CMEA) bija cieši saistīta ar Bulgārijas, Polijas, Čehoslovākijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR), Ungārijas, Rumānijas, Mongolijas, Kubas un Vjetnama. Visām šīm valstīm PSRS bija galvenais naftas, gāzes un rūpniecības izejvielu avots, un pretī tā saņēma no tām mašīnbūves izstrādājumus, patēriņa preces un lauksaimniecības produktus. Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada vidū noveda pie Comecon iznīcināšanas. 1990. gada augustā visi jau saprata, ka radikālas reformas, kuru mērķis ir veicināt privāto iniciatīvu, ir neizbēgamas. Gorbačovs un viņa galvenais politiskais oponents RSFSR prezidents B. N. Jeļcins kopīgi izvirzīja ekonomistu S. S. Šataļina un G. A. Javļinska izstrādāto strukturālo reformu programmu “500 dienas”, kas paredzēja atbrīvot no valsts kontroles un lielāko daļu valsts ekonomikas privatizēt organizēti, nesamazinot iedzīvotāju dzīves līmeni. Tomēr, lai izvairītos no konfrontācijas ar centrālās plānošanas sistēmas aparātu, Gorbačovs atteicās apspriest programmu un tās īstenošanu praksē. 1991. gada sākumā valdība mēģināja ierobežot inflāciju, ierobežojot naudas piedāvājumu, taču milzīgais budžeta deficīts turpināja palielināties, jo savienības republikas atteicās pārskaitīt nodokļus uz centru. 1991. gada jūnija beigās Gorbačovs un lielākās daļas republiku prezidenti vienojās noslēgt savienības līgumu, lai saglabātu PSRS, piešķirot republikām jaunas tiesības un pilnvaras. Bet ekonomika jau bija bezcerīgā stāvoklī. Ārējā parāda apmērs tuvojās 70 miljardiem dolāru, ražošana saruka gandrīz par 20% gadā, un inflācijas rādītāji pārsniedza 100% gadā. Kvalificētu speciālistu emigrācija pārsniedza 100 tūkstošus cilvēku gadā. Lai glābtu ekonomiku, padomju vadībai papildus reformām bija nepieciešama nopietna Rietumu lielvaru finansiāla palīdzība. Septiņu vadošo rūpnieciski attīstīto valstu līderu jūlija sanāksmē Gorbačovs lūdza viņiem palīdzību, taču atbildi neatrada.
KULTŪRA
PSRS vadība lielu nozīmi piešķīra jaunas, padomju kultūras veidošanai - "nacionāla pēc formas, sociālistiska pēc satura". Tika pieņemts, ka kultūras ministrijām savienības un republikas līmenī nacionālās kultūras attīstība jāpakārto tām pašām ideoloģiskajām un politiskajām vadlīnijām, kas valdīja visās ekonomiskās un sabiedriskās dzīves nozarēs. Ar šo uzdevumu nebija viegli tikt galā daudznacionālā valstī ar vairāk nekā 100 valodām. Veidojot nacionāli valstiskus veidojumus lielākajai daļai valsts tautu, partijas vadība stimulēja nacionālo kultūru attīstību pareizajā virzienā; piemēram, 1977. gadā gruzīnu valodā tika izdotas 2500 grāmatas ar tirāžu 17,7 miljoni eksemplāru. un 2200 grāmatas uzbeku valodā ar tirāžu 35,7 miljoni eksemplāru. Līdzīga situācija bija arī citās savienības un autonomajās republikās. Kultūras tradīciju trūkuma dēļ lielākā daļa grāmatu bija tulkojumi no citām valodām, galvenokārt no krievu valodas. Padomju režīma uzdevumu kultūras jomā pēc oktobra divas konkurējošas ideologu grupas saprata atšķirīgi. Pirmā, kas sevi uzskatīja par vispārējas un pilnīgas dzīves atjaunošanas veicinātāju, prasīja izšķirošu pārtraukumu ar “vecās pasaules” kultūru un jaunas, proletāriskas kultūras radīšanu. Ievērojamākais ideoloģisko un māksliniecisko jauninājumu vēstnesis bija futūrists dzejnieks Vladimirs Majakovskis (1893-1930), viens no avangarda literārās grupas Kreisā fronte (LEF) līderiem. Viņu pretinieki, kurus sauca par "ceļotājiem", uzskatīja, ka ideoloģiskā atjaunošana nav pretrunā ar Krievijas un pasaules kultūras progresīvo tradīciju turpināšanu. Proletāriskās kultūras piekritēju iedvesmotājs un vienlaikus “ceļotāju” mentors bija rakstnieks Maksims Gorkijs (A.M. Peškovs, 1868-1936), kurš slavu ieguva pirmsrevolūcijas Krievijā. 30. gados partija un valsts nostiprināja kontroli pār literatūru un mākslu, izveidojot vienotas vissavienības radošās organizācijas. Pēc Staļina nāves 1953. gadā sākās piesardzīga un arvien dziļāka padomju varas laikā paveiktā boļševiku kultūras ideju stiprināšanai un attīstībai analīze, un nākamajā desmitgadē notika rūgšana visās padomju dzīves jomās. Ideoloģisko un politisko represiju upuru vārdi un darbi ir izkļuvuši no pilnīgas aizmirstības, pieaugusi ārzemju literatūras ietekme. Padomju kultūra sāka atdzīvoties periodā, ko kopā sauc par “atkusni” (1954-1956). Izveidojās divas kultūras darbinieku grupas - "liberāļi" un "konservatīvie", kas tika pārstāvēti dažādos oficiālajos izdevumos.
Izglītība. Padomju vadība lielu uzmanību un resursus veltīja izglītībai. Valstī, kurā vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju nemācēja lasīt, analfabētisms tika praktiski izskausts 20. gadsimta 30. gados ar vairāku masu kampaņu palīdzību. 1966. gadā 80,3 miljoniem cilvēku jeb 34% iedzīvotāju bija vidējā specializētā, nepabeigta vai pabeigta augstākā izglītība; ja 1914.gadā Krievijā mācījās 10,5 miljoni cilvēku, tad 1967.gadā, kad tika ieviesta vispārējā obligātā vidējā izglītība, bija 73,6 miljoni.1989.gadā PSRS bērnudārzos un bērnudārzos bija 17,2 miljoni skolēnu, 39,7 miljoni sākumskolas. skolēnu un 9,8 miljonu vidusskolēnu. Atkarībā no valsts vadības lēmumiem zēni un meitenes mācījās vidusskolās, dažreiz kopā, dažreiz atsevišķi, dažreiz 10 gadus, dažreiz 11. Skolēniem, kurus gandrīz pilnībā nosedz Pionieru un Komjaunatnes organizācijas, bija pilnībā jāuzrauga, visu progresu un uzvedību. 1989. gadā padomju augstskolās bija 5,2 miljoni pilna laika studentu un vairāki miljoni nepilna laika vai vakara studentu. Pirmais akadēmiskais grāds pēc absolvēšanas bija doktora grāds. Lai to iegūtu, bija nepieciešama augstākā izglītība, neliela darba pieredze vai absolvēšana un disertācijas aizstāvēšana savā specialitātē. Augstākais akadēmiskais grāds zinātņu doktors parasti tika iegūts tikai pēc 15-20 gadu profesionāla darba un ar lielu publicēto zinātnisko darbu skaitu.
Zinātnes un akadēmiskās institūcijas. Padomju Savienībā tika panākts ievērojams progress dažās dabaszinātnēs un militārajās tehnoloģijās. Tas notika, neskatoties uz partijas birokrātijas ideoloģisko spiedienu, kas aizliedza un atcēla veselas zinātnes nozares, piemēram, kibernētiku un ģenētiku. Pēc Otrā pasaules kara valsts savus labākos prātus vērsa uz kodolfizikas un lietišķās matemātikas attīstību un to praktisko pielietojumu. Fiziķi un raķešu zinātnieki varētu paļauties uz dāsnu finansiālu atbalstu savam darbam. Krievija tradicionāli ir radījusi izcilus teorētiskos zinātniekus, un šī tradīcija turpinājās arī Padomju Savienībā. Intensīvu un daudzpusēju pētniecisko darbību nodrošināja PSRS Zinātņu akadēmijas un Savienības Republiku akadēmiju sastāvā ietilpstošo pētniecības institūtu tīkls, kas aptver visas zināšanu jomas - gan dabaszinātnes, gan humanitārās zinātnes.
Tradīcijas un svētki. Viens no pirmajiem padomju vadības uzdevumiem bija veco, galvenokārt baznīcas svētku, likvidēšana un revolucionāro svētku ieviešana. Sākumā tika atcelta pat svētdiena un Jaunais gads. Galvenie padomju revolucionārie svētki bija 7. novembris – 1917. gada Oktobra revolūcijas svētki un 1. maijs – starptautiskās strādnieku solidaritātes diena. Abas tika svinētas divas dienas. Visās valsts pilsētās tika organizētas masu demonstrācijas, lielajos administratīvajos centros notika militārās parādes; Vislielākā un iespaidīgākā bija parāde Maskavā Sarkanajā laukumā. Skatīt zemāk

1913. gadā topošais pirmās sociālistiskās valsts vadītājs V.I. Ļeņins, būdams unitārs kā Markss un Engelss, rakstīja, ka centralizēta liela valsts "ir milzīgs vēsturisks solis uz priekšu no viduslaiku sadrumstalotības uz visu valstu nākotnes sociālistisko vienotību". Laika posmā no 1917. gada februāra līdz oktobrim sabruka gadsimtiem vecā Krievijas valstiskā vienotība - tās teritorijā izveidojās vairākas buržuāziski nacionālistiskas valdības (Centrālā Rada Ukrainā, kazaku aprindas pie Donas, Terekas un Orenburgas, Kurultai Krimā, nacionālās padomes Aizkaukāzā un Baltijas valstīs utt.), kas centās norobežoties no tradicionālā centra. Sociālistiskās proletāriskās valsts teritorijas krasas samazināšanas draudi, cerību zaudēšana uz agrīnu pasaules revolūciju lika Krievijā pie varas nākušās partijas līderim pārskatīt savu viedokli par valsts struktūru - viņš kļuva par dedzīgs federālisma atbalstītājs, tomēr pārejas posmā “uz pilnīgu vienotību”. Baltās kustības līderu sludinātais sauklis “Vienotā un nedalāmā Krievija” bija pretrunā ar visu tautu pašnoteikšanās tiesību principu, kas piesaistīja nacionālo kustību līderus...

Tomēr 1918. gada RSFSR konstitūcija bija solis atpakaļ no īstas federācijas, jo tā tikai pasludināja Krievijas valsts struktūras formu (tā pat neparedzēja nākamo federācijas locekļu pārstāvību Krievijas Federācijas institūcijās). centrs); faktiski tā pasludināja vienotu valsti, kas izveidota no augšas pēc valdošās partijas iniciatīvas, anektējot teritoriju pilsoņu kara laikā iekarotās. Pilnvaru sadalījums starp federālajām un vietējām struktūrām Krievijas Federācijā balstījās uz pirmās ekskluzīvās kompetences un otrās atlikušās kompetences principiem.

Pirmās Krievijas iekšējās robežas parādījās 1918. gada beigās - 1919. gada sākumā, izveidojoties Volgas Vācijas apgabala Darba komūnai un Baškīrijas Autonomajai Padomju Sociālistiskajai Republikai; 1922. gada beigās RSFSR bija jau 19 autonomās republikas. un reģioni, kā arī 2 darba komūnas, kas izveidotas uz valsts pamata. Nacionāli valstiski veidojumi pastāvēja līdzās ar administratīvi teritoriālajām vienībām, kurām abām bija ļoti vāji izteikta neatkarība.

Krievijas Federācijai pēc tās dibinātāju plāna bija jākļūst par paraugu lielākai sociālistiskajai valstij, ļaujot atjaunot Krievijas impēriju, kuras sabrukums revolūcijas laikā un padomju varas “uzvaras gājiens” varēja nedrīkst izvairīties. Līdz 1918. gada vidum kā neatkarīgas valstis pastāvēja tikai divas republikas - RSFSR un Ukraina, pēc tam radās Baltkrievijas Republika, trīs republikas Baltijas valstīs, trīs Aizkaukāzā...

Jau no pirmajām pastāvēšanas dienām RSFSR, kurai pašai bija vajadzīgas visnepieciešamākās lietas, sniedza viņiem palīdzību dažādās valsts dzīves jomās. Neatkarīgo republiku armijas apgādāja RSFSR Militāro lietu Tautas komisariāts (Tautas komisariāts). Ar Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas 1919. gada 1. jūnija dekrētu “Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas sociālistisko republiku apvienošanu cīņai pret pasaules imperiālismu” tika noformēta militārā alianse. Visu republiku armijas tika apvienotas vienā RSFSR armijā, tika apvienota militārā vadība, dzelzceļu vadība, sakari un finanses. Visu republiku monetārā sistēma balstījās uz Krievijas rubli, no tām RSFSR uzņēmās izdevumus valsts aparāta, armijas uzturēšanai un ekonomikas veidošanai. No tās republikas saņēma rūpniecības un lauksaimniecības produkciju, pārtiku un citu palīdzību. Savienība kopā ar citiem faktoriem palīdzēja visām republikām izkļūt no kara...

Laika gaitā visu republiku valsts aparātu sāka būvēt pēc RSFSR līdzības, Maskavā parādījās viņu pilnvarotās pārstāvniecības, kurām bija tiesības savu valdību vārdā ienākt ar pārstāvniecībām un lūgumrakstiem Viskrievijas Centrālajai izpildvarai. komiteju, Tautas komisāru padomi (Sovnarkom), RSFSR Tautas komisariātus un informēt savas republikas varas iestādes par svarīgākajiem RSFSR notikumiem, bet pēdējās - par ekonomikas stāvokli un vajadzībām. savas republikas. Republiku teritorijā darbojās dažu RSFSR tautas komisariātu pilnvaroto pārstāvju aparāts, pakāpeniski tika pārvarētas muitas barjeras un noņemti robežstabi.

Pēc Antantes blokādes atcelšanas RSFSR noslēdza tirdzniecības līgumus ar Angliju, Itāliju, Norvēģiju un Ukrainu ar Austriju, Čehoslovākiju un citām valstīm. 1921. gada martā RSFSR un Ukrainas apvienotā delegācija noslēdza vienošanos ar Poliju. 1922. gada janvārī Itālijas valdība Dženovas konferences organizatoru vārdā no visām republikām uzaicināja tajā piedalīties tikai RSFSR. 1922. gada februārī pēc Krievijas Federācijas iniciatīvas deviņas republikas parakstīja protokolu, kas pilnvaroja to pārstāvēt un aizsargāt to kopīgās intereses, slēgt un parakstīt līgumus ar ārvalstīm to vārdā. Tādējādi militārie un divpusējie militāri ekonomiskie līgumi tika papildināti ar diplomātisku līgumu. Nākamais solis bija politiskās savienības formalizēšana.

VIENAS IMPĒRIJAS VIETĀ CETRAS REPUBLIKAS

>

Līdz 1922. gadam bijušās Krievijas impērijas teritorijā bija izveidojušās 6 republikas: RSFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Azerbaidžānas PSR, Armēnijas PSR un Gruzijas PSR. Jau no paša sākuma starp viņiem bija cieša sadarbība, ko skaidroja viņu kopīgais vēsturiskais liktenis. Pilsoņu kara laikā tika izveidota militārā un ekonomiskā alianse, bet Dženovas konferences laikā 1922. gadā - diplomātiskā. Apvienošanos veicināja arī republiku valdību izvirzītā mērķa kopība - sociālisma celtniecība teritorijā, kas atrodas “kapitālistiskā vidē”.

1922. gada martā Azerbaidžānas, Armēnijas un Gruzijas PSR apvienojās Aizkaukāza Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā. 1922. gada decembrī Pirmais Aizkaukāza padomju kongress vērsās pie Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas Prezidija ar ierosinājumu sasaukt apvienoto padomju kongresu un apspriest jautājumu par padomju republiku savienības izveidi. Tādus pašus lēmumus pieņēma visas Ukrainas un Baltkrievijas padomju kongresi.

NEIZNĀKĀJAS KĀ STAĻINS

>

Nebija vienprātības par savienības valsts izveides principiem. Starp vairākiem priekšlikumiem izcēlās divi: citu padomju republiku iekļaušana RSFSR uz autonomijas pamata (priekšlikums) un vienlīdzīgu republiku federācijas izveide. Projekts I.V. Staļina darbu "Par RSFSR attiecībām ar neatkarīgajām republikām" apstiprināja Azerbaidžānas un Armēnijas Komunistisko partiju Centrālā komiteja. Gruzijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnums to atzina par priekšlaicīgu, un Baltkrievijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja iestājās par esošo līgumattiecību saglabāšanu starp BSSR un RSFSR. Ukrainas boļševiki atturējās apspriest Staļina projektu. Neskatoties uz to, autonomizācijas plāns tika apstiprināts RKP(b) CK komisijas sēdē 1922.gada 23.-24.septembrī.

UN. Ļeņins, kurš nepiedalījās projekta apspriešanā, pēc iepazīšanās ar viņam iesniegtajiem materiāliem noraidīja ideju par autonomiju un iestājās par republiku savienības izveidi. Viņš uzskatīja, ka Padomju Sociālistiskā federācija ir daudznacionālai valstij vispieņemamākā valdības forma.

NACIONĀLLIBERĀLISMS IĻIČS

>

1922. gada 5. - 6. oktobrī RKP (b) CK plēnums pieņēma V. I. plānu kā izejas variantu. Ļeņins, taču tas nelika izbeigt cīņu partijā par nacionālās politikas jautājumiem. Lai gan “autonomizācijas” projekts tika noraidīts, tas joprojām guva zināmu atbalstu no vairākām vadošajām amatpersonām gan centrā, gan vietējā līmenī. I.V. Staļins un L.B. Kameņevs tika aicināts izrādīt nelokāmību pret "Iļjiča nacionālo liberālismu" un faktiski atstāt iepriekšējo iespēju.

Vienlaikus republikās pastiprinās separātisma tendences, kas izpaudās tā sauktajā “Gruzijas incidentā”, kad Gruzijas partiju vadītāji pieprasīja to iekļaut topošajā valstī kā neatkarīgu republiku, nevis kā daļu no Gruzijas. Aizkaukāza federācija. Reaģējot uz to, Aizkaukāza reģionālās komitejas vadītājs G.K. Ordžonikidze kļuva nikns un nosauca viņus par "šovinistisku puvi", un, kad viens no Gruzijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļiem viņu nosauca par "Staļina ēzeli", viņš arī sita pēdējo. Kā zīme protestam pret Maskavas spiedienu atkāpās visa Gruzijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja.

Komisija, kuru vadīja F.E. Dzeržinskis, kas tika izveidots Maskavā, lai izmeklētu šo "incidentu", attaisnoja G.K. Ordžonikidze un nosodīja Gruzijas Centrālo komiteju. Šis lēmums izraisīja V.I. Ļeņins. Šeit jāatgādina, ka 1922. gada oktobrī pēc slimības, lai gan viņš sāka strādāt, veselības apsvērumu dēļ nevarēja pilnībā kontrolēt situāciju. PSRS izveidošanas dienā, būdams pie gultas, viņš diktē savu vēstuli “Par tautību vai autonomijas jautājumu”, kas sākas ar vārdiem: “Šķiet, ka esmu ļoti vainīgs Krievijas strādnieku priekšā, ka enerģiski neiejaucos un neiejaucos. pietiekami asi.” bēdīgi slavenajā autonomijas jautājumā, ko, šķiet, oficiāli sauc par jautājumu par padomju sociālistisko republiku savienību.

SAVIENĪBAS LĪGUMS (VIENA SAVIENĪBA ČETRU REPUBLIKU NEVĀ)

>

LĪGUMS PAR PADOMJU SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS IZVEIDOŠANU

Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika (RSFSR), Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika (PSSR), Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika (BSSR) un Aizkaukāza Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika (ZSSR - Gruzija, Azerbaidžāna un Armēnija) noslēdz šo Savienības līgumu par apvienošanos viena savienības valsts - "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība" ...

1. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, ko pārstāv tās augstākās institūcijas, jurisdikcijā ir:

a) Savienības pārstāvība starptautiskajās attiecībās;

b) Savienības ārējo robežu maiņa;

c) līgumu slēgšana par jaunu republiku uzņemšanu Savienībā;

d) kara pasludināšana un miera noslēgšana;

e) ārējo valdības aizdevumu noslēgšana;

f) starptautisko līgumu ratifikācija;

g) ārējās un iekšējās tirdzniecības sistēmu izveide;

h) visas Savienības tautsaimniecības pamatu un ģenerālplāna izveidošana, kā arī koncesijas līgumu slēgšana;

i) transporta un pasta un telegrāfa uzņēmējdarbības regulēšana;

j) Padomju Sociālistisko Republiku Savienības bruņoto spēku organizācijas pamata izveidošana;

k) Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vienotā valsts budžeta apstiprināšana, naudas, naudas un kredītu sistēmas, kā arī Vissavienības, republikas un vietējo nodokļu sistēmas izveide;

l) vispārēju zemes apsaimniekošanas un zemes izmantošanas, kā arī zemes dzīļu, mežu un ūdeņu izmantošanas principu noteikšana visā Savienības teritorijā;

m) vispārējie arodbiedrību tiesību akti par pārvietošanu;

o) tiesu sistēmas un tiesvedības, kā arī civilās un kriminālās savienības likumdošanas pamatu noteikšana;

o) darba pamatlikumu izveide;

p) sabiedrības izglītošanas vispārējo principu noteikšana;

c) vispārēju pasākumu noteikšana sabiedrības veselības aizsardzības jomā;

r) svaru un mēru sistēmas izveide;

s) visas Savienības statistikas organizēšana;

t) pamata tiesību akti Savienības pilsonības jomā saistībā ar ārzemnieku tiesībām;

x) vispārējās amnestijas tiesības;

v) Savienības republiku padomju, Centrālo izpildkomiteju un Tautas komisāru padomju kongresu lēmumu atcelšana, kas pārkāpj Savienības līgumu.

2. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības augstākā iestāde ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Padomju kongress, bet kongresu starplaikos - Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Centrālā izpildkomiteja.

3. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Padomju kongresa sastāvā ir pilsētu padomju pārstāvji ar likmi 1 deputāts uz 25 000 vēlētājiem un provinču padomju kongresu pārstāvji ar likmi 1 deputāts uz 125 000 iedzīvotāju.

4. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Padomju kongresa delegātus ievēl provinču padomju kongresos.

…vienpadsmit. Savienības Centrālās izpildkomitejas izpildinstitūcija ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Tautas Komisāru padome (Savienības Sovnarkom), kuru ievēl Savienības Centrālā izpildkomiteja uz pēdējās pilnvaru laiku un kuras sastāvā ir no:

Savienības Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs,

Priekšsēdētāja vietnieki,

ārlietu tautas komisārs,

militāro un jūras lietu tautas komisārs,

ārējās tirdzniecības tautas komisārs,

Dzelzceļa tautas komisārs,

Pasta un telegrāfu tautas komisārs,

Strādnieku un zemnieku inspekcijas tautas komisārs.

Tautsaimniecības Augstākās padomes priekšsēdētājs,

Darba tautas komisārs,

pārtikas tautas komisārs,

Finanšu tautas komisārs.

…13. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Tautas komisāru padomes dekrēti un rezolūcijas ir obligāti visām savienības republikām un tiek īstenotas tieši visā Savienības teritorijā.

…22. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai ir savs karogs, ģerbonis un valsts zīmogs.

23. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības galvaspilsēta ir Maskavas pilsēta.

…26. Katra no savienības republikām saglabā tiesības brīvi izstāties no Savienības.

Padomju kongresi dokumentos. 1917-1936. III sējums. M., 1960. gads

1917. gads, naktī no 26. uz 27. oktobri. Otrajā Viskrievijas padomju kongresā ievēlēts par padomju valdības vadītāju - Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju.

1918. gads, jūlija sākums. V Viskrievijas padomju kongress pieņem RSFSR konstitūciju, kas precizē Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja amata statusu, kuru ieņem V.I.Ļeņins. 30. novembris. Viskrievijas strādnieku, karavīru un zemnieku deputātu Centrālās izpildkomitejas plenārsēdē tiek apstiprināta Strādnieku un zemnieku aizsardzības padome, kurai dotas visas tiesības mobilizēt valsts spēkus un resursus. tā aizsardzība. Par padomes priekšsēdētāju tiek apstiprināts V.I.Ļeņins.

1920. gads, aprīlis. Strādnieku un zemnieku aizsardzības padome tiek pārveidota par RSFSR Darba un aizsardzības padomi (STO) V. I. Ļeņina vadībā.

1923. gads, 6. jūlijs. Centrālās izpildkomitejas sesija ievēl V.I.Ļeņinu par PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. 7. jūlijs. RSFSR Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas sesija ievēl V.I.Ļeņinu par RSFSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. 17. jūlijs. Darba un aizsardzības padome tiek izveidota PSRS Tautas komisāru padomes pakļautībā V. I. Ļeņina vadībā.

PSRS izveide, pēc daudzu vēsturnieku domām, bija diezgan sāpīga. Valsts nesen beidza pilsoņu karu, kura sekas bija diezgan smagas. Ļoti aktuāls ir kļuvis jautājums par vienotas administratīvi teritoriālās struktūras veidošanu.

Tajā laikā RSFSR aizņēma aptuveni 92% no visas valsts teritorijas. Pēc tam šīs teritorijas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 70% no PSRS. Atlikušos astoņus procentus platības aizņēma Baltkrievijas republikas, Ukraina, kā arī Aizkaukāza federācija, kas 1922. gadā apvienoja Armēniju, Gruziju un Azerbaidžānu. Turklāt valsts austrumos tika izveidota.Tās administrācija tika veikta no Čitas. Tajā laikā bija divas republikas: Buhāra un Horezma.

PSRS izveides priekšnoteikumi

Valsts ļoti cieta no sekām.PSRS izveidošana būtu devusi iespēju uzkrāt un novirzīt pieejamos resursus valsts atjaunošanai. Tas savukārt veicinātu ekonomikas, nacionālo un kultūras attiecību attīstību. Turklāt PSRS izveidošana ļautu sākt atbrīvoties no trūkumiem vairāku republiku attīstībā. Jāņem vērā, ka valsts teritoriju ielenca dažādas valstis, bieži vien naidīgas. Šis fakts būtiski ietekmēja republiku apvienošanos.

PSRS izveidošanas vēsture

Lai koncentrētu resursus un stiprinātu kontroles mehānisma centralizāciju pilsoņu kara laikā, 1919. gada jūnijā Ukraina, RSFSR un Baltkrievija apvienojās savienībā. Tādējādi radās iespēja apvienot visus bruņotos spēkus un ieviest centralizētu vadību. Tajā pašā laikā valdības struktūrās tika pārstāvēti delegāti no katras republikas.

Vienlaikus līgums par šo republiku apvienošanu savienībā paredzēja atsevišķu republikas transporta, finanšu un rūpniecības nozaru pārkārtošanu attiecīgajiem tautas komisariātiem. Jaunais valsts veidojums iegāja vēsturē ar nosaukumu “līgumiskā federācija”. Šīs apvienības īpatnība bija tāda, ka Krievijas pārvaldes institūcijas sāka darboties kā vienīgie augstākās valdības pārstāvji, bet republikas komunistiskās partijas tika iekļautas RKP(b) kā tikai reģionālās partiju organizācijas.

Drīz sākās nesaskaņas starp Maskavas vadības centru un republikām. Apvienošanās rezultātā pēdējiem tika liegta iespēja patstāvīgi pieņemt lēmumus. Tajā pašā laikā oficiāli tika pasludināta republiku neatkarība pārvaldības sektorā.

Konflikta rašanās un attīstības priekšnoteikumi bija centrālās un republikas varas nenoteiktās robežas. Turklāt nereti sabotāžu izraisīja centrālās varas pieņemtie un republikas varas nesaprastie lēmumi ekonomikas jomā.

Rezultātā, lai radikāli mainītu situāciju, tika izveidota komisija, kurā ietilpa republiku pārstāvji. Kuibiševs kļuva par tās priekšsēdētāju. Staļinam tika uzticēts izstrādāt republiku autonomijas projektu.

Līdz 22. gada vidum tika izveidotas sešas republikas: Krievijas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Ukrainas. 1922. gada maijā tika izveidota komisija, "lai noskaidrotu attiecības starp Ukrainu un Krieviju". Pēc tam šis jautājums tika izskatīts saistībā ar citām republikām.

PSRS izveidošana, pēc vairāku pētnieku domām, labvēlīgi ietekmēja dažādu dzīves sfēru (veselības aprūpe, kultūra, izglītība un citas) attīstību. Jaunā valsts apvienoja aptuveni 185 tautības un tautības. Apvienošanās process daudznacionālā valstī nebija pretrunā ar valsts teritorijā dzīvojošo tautu interesēm. Konsolidācija ļāva jaunajai varai ieņemt vienu no vadošajām vietām globālajā ģeopolitiskajā telpā.

Krieviem ir vajadzīgs ilgs laiks, lai iejūgtos, bet ātri ceļo

Vinstons Čērčils

PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība), šī valstiskuma forma aizstāja Krievijas impēriju. Valstī sāka pārvaldīt proletariāts, kurš šīs tiesības panāca, īstenojot Oktobra revolūciju, kas bija nekas vairāk kā bruņots apvērsums valsts iekšienē, iegrimusi tās iekšējās un ārējās problēmās. Nikolajam 2 bija svarīga loma šajā lietu stāvoklī, kurš faktiski noveda valsti sabrukuma stāvoklī.

Valsts izglītība

>

PSRS izveidošana notika 1917. gada 7. novembrī pēc jaunā stila. Tieši šajā dienā notika Oktobra revolūcija, kas gāza Pagaidu valdību un februāra revolūcijas augļus, pasludinot saukli, ka varai jāpieder strādniekiem. Tā izveidojās PSRS, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Ir ārkārtīgi grūti viennozīmīgi novērtēt Krievijas vēstures padomju periodu, jo tas bija ļoti pretrunīgs. Bez šaubām, mēs varam teikt, ka šajā laikā bija gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti.

Galvaspilsētas

>

Sākotnēji PSRS galvaspilsēta bija Petrograda, kur faktiski notika revolūcija, kas pie varas atnesa boļševikus. Sākumā par galvaspilsētas pārvietošanu netika runāts, jo jaunā valdība bija pārāk vāja, taču vēlāk šāds lēmums tika pieņemts. Tā rezultātā padomju sociālistisko republiku savienības galvaspilsēta tika pārcelta uz Maskavu. Tas ir diezgan simboliski, jo impērijas izveidi noteica galvaspilsētas pārcelšana no Maskavas uz Petrogradu.

Galvaspilsētas pārcelšana uz Maskavu šodien ir saistīta ar ekonomiku, politiku, simboliku un daudz ko citu. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk. Pārceļot galvaspilsētu, boļševiki izglābās no citiem pretendentiem uz varu pilsoņu kara apstākļos.

Valsts vadītāji

>

PSRS varas un labklājības pamati ir saistīti ar to, ka valstī bija relatīva stabilitāte vadībā. Bija skaidra, vienota partijas līnija, un līderi, kas ilgu laiku bija valsts priekšgalā. Interesanti, ka jo tuvāk valsts sabrukumam, jo biežāk mainījās ģenerālsekretāri. 80. gadu sākumā sākās lēciens: Andropovs, Ustinovs, Čerņenko, Gorbačovs - valstij nebija laika pierast pie viena līdera, pirms viņa vietā parādījās cits.

Vispārējais līderu saraksts ir šāds:

• Ļeņins. Pasaules proletariāta līderis. Viens no Oktobra revolūcijas ideoloģiskajiem iedvesmotājiem un īstenotājiem. Ielika valsts pamatus.
• Staļins. Viena no vispretrunīgākajām vēsturiskajām personībām. Ar visu to negatīvismu, ko liberālā prese ielej šajā cilvēkā, fakts ir tāds, ka Staļins pacēla rūpniecību no ceļiem, Staļins sagatavoja PSRS karam, Staļins sāka aktīvi attīstīt sociālistisko valsti.
• Hruščovs. Viņš ieguva varu pēc Staļina slepkavības, attīstīja valsti un spēja adekvāti pretoties ASV aukstajā karā.
• Brežņevs. Viņa valdīšanas laikmetu sauc par stagnācijas laikmetu. Daudzi to maldīgi saista ar ekonomiku, taču tur nebija stagnācijas – visi rādītāji auga. Partijā valdīja stagnācija, kas izjuka.
• Andropovs, Čerņenko. Viņi īsti neko nedarīja, virzīja valsti uz sabrukumu.
• Gorbačovs. Pirmais un pēdējais PSRS prezidents. Šodien visi viņu vaino Padomju Savienības sabrukumā, bet viņa galvenā vaina bija tā, ka viņš baidījās aktīvi rīkoties pret Jeļcinu un viņa atbalstītājiem, kuri faktiski sarīkoja sazvērestību un apvērsumu.

Vēl viens interesants fakts ir tas, ka labākie valdnieki bija tie, kas pārdzīvoja revolūcijas un kara laikus. Tas pats attiecas uz partiju vadītājiem. Šie cilvēki saprata sociālistiskās valsts cenu, tās pastāvēšanas nozīmi un sarežģītību. Tiklīdz pie varas nāca cilvēki, kuri nekad nebija redzējuši karu, vēl jo mazāk revolūciju, viss sabruka.

Veidošanās un sasniegumi

>

Padomju Sociālistisko Republiku savienība sāka veidoties ar sarkano teroru. Šī ir skumja lappuse Krievijas vēsturē, boļševiki, kuri centās stiprināt savu varu, nogalināja milzīgu skaitu cilvēku. Boļševiku partijas vadītāji, saprotot, ka varu saglabāt tikai ar spēku, nogalināja visus, kas kaut kā varēja traucēt jaunā režīma veidošanu. Tas ir sašutums, ka boļševiki kā pirmie tautas komisāri un tautas policija, t.s. tie cilvēki, kuriem vajadzēja uzturēt kārtību, tika savervēti no zagļiem, slepkavām, bezpajumtniekiem utt. Vārdu sakot, visi tie, kas Krievijas impērijā nepatika un visos iespējamos veidos centās atriebties visiem, kas ar to kaut kā bija saistīti. Šo zvērību apogejs bija karaliskās ģimenes slepkavība.

Pēc jaunās sistēmas izveidošanas PSRS vadīja līdz 1924. gadam Ļeņins V.I., ieguva jaunu vadītāju. Viņš kļuva Josifs Staļins. Viņa kontrole kļuva iespējama pēc tam, kad viņš uzvarēja cīņā par varu Trockis. Staļina valdīšanas laikā rūpniecība un lauksaimniecība sāka attīstīties milzīgā tempā. Zinot par hitleriskās Vācijas pieaugošo spēku, Staļins lielu uzmanību pievērsa valsts aizsardzības kompleksa attīstībai. Laika posmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 9. maijam Padomju Sociālistisko Republiku Savienība bija iesaistīta asiņainā karā ar Vāciju, no kura tā izkļuva ar uzvaru. Lielais Tēvijas karš padomju valstij prasīja miljoniem dzīvību, taču tas bija vienīgais veids, kā saglabāt valsts brīvību un neatkarību. Pēckara gadi valstij bija smagi: bads, nabadzība un nikns bandītisms. Staļins ar bargu roku ieviesa valstī kārtību.

Starptautiskā situācija

>

Pēc Staļina nāves un līdz PSRS sabrukumam Padomju Sociālistisko Republiku Savienība dinamiski attīstījās, pārvarot milzīgu skaitu grūtību un šķēršļu. ASV iesaistīja PSRS bruņošanās sacensībās, kas turpinās līdz pat šai dienai. Tieši šī rase varēja kļūt liktenīga visai cilvēcei, jo rezultātā abas valstis atradās pastāvīgā konfrontācijā. Šo vēstures periodu sauca par auksto karu. Tikai abu valstu vadības apdomība spēja atturēt planētu no jauna kara. Un šis karš, ņemot vērā to, ka abas tautas jau tolaik bija kodolieročos, varēja kļūt liktenīgs visai pasaulei.

Valsts kosmosa programma izceļas no visas PSRS attīstības. Tas bija padomju pilsonis, kurš pirmais lidoja kosmosā. Viņš bija Jurijs Aleksejevičs Gagarins. ASV atbildēja uz šo pilotējamo kosmosa lidojumu ar savu pirmo pilotēto lidojumu uz Mēnesi. Bet padomju lidojums kosmosā, atšķirībā no amerikāņu lidojuma uz Mēnesi, nerada tik daudz jautājumu, un ekspertiem nav šaubu, ka šis lidojums patiešām ir noticis.

Iedzīvotāju skaits valstī

>

Katru desmitgadi padomju valstī bija vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums. Un tas neskatoties uz daudzu miljonu dolāru upuriem Otrā pasaules kara laikā. Dzimstības palielināšanas atslēga bija valsts sociālās garantijas. Zemāk redzamā diagramma parāda datus par PSRS iedzīvotājiem kopumā un jo īpaši par RSFSR.

Jums vajadzētu pievērst uzmanību arī pilsētas attīstības dinamikai. Padomju Savienība kļuva par industrializētu valsti, kuras iedzīvotāji pakāpeniski pārcēlās no ciemiem uz pilsētām.

Līdz PSRS izveidošanai Krievijā bija 2 pilsētas ar iedzīvotāju skaitu virs miljona (Maskava un Sanktpēterburga). Līdz valsts sabrukumam jau bija 12 šādas pilsētas: Maskava, Ļeņingrada Novosibirska, Jekaterinburga, Ņižņijnovgoroda, Samara, Omska, Kazaņa, Čeļabinska, Rostova pie Donas, Ufa un Perma. Savienības republikās bija arī pilsētas ar vienu miljonu iedzīvotāju: Kijeva, Taškenta, Baku, Harkova, Tbilisi, Erevāna, Dņepropetrovska, Odesa, Doņecka.

PSRS karte

>

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība sabruka 1991. gadā, kad Baltajā mežā padomju republiku vadītāji paziņoja par atdalīšanos no PSRS. Tā visas republikas ieguva neatkarību un autonomiju. Padomju cilvēku viedoklis netika ņemts vērā. Referendums, kas notika tieši pirms PSRS sabrukuma, parādīja, ka lielākā daļa cilvēku paziņoja, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir jāsaglabā. Saujiņa cilvēku PSKP CK priekšsēdētāja M.S.Gorbačova vadībā izšķīra valsts un tautas likteni. Tieši šis lēmums iegrūda Krieviju “deviņdesmito gadu” skarbajā realitātē. Tā radās Krievijas Federācija. Zemāk ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības karte.

Ekonomika

>

PSRS ekonomika bija unikāla. Pirmo reizi pasaulei tika parādīta sistēma, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta nevis peļņai, bet gan sabiedriskajiem labumiem un darbinieku stimuliem. Kopumā Padomju Savienības ekonomiku var iedalīt 3 posmos:

1. Pirms Staļina. Mēs šeit nerunājam par kaut kādu ekonomiku - revolūcija valstī ir tikko pieklususi, notiek karš. Par ekonomisko attīstību neviens nopietni nedomāja, boļševiki turēja varu.
2. Staļina ekonomikas modelis. Staļins īstenoja unikālu ekonomikas ideju, kas ļāva pacelt PSRS līdz vadošo pasaules valstu līmenim. Viņa pieejas būtība ir kopējais darbs un pareiza “līdzekļu sadales piramīda”. Pareiza līdzekļu sadale ir tad, kad darbinieki saņem ne mazāk kā vadītāji. Turklāt algas pamatā bija piemaksas par rezultātu sasniegšanu un piemaksas par inovācijām. Šādu prēmiju būtība ir šāda: 90% saņēma pats darbinieks, bet 10% tika sadalīti starp kolektīvu, darbnīcu un darba vadītājiem. Bet pats strādnieks saņēma galveno naudu. Tāpēc radās vēlme strādāt.
3. Pēc Staļina. Pēc Staļina nāves Hruščovs apgāza ekonomikas piramīdu, pēc kā sākās recesija un pakāpeniska izaugsmes tempu lejupslīde. Hruščova laikā un pēc viņa izveidojās gandrīz kapitālistisks modelis, kad vadītāji saņēma daudz vairāk strādnieku, īpaši prēmiju veidā. Tagad prēmijas tika sadalītas savādāk: 90% priekšniekam un 10% visiem pārējiem.

Padomju ekonomika ir unikāla ar to, ka pirms kara tā faktiski spēja piecelties no pelniem pēc pilsoņu kara un revolūcijas, un tas notika tikai 10-12 gadu laikā. Tāpēc, kad šodien dažādu valstu ekonomisti un žurnālisti uzstāj, ka vienā vēlēšanu termiņā (5 gados) ekonomiku izmainīt nav iespējams, viņi vienkārši nezina vēsturi. Divi Staļina piecu gadu plāni pārvērta PSRS par modernu varu, kurai bija attīstības pamats. Turklāt pamats tam visam tika likts 2-3 pirmā piecu gadu plāna gados.

Iesaku aplūkot arī zemāk redzamo diagrammu, kurā parādīti dati par tautsaimniecības vidējo gada pieaugumu procentos. Viss, par ko mēs runājām iepriekš, ir atspoguļots šajā diagrammā.

Savienības republikas

>

Jaunais valsts attīstības periods bija saistīts ar to, ka PSRS vienotās valsts ietvaros pastāvēja vairākas republikas. Tātad Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai bija šāds sastāvs: Krievijas PSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Moldāvijas PSR, Uzbekistānas PSR, Kazahstānas PSR, Gruzijas PSR, Azerbaidžānas PSR, Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Kirgizstānas PSR, Tadžikistānas PSR, Armēnijas PSR PSR, Turkmenistānas PSR PSR, Igaunijas PSR.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vēsture- valsts, kas pastāvēja no 1922. līdz 1991. gadam Eiropā un Āzijā. PSRS ieņēma 1/6 no apdzīvotās zemes masas un bija lielākā valsts pasaulē pēc platības iepriekš Krievijas impērijas okupētajā teritorijā bez Somijas, Polijas karalistes daļas un dažām citām teritorijām, bet ar Galisiju, Aizkarpatu, daļu no Prūsija, Ziemeļbukovina, Dienvidsahalīna un Kuriļu salas.

Fons

>

Februāra revolūcija

>

“Imperatoriskās Krievijas sabrukums sākās jau sen. Līdz revolūcijai vecais režīms bija pilnībā izjukis, bija izsmelts un izsmelts. Karš pabeidza sadalīšanās procesu. Nevar pat teikt, ka februāra revolūcija gāza monarhiju Krievijā, pati monarhija krita, neviens to neaizstāvēja... Ļeņina ilgi gatavotais boļševisms izrādījās vienīgais spēks, kas, no vienas puses, varēja pabeigt. vecā sadalīšana un, no otras puses, organizēt jauno.” (Nikolajs Berdjajevs).

Oktobra revolūcija

>

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas jaunā revolucionārā Pagaidu valdība nespēja atjaunot kārtību valstī, kas izraisīja pieaugošu politisko haosu, kā rezultātā varu Krievijā sagrāba boļševiku partija Vladimira Ļeņina vadībā, alianse ar kreisajiem sociālistiskajiem revolucionāriem un anarhistiem (1917. gada oktobra revolūcija). Strādnieku, karavīru un zemnieku deputātu padomes tika pasludinātas par augstāko varas orgānu. Izpildvaru īstenoja tautas komisāri. Padomju valdības reformas galvenokārt sastāvēja no kara izbeigšanas (dekrēts par mieru) un zemes īpašnieku zemju nodošanas zemniekiem (dekrēts par zemi).

Pilsoņu karš

>

Satversmes sapulces likvidēšana un šķelšanās revolucionārajā kustībā izraisīja pilsoņu karu, kurā boļševiku pretinieki ("baltie") cīnījās pret saviem atbalstītājiem ("sarkanajiem") laikā no 1918. līdz 1922. gadam. Nesaņemot plašu atbalstu, baltā kustība zaudēja karu. Valstī izveidojās Krievijas Komunistiskās partijas (boļševiku) politiskā vara, kas pakāpeniski saplūst ar centralizēto valsts iekārtu.

Revolūcijas un pilsoņu kara laikā Rietumukrainas un RietumBaltkrievijas teritorijas iekaroja neatkarību atjaunojusī Polija. Besarābiju anektēja Rumānija. Karsas reģionu iekaroja Turcija. Neatkarīgas valstis (Somija, Latvija, Lietuva, Igaunija) izveidojās Somijas, Kovnas, Viļņas, Suvalku, Livonijas, Igaunijas un Kurzemes guberņu, kas iepriekš bija Krievijas sastāvā, teritorijās.

PSRS 1922-1953

>

PSRS izglītība

>

1922. gada 30. decembrī RSFSR kopā ar Ukrainu (Ukrainas PSR), Baltkrieviju (BSSR) un Aizkaukāza republikām (ZSFSR) izveidoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS).

Cīņa par varu partijā

>

Visas PSRS valdības struktūras kontrolēja Komunistiskā partija (līdz 1925. gadam tā saucās RKP (b), 1925.-1952. gadā - PSKP (b), no 1952. gada - PSKP). Partijas augstākā institūcija bija Centrālā komiteja (Centrālā komiteja). Centrālās komitejas pastāvīgie orgāni bija Politbirojs (kopš 1952. gada - PSKP CK Prezidijs), Organizācijas birojs (pastāvēja līdz 1952. gadam) un Sekretariāts. Vissvarīgākais no tiem bija Politbirojs. Viņa lēmumi tika uztverti kā saistoši visām partiju un valdības struktūrām.

Šajā sakarā jautājums par varu valstī tika samazināts līdz jautājumam par kontroli pār Politbiroju. Visi Politbiroja locekļi formāli bija vienlīdzīgi, taču līdz 1924. gadam autoritatīvākais no viņiem bija V.I.Ļeņins, kurš vadīja Politbiroja sanāksmes. Tomēr no 1922. gada līdz savai nāvei 1924. gadā Ļeņins bija smagi slims un parasti nevarēja piedalīties Politbiroja darbā.

1922. gada beigās RKP (b) Centrālās komitejas Politbirojā, ja neņem vērā slimo V. I. Ļeņinu, bija 6 cilvēki - I. V. Staļins, L. D. Trockis, G. E. Zinovjevs, L. B. Kameņevs, A. I. Rikovs. un M. P. Tomskis. No 1922. gada līdz 1925. gada decembrim Politbiroja sēdes parasti vadīja L. B. Kameņevs.

Staļins, Zinovjevs un Kameņevs organizēja “troiku”, kuras pamatā bija opozīcija Trockim, pret kuru viņiem bija negatīva attieksme kopš pilsoņu kara laikiem (sākās nesaskaņas starp Trocki un Staļinu par Caricina aizsardzību un starp Trocki un Zinovjevu par Petrogradas aizsardzību, Kamenevs atbalstīja gandrīz visu Zinovjevu). Tomskim, būdams arodbiedrību līderis, bija negatīva attieksme pret Trocki jau kopš t.s. "diskusijas par arodbiedrībām".

Trockis sāka pretoties. 1923. gada oktobrī viņš nosūtīja vēstuli Centrālajai komitejai un Centrālajai kontroles komisijai (Centrālajai kontroles komisijai), pieprasot stiprināt demokrātiju partijā. Tajā pašā laikā viņa atbalstītāji nosūtīja tā saukto Politbiroju. "Paziņojums par 46." Pēc tam trijotne parādīja savu varu, galvenokārt izmantojot Staļina vadītā CK aparāta resursus (CK aparāts varēja ietekmēt delegātu kandidātu atlasi partijas kongresiem un konferencēm). RKP(b) XIII konferencē Trocka atbalstītāji tika nosodīti. Staļina ietekme ievērojami palielinājās.

1924. gada 21. janvārī Ļeņins nomira. Trijotne apvienojās ar Buharinu, A.I.Rikovu, Tomski un V.V.Kuibiševu, izveidojot tā saukto Politbiroju (kurā kā biedrs bija Rykovs un kā biedra kandidāts bija Kuibiševs). "septiņi". Vēlāk, 1924. gada augusta plēnumā, šie “septiņi” pat kļuva par oficiālu iestādi, kaut arī slepenu un ārpus likuma.

RKP (b) XIII kongress Staļinam izrādījās grūts. Pirms kongresa sākuma Ļeņina atraitne N.K. Krupskaja nodeva “Vēsuli kongresam”. Par to tika paziņots Vecāko padomes (nestatūtu institūcija, kas sastāv no Centrālās komitejas locekļiem un vietējo partiju organizāciju vadītājiem) sēdē. Šajā sanāksmē Staļins pirmo reizi paziņoja par atkāpšanos no amata. Kameņevs ierosināja šo jautājumu atrisināt balsojot. Vairākums bija par Staļina atstāšanu ģenerālsekretāra amatā, tikai Trocka atbalstītāji balsoja pret. Pēc tam tika nobalsots par priekšlikumu, ka dokuments ir jānolasa slēgtās atsevišķu delegāciju sanāksmēs, bet nevienam nebija tiesību veikt pierakstus un kongresa sēdēs nedrīkstēja atsaukties uz “Testamentu”. Līdz ar to “Vēstule kongresam” kongresa materiālos pat netika pieminēta. Pirmo reizi par to paziņoja N. S. Hruščovs PSKP 20. kongresā 1956. gadā. Vēlāk šo faktu izmantoja opozīcija, lai kritizētu Staļinu un partiju (tiek apgalvots, ka CK “slēpa” Ļeņina “testamentu”). Pats Staļins (saistībā ar šo vēstuli, kurš vairākas reizes izvirzīja jautājumu par viņa atkāpšanos Centrālās komitejas plēnumā) noraidīja šīs apsūdzības. Tikai divas nedēļas pēc kongresa, kurā Staļina nākamie upuri Zinovjevs un Kameņevs izmantoja visu savu ietekmi, lai viņu saglabātu amatā, Staļins atklāja uguni uz saviem sabiedrotajiem. Pirmkārt, viņš izmantoja drukas kļūdu (“NEPman”, nevis “NEP” Kameņeva citātā no Ļeņina:

Tajā pašā ziņojumā Staļins apsūdzēja Zinovjevu, viņu nenosaucot par “partijas diktatūras” principu, kas tika izvirzīts XII kongresā, un šī tēze tika ierakstīta kongresa rezolūcijā un pats Staļins par to nobalsoja. Staļina galvenie sabiedrotie “septītniekā” bija Buharins un Rikovs.

Jauna šķelšanās Politbirojā parādījās 1925. gada oktobrī, kad Zinovjevs, Kameņevs, G. Ja. Sokoļņikovs un Krupskaja iesniedza dokumentu, kas kritizēja partijas līniju no “kreisā” viedokļa. (Zinovjevs vadīja Ļeņingradas komunistus, Kameņevs Maskavas, un lielo pilsētu strādnieku šķiras vidū, kas dzīvoja sliktāk nekā pirms Pirmā pasaules kara, bija liela neapmierinātība ar zemajām algām un lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu, kas noveda pie pieprasījums izdarīt spiedienu uz zemniekiem un īpaši uz kulakiem). Septiņi izjuka. Tajā brīdī Staļins sāka apvienoties ar “labajiem” Buharinu-Rikovu-Tomski, kuri pauda galvenokārt zemnieku intereses. Partijas iekšējā cīņā, kas sākās starp “labējiem” un “kreisajiem”, viņš nodrošināja viņiem partijas aparāta spēkus, un viņi (proti, Buharins) darbojās kā teorētiķi. Zinovjeva un Kameņeva “jaunā opozīcija” tika nosodīta XIV kongresā.

Līdz tam laikam bija parādījusies teorija par sociālisma uzvaru vienā valstī. Šo uzskatu Staļins izstrādāja brošūrā “Par ļeņinisma jautājumiem” (1926) un Buharins. Viņi sadalīja jautājumu par sociālisma uzvaru divās daļās - jautājumā par sociālisma pilnīgu uzvaru, tas ir, par sociālisma celšanas iespēju un pilnīgu kapitālisma atjaunošanas neiespējamību ar iekšējiem spēkiem, un jautājumā par galīgo uzvaru, ir atjaunošanas neiespējamība Rietumu lielvaru iejaukšanās dēļ, ko izslēgtu tikai revolūcijas nodibināšana Rietumos.

Trockis, kurš neticēja sociālismam vienā valstī, pievienojās Zinovjevam un Kameņevam. Tā sauktā "Apvienotā opozīcija". Tas beidzot tika uzvarēts pēc Trocka atbalstītāju demonstrācijas 1927. gada 7. novembrī Ļeņingradā.

No 1925. līdz 1929. gadam kontrole pār Politbiroju pakāpeniski tika koncentrēta I. V. Staļina rokās, kurš no 1922. līdz 1934. gadam bija partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs. 1929. gadā Staļins atbrīvojās arī no jaunajiem biedriem: Kominternes priekšsēdētāja Buharina, Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Rikova un arodbiedrību vadītāja Tomska. Tādējādi Staļins izslēdza no politiskās cīņas visus, kas, viņaprāt, varētu apstrīdēt viņa vadību valstī, tāpēc šajā periodā var runāt par Staļina diktatūras iestāšanos.

Jaunā ekonomikas politika

>

1922.-1929.gadā valsts īstenoja Jauno ekonomisko politiku (NEP), ekonomika kļuva daudzstrukturēta. Pēc Ļeņina nāves saasinājās iekšpolitiskā cīņa. Josifs Staļins nāk pie varas, nodibinot savu personīgo diktatūru un iznīcinot visus savus politiskos konkurentus.

Līdz ar pāreju uz NEP tika dots impulss uzņēmējdarbības attīstībai. Taču uzņēmējdarbības brīvība tika atļauta tikai zināmā mērā. Rūpniecībā privātuzņēmēji galvenokārt aprobežojās ar patēriņa preču ražošanu, noteiktu izejvielu veidu ieguvi un pārstrādi, vienkāršu instrumentu ražošanu; tirdzniecībā - starpniecība starp mazajiem ražotājiem un privātās rūpniecības preču realizāciju; transportā - mazo sūtījumu vietējo pārvadājumu organizēšana.

Lai novērstu privātā kapitāla koncentrāciju, valsts izmantoja tādu instrumentu kā nodokļi. 1924./1925.saimnieciskajā gadā nodokļi absorbēja no 35 līdz 52% no privātīpašnieku kopējiem ienākumiem. NEP sākuma gados bija maz vidējo un lielu privāto rūpniecības uzņēmumu. 1923./1924.gadā kā daļa no visas kvalificētās rūpniecības (tas ir, rūpniecības uzņēmumi ar strādnieku skaitu vismaz 16 ar mehānisko dzinēju un vismaz 30 bez dzinēja) privātie uzņēmumi nodrošināja tikai 4,3% no produkcijas.

Lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija zemnieki. Tās cieta no valsts regulēto rūpniecības un lauksaimniecības preču cenu attiecību nesabalansētības (“cenu šķēres”). Zemnieki, neskatoties uz lielo nepieciešamību pēc rūpniecības precēm, nevarēja tās iegādāties, jo cenas bija pārāk augstas. Tā pirms kara zemniekam, lai samaksātu arkla izmaksas, bija jāpārdod 6 mārciņas kviešu, bet 1923. gadā - 24 mārciņas; siena pļāvēja izmaksas tajā pašā laika posmā pieauga no 125 mārciņām graudu līdz 544. 1923. gadā, samazinoties iepirkuma cenām svarīgākajām graudu kultūrām un pārmērīgi pieaugot rūpniecības preču pārdošanas cenām, radās grūtības ar rūpniecības preču tirdzniecība.

Līdz 1924. gada februārim kļuva skaidrs, ka zemnieki atsakās nodot labību valstij par sovznakiem. 1924. gada 2. februārī PSRS II Padomju kongress nolēma laist apgrozībā stabilu Vissavienības tipa valūtu. PSRS Centrālās izpildkomitejas un Tautas komisāru padomes 1924. gada 5. februāra dekrēts paziņoja par PSRS valsts kases zīmju atbrīvošanu. 1924. gada 14. februārī tika pārtraukta Sovzņaka iespiešana, bet 25. martā - to laišana apgrozībā.

Industrializācija

>

Vissavienības komunistiskās partijas (boļševiki) XIV kongress 1925. gada beigās pasludināja kursu uz valsts industrializāciju. Kopš 1926. gada PSRS sāka izstrādāt pirmā piecu gadu plāna versijas. PSRS finanšu tautas komisārs G. Ja. Sokoļņikovs un citi viņa nodaļas speciālisti (ar kuriem vienojās ekonomisti N. D. Kondratjevs un N. P. Makarovs) uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir attīstīt lauksaimniecību līdz augstākajam līmenim. Viņuprāt, tikai uz nostiprinātas un “plaukstošas” lauksaimniecības bāzes, kas spēj pietiekami pabarot iedzīvotājus, var rasties apstākļi rūpniecības paplašināšanai.

Viens no PSRS Valsts plānošanas komitejas speciālistu izstrādātajiem plāniem paredzēja visu nozaru attīstību, kas ražo patēriņa preces un tos ražošanas līdzekļus, kuru nepieciešamība bija milzīga. Šī virziena ekonomisti apgalvoja, ka visur pasaulē intensīva rūpniecības attīstība sākās tieši ar šīm nozarēm.

Industrializācija, kas acīmredzamas nepieciešamības dēļ sākās ar smagās rūpniecības pamatnozaru izveidi, vēl nespēja nodrošināt tirgu ar ciematam nepieciešamajām precēm. Pilsētas apgāde ar parasto tirdzniecību tika traucēta; 1924. gadā nodoklis natūrā tika aizstāts ar skaidras naudas nodokli. Izveidojās apburtais loks: līdzsvara atjaunošanai bija jāpaātrina industrializācija, tam bija jāpalielina pārtikas, eksporta produkcijas un darbaspēka pieplūdums no laukiem, un tam bija jāpalielina maizes ražošana, jāpalielina. tā tirgojamību, radīt laukos vajadzību pēc smagās rūpniecības produktiem (mašīnām). Situāciju sarežģīja pirmsrevolūcijas Krievijas komerciālās graudu ražošanas bāzes iznīcināšana revolūcijas laikā - lielas zemes īpašnieku saimniecības, un bija nepieciešams projekts, lai radītu kaut ko, kas tos aizstātu.

Staļina turpinātā industrializācijas politika prasīja lielus līdzekļus un iekārtas, kas iegūtas no kviešu un citu preču eksporta uz ārzemēm. Tika izveidoti lieli plāni kolhoziem lauksaimniecības produkcijas nogādāšanai valstij. Zemnieku dzīves līmeņa straujais kritums un bads 1932.-33.gadā, pēc vēsturnieku domām, bija šo graudu iepirkuma kampaņu rezultāts. Vidējais iedzīvotāju dzīves līmenis laukos visā turpmākajā PSRS vēsturē nekad nav atgriezies 1929. gada līmenī.

Galvenais jautājums ir industrializācijas metodes izvēle. Diskusija par to bija smaga un ilga, un tās iznākums iepriekš noteica valsts un sabiedrības raksturu. Tā kā, atšķirībā no Krievijas gadsimta sākumā, ārvalstu aizdevumiem kā nozīmīgam līdzekļu avotam, PSRS varēja industrializēties tikai uz iekšējo resursu rēķina. Ietekmīga grupa (politbiroja loceklis N. I. Buharins, Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs A. I. Rykovs un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes priekšsēdētājs M. P. Tomskis) aizstāvēja “taupīgo” iespēju pakāpeniski uzkrāt līdzekļus, turpinot NEP. . L. D. Trockis - piespiedu versija. J. V. Staļins sākotnēji atbalstīja Buharina viedokli, bet pēc Trocka izslēgšanas no partijas CK 1927. gada beigās mainīja savu pozīciju uz diametrāli pretēju. Tas noveda pie piespiedu industrializācijas piekritēju izšķirošās uzvaras.

No 1928. līdz 1940. gadam pēc CIP aplēsēm vidējais nacionālā kopprodukta pieaugums PSRS bija 6,1%, kas bija zemāks par Japānu, bija salīdzināms ar attiecīgo rādītāju Vācijā un bija ievērojami lielāks nekā pieaugums attīstītākās kapitālistiskās valstis, kas piedzīvo “Lielo depresiju”. Industrializācijas rezultātā PSRS ieņēma pirmo vietu rūpnieciskās ražošanas ziņā Eiropā un otro vietu pasaulē, apsteidzot Angliju, Vāciju, Franciju un otrajā vietā aiz ASV. PSRS daļa pasaules rūpnieciskajā ražošanā sasniedza gandrīz 10%. Īpaši straujš lēciens sasniegts metalurģijas, enerģētikas, darbgaldu ražošanas un ķīmiskās rūpniecības attīstībā. Faktiski radās vesela virkne jaunu nozaru: alumīnija, aviācijas, automobiļu rūpniecība, gultņu ražošana, traktoru un cisternu būvniecība. Viens no svarīgākajiem industrializācijas rezultātiem bija tehniskās atpalicības pārvarēšana un PSRS ekonomiskās neatkarības nodibināšana.

Jautājums par to, cik lielā mērā šie sasniegumi veicināja uzvaru Lielajā Tēvijas karā, joprojām ir diskusiju jautājums. Padomju laikos tika pieņemts uzskats, ka industrializācijai un pirmskara pārbruņošanai ir izšķiroša loma. Kritiķi norāda, ka līdz 1941. gada ziemas sākumam teritorija, kurā dzīvoja 42% PSRS iedzīvotāju pirms kara, bija okupēta, tika iegūti 63% ogļu, 68% čuguna u.c. V. Leļčuks raksta: “uzvaru nevar kaldināt ar spēcīgā potenciāla palīdzību, kas tika radīts paātrinātās industrializācijas gados.” Tomēr skaitļi runā paši par sevi. Neskatoties uz to, ka 1943. gadā PSRS saražoja tikai 8,5 miljonus tonnu tērauda (salīdzinot ar 18,3 miljoniem tonnu 1940. gadā), savukārt Vācijas rūpniecība tajā gadā izkausēja vairāk nekā 35 miljonus tonnu (ieskaitot Eiropas metalurģijas rūpnīcās sagūstītos), neskatoties uz kolosālo. Vācijas iebrukuma radītie zaudējumi, PSRS rūpniecība spēja saražot daudz vairāk ieroču nekā Vācijas rūpniecība. 1942. gadā PSRS tanku ražošanā apsteidza Vāciju 3,9 reizes, kaujas lidmašīnu ražošanā 1,9 reizes, visu veidu ieroču ražošanā 3,1 reizes. Tajā pašā laikā ražošanas organizācija un tehnoloģija strauji uzlabojās: 1944. gadā visu veidu militārās produkcijas izmaksas tika samazinātas uz pusi salīdzinājumā ar 1940. gadu. Militārās ražošanas rekords tika sasniegts tāpēc, ka visai jaunajai nozarei bija divi mērķi. Rūpniecības izejvielu bāze apdomīgi atradās aiz Urāliem un Sibīrijas, savukārt okupētajās teritorijās pārsvarā bija pirmsrevolūcijas rūpniecība. Nozīmīgu lomu spēlēja rūpniecības evakuācija uz Urāliem, Volgas reģionu, Sibīriju un Vidusāziju. Pirmajos trīs kara mēnešos vien tika pārvietoti 1360 lieli (galvenokārt militārie) uzņēmumi.

Neskatoties uz straujo urbanizāciju, kas sākās 1928. gadā, Staļina dzīves beigās lielākā daļa iedzīvotāju joprojām dzīvoja lauku apvidos, tālu no lieliem rūpniecības centriem. No otras puses, viens no industrializācijas rezultātiem bija partijas un darba elites veidošanās. Ņemot vērā šos apstākļus, dzīves līmeņa izmaiņas 1928.-1952.g. raksturo šādas pazīmes (sīkāku informāciju skatiet tālāk):

• Vidējais dzīves līmenis visā valstī piedzīvoja ievērojamas svārstības (īpaši saistībā ar pirmo piecgadu plānu un karu), taču 1938. un 1952. gadā tas bija augstāks vai gandrīz tāds pats kā 1928. gadā.
• Vislielākais dzīves līmeņa pieaugums bija partiju un darba elites vidū.
• Pēc dažādām aplēsēm, lielākajai daļai lauku iedzīvotāju (un līdz ar to arī lielākajai daļai valsts iedzīvotāju) dzīves līmenis nav uzlabojies vai ir būtiski pasliktinājies.

Staļina industrializācijas metodes, kolektivizācija laukos un privātās tirdzniecības sistēmas likvidēšana izraisīja ievērojamu patēriņa fonda un līdz ar to arī dzīves līmeņa samazināšanos visā valstī. Pilsētu iedzīvotāju skaita straujais pieaugums ir izraisījis mājokļu situācijas pasliktināšanos; atkal pagāja “sablīvēšanās” periods, strādnieki, kas ieradās no ciemiem, tika izmitināti kazarmās. Līdz 1929. gada beigām karšu sistēma tika attiecināta uz gandrīz visiem pārtikas produktiem, bet pēc tam uz rūpniecības produktiem. Tomēr pat ar kartēm nebija iespējams iegūt nepieciešamo devu, un 1931. gadā tika ieviesti papildu “varanti”. Nebija iespējams nopirkt pārtiku, nestāvot milzīgās rindās.

Pēc Smoļenskas partijas arhīva datiem, 1929. gadā Smoļenskā strādnieks saņēma 600 g maizes dienā, ģimenes locekļi - 300, taukus - no 200 g līdz litram augu eļļas mēnesī, 1 kilogramu cukura mēnesī; strādnieks saņēma 30-36 metrus kalikona gadā. Pēc tam situācija (līdz 1935. gadam) tikai pasliktinājās. GPU atzīmēja akūtu neapmierinātību darbinieku vidū.

Kolektivizācija

>

No 30. gadu sākuma tika veikta lauksaimniecības kolektivizācija - visu zemnieku saimniecību apvienošana centralizētajos kolhozos. Lielā mērā zemes īpašuma tiesību likvidēšana bija “šķiru jautājuma” risinājuma sekas. Turklāt, atbilstoši tā laika ekonomiskajiem uzskatiem, lielie kolhozi varēja darboties efektīvāk, izmantojot tehnoloģiju un darba dalīšanu.

Kolektivizācija bija katastrofa lauksaimniecībai: saskaņā ar oficiālajiem datiem graudu bruto raža samazinājās no 733,3 miljoniem centneru 1928. gadā līdz 696,7 miljoniem centneru 1931.-32. Graudu raža 1932. gadā bija 5,7 c/ha, salīdzinot ar 8,2 c/ha 1913. gadā. Bruto lauksaimnieciskā ražošana bija 124% 1928. gadā salīdzinājumā ar 1913. gadu, 1929. - 121%, 1930. - 117%, 1931. - 114%, 1923. gadā. -107%, 1933.gadā-101% Lopkopības produkcija 1933.gadā bija 65% no 1913.gada līmeņa. Bet uz zemnieku rēķina par 20% pieauga komerciālo graudu savākšana, kas valstij tik ļoti bija nepieciešama industrializācijai.

Pēc graudu iepirkumu pārtraukšanas 1927. gadā, kad bija jāveic ārkārtas pasākumi (fiksētas cenas, tirgu slēgšana un pat represijas), un vēl katastrofālāka graudu iepirkuma kampaņa 1928.-1929. jautājums bija steidzami jāatrisina. Ārkārtas pasākumi iepirkumu laikā 1929. gadā, jau uztverti kā kaut kas pilnīgi nenormāls, izraisīja aptuveni 1300 nekārtības. 1929. gadā visās pilsētās tika ieviestas maizes kartes (1928. gadā - atsevišķās pilsētās).

Ceļš uz lauksaimniecības veidošanu caur zemnieku noslāņošanos ideoloģisku apsvērumu dēļ nebija savienojams ar padomju projektu. Tika noteikts kolektivizācijas kurss. Tas nozīmēja arī kulaku “kā šķiras” likvidāciju.

Kartes maizei, graudaugiem un makaroniem tika atceltas no 1935. gada 1. janvāra, bet citām (arī nepārtikas) precēm – no 1936. gada 1. janvāra. Līdz ar to pieauga algas rūpniecības sektorā un vēl lielāks valsts pieaugums normu cenas visu veidu precēm. Komentējot kāršu atcelšanu, Staļins izteica to, kas vēlāk kļuva par populāru frāzi: "Dzīve ir kļuvusi labāka, dzīve ir kļuvusi jautrāka."

Kopumā no 1928. līdz 1938. gadam patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 22%. Tomēr šis pieaugums bija vislielākais partiju un darba elites grupā un neskāra lielāko daļu lauku iedzīvotāju jeb vairāk nekā pusi valsts iedzīvotāju.

Terors un represijas

>

20. gados turpinājās politiskās represijas pret sociālistiskajiem revolucionāriem un menševikiem, kuri neatteicās no savas pārliecības. Arī bijušie muižnieki tika pakļauti represijām par patiesām un nepatiesām apsūdzībām.

Pēc lauksaimniecības piespiedu kolektivizācijas sākuma un paātrinātās industrializācijas 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, pēc dažu vēsturnieku domām, Staļina diktatūras nodibināšanas un PSRS autoritāra režīma izveides pabeigšanas šajā periodā kļuva par politiskām represijām. plaši izplatīts.

Represijas, kas turpinājās līdz Staļina nāvei, kļuva īpaši smagas “Lielā terora” laikā no 1937. līdz 1938. gadam, ko sauc arī par “Ježovščinu”. Šajā periodā simtiem tūkstošu cilvēku tika nošauti un nosūtīti uz Gulaga nometnēm, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām politisko noziegumu izdarīšanā.

PSRS ārpolitika 20. gadsimta 30. gados

>

Pēc Hitlera nākšanas pie varas Staļins krasi mainīja tradicionālo padomju politiku: ja iepriekš tā bija vērsta uz aliansi ar Vāciju pret Versaļas sistēmu un caur Kominterni - uz cīņu pret sociāldemokrātiem kā galveno ienaidnieku (“sociālfašisma teorija”). ir Staļina personiskā attieksme ), tagad tā sastāvēja no “kolektīvās drošības” sistēmas izveides PSRS un bijušajās Antantes valstīs pret Vāciju un komunistu aliansi ar visiem kreisajiem spēkiem pret fašismu (“tautas frontes” taktika). Francija un Anglija baidījās no PSRS un cerēja “nomierināt” Hitleru, kas izpaudās “Minhenes līguma” vēsturē un pēc tam PSRS un Anglijas un Francijas sarunu neveiksmē par militāro sadarbību pret Vāciju. Uzreiz pēc Minhenes, 1938. gada rudenī, Staļins izteica mājienus Vācijai par vēlmi uzlabot savstarpējās attiecības tirdzniecības jomā. 1938. gada 1. oktobrī Polija ultimātā pieprasīja, lai Čehija nodotu tai Cešinas apgabalu, kas bija teritoriālo strīdu objekts starp to un Čehoslovākiju 1918.-1920. Un 1939. gada martā Vācija okupēja atlikušo Čehoslovākijas daļu. 1939. gada 10. martā Staļins uzstājās ar ziņojumu XVIII partijas kongresā, kurā viņš formulēja padomju politikas mērķus šādi:

“1. Turpināt īstenot miera politiku un stiprināt biznesa saites ar visām valstīm.

2. ...Neļaujiet kara provokatoriem, kuri pieraduši grābt karstumā ar citu rokām, ievilkt mūsu valsti konfliktos.

Vācijas vēstniecība to atzīmēja kā mājienu uz Maskavas nevēlēšanos darboties kā Anglijas un Francijas sabiedrotajiem. Maijā no NKID vadītāja amata tika atcelts ebrejs un dedzīgs “kolektīvās drošības” kursa piekritējs Ļitvinovs, un viņa vietā stājās Molotovs. Arī Vācijas vadība to uzskatīja par labvēlīgu zīmi.

Līdz tam laikam starptautiskā situācija krasi pasliktinājās Vācijas pretenziju pret Poliju dēļ, Anglija un Francija šoreiz izrādīja gatavību karot ar Vāciju, cenšoties piesaistīt PSRS aliansei. 1939. gada vasarā Staļins, atbalstot sarunas par aliansi ar Angliju un Franciju, vienlaikus sāka sarunas ar Vāciju. Kā atzīmē vēsturnieki, Staļina mājieni uz Vāciju pastiprinājās, pasliktinoties un nostiprinājoties attiecībām starp Vāciju un Poliju starp Lielbritāniju, Poliju un Japānu. Līdz ar to tiek izdarīts secinājums, ka Staļina politika pēc būtības nebija tik daudz provāciska, cik pret britu un antipoļu; Staļins kategoriski nebija apmierināts ar veco status quo, viņš, pēc viņa paša vārdiem, neticēja pilnīgas Vācijas uzvaras iespējai un tās hegemonijas nostiprināšanai Eiropā.

PSRS ārpolitika 1939.-1940.gadā

>

1939. gada 17. septembra naktī PSRS uzsāka poļu kampaņu Polijas sastāvā esošajās Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā (ieskaitot Belostokas apgabalu), kā arī Viļņas apgabalā, kas saskaņā ar slepeno papildprotokolu Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību, tika klasificēti kā PSRS interešu sfēra. 1939. gada 28. septembrī PSRS noslēdza draudzības un robežu līgumu ar Vāciju, kas aptuveni pa “Kurzona līniju” noteica “robežu starp savstarpējām valsts interesēm bijušās Polijas valsts teritorijā”. 1939. gada oktobrī Rietumukraina iekļāvās Ukrainas PSR, RietumBaltkrievija — BSSR, bet Viļņas apgabals tika nodots Lietuvai.

1939. gada septembra beigās - oktobra sākumā tika noslēgti līgumi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu, kas saskaņā ar Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līguma slepeno papildprotokolu tika iekļauti valsts interešu sfērā. PSRS, saskaņā ar kuru padomju militārās bāzes.

1939. gada 5. oktobrī PSRS ierosināja arī Somijai, kas arī saskaņā ar Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līguma slepeno papildprotokolu tika klasificēta PSRS interešu sfērā, izskatīt iespēju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu ar PSRS. Sarunas sākās 11.oktobrī, taču Somija noraidīja padomju priekšlikumus gan par paktu, gan par teritoriju nomu un apmaiņu. 1939. gada 30. novembrī PSRS uzsāka karu ar Somiju. Šis karš beidzās 1940. gada 12. martā, parakstot Maskavas miera līgumu, kurā tika fiksētas vairākas teritoriālas piekāpšanās no Somijas puses. Tomēr sākotnēji iecerētais mērķis - pilnīga Somijas sakāve - netika sasniegts, un padomju karaspēka zaudējumi bija pārāk lieli salīdzinājumā ar plāniem, kas paredzēja vieglu un ātru uzvaru ar nelieliem spēkiem. Sarkanās armijas kā spēcīga ienaidnieka prestižs tika iedragāts. Tas īpaši atstāja spēcīgu iespaidu uz Vāciju un pamudināja Hitleru uz ideju uzbrukt PSRS.

Lielākajā daļā valstu, kā arī PSRS pirms kara viņi par zemu novērtēja Somijas armiju un, pats galvenais, “Mannerheima līnijas” nocietinājumu spēku un uzskatīja, ka tā nevar nodrošināt nopietnu pretestību. Tāpēc “ilgā kņada” ar Somiju tika uztverta kā Sarkanās armijas vājuma un nesagatavotības rādītājs karam.

1940. gada 14. jūnijā padomju valdība izvirzīja ultimātu Lietuvai, bet 16. jūnijā - Latvijai un Igaunijai. Pamata izteiksmē ultimātu jēga bija viena - šīm valstīm tika prasīts vest pie varas PSRS draudzīgas valdības un ielaist šo valstu teritorijā papildu karaspēka kontingentus. Noteikumi tika pieņemti. 15. jūnijā padomju karaspēks ienāca Lietuvā, bet 17. jūnijā - Igaunijā un Latvijā. Jaunās valdības atcēla komunistisko partiju darbības aizliegumu un izsludināja pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Vēlēšanas visos trijos štatos uzvarēja prokomunistiskie darba tautas bloki (arodbiedrības) - vienīgie vēlēšanu saraksti, kas tika pielaisti vēlēšanām. Jaunievēlētie parlamenti jau 21.-22.jūlijā pasludināja Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR izveidošanu un pieņēma deklarāciju par iestāšanos PSRS. 1940.gada 3.-6.augustā saskaņā ar lēmumiem šīs republikas tika uzņemtas Padomju Savienībā. (sīkāk skat. Baltijas valstu pievienošanu PSRS (1939-1940)).

Pēc Vācijas agresijas sākuma pret PSRS 1941. gada vasarā Baltijas iedzīvotāju neapmierinātība ar padomju režīmu kļuva par iemeslu viņu bruņotajiem uzbrukumiem padomju karaspēkam, kas veicināja Vācijas virzību uz Ļeņingradu.

1940. gada 26. jūnijā PSRS pieprasīja Rumānijai nodot tai Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Rumānija piekrita šim ultimātam un 1940. gada 28. jūnijā Besarābijas un Ziemeļbukovinas teritorijā tika ievests padomju karaspēks (sīkāk skatīt Besarābijas pievienošanu PSRS). 1940. gada 2. augustā PSRS Augstākās padomes VII sesijā tika pieņemts likums par savienības Moldovas Padomju Sociālistiskā Republika izveidošanu. Moldovas PSR ietilpa: Kišiņevas pilsēta, 6 no 9 Besarābijas apgabaliem (Balti, Benderi, Kagula, Kišiņeva, Orhei, Soroca), kā arī Tiraspoles pilsēta un 6 no 14 bijušās Moldovas Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas rajoniem. (Grigoriopole, Dubossary, Kamensky, Rybnitsa, Slobodzeisky, Tiraspolsky). Atlikušie MASSR reģioni, kā arī Besarābijas Akkermanas, Izmailas un Khotynas rajoni tika nodoti Ukrainas PSR. Arī Ziemeļbukovina kļuva par Ukrainas PSR daļu.

Lielais Tēvijas karš

>

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS, pārkāpjot neuzbrukšanas līguma noteikumus. Sākās Lielais Tēvijas karš. Sākotnēji Vācija un tās sabiedrotie spēja gūt lielus panākumus un ieņemt plašas teritorijas, taču nekad nespēja ieņemt Maskavu, kā rezultātā karš ieilga. Staļingradas un Kurskas pagrieziena kaujās padomju karaspēks devās ofensīvā un sakāva vācu armiju, uzvaroši izbeidzot karu 1945. gada maijā ar Berlīnes ieņemšanu. 1944. gadā Tuva iekļāvās PSRS sastāvā, bet 1945. gadā kara ar Japānu rezultātā tika anektēta Dienvidsahalīna un Kuriļu salas. Karadarbības laikā un okupācijas rezultātā kopējie demogrāfiskie zaudējumi PSRS sasniedza 26,6 miljonus cilvēku.

Pēckara laiks

>

Pēc kara Austrumeiropas valstīs (Ungārijā, Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Čehoslovākijā, Austrumvācijā) pie varas nāca PSRS draudzīgās komunistiskās partijas. ASV loma pasaulē ir nostiprinājusies. PSRS un Rietumu attiecības krasi pasliktinājās (sk. Aukstais karš). Radās NATO militārais bloks, pret kuru tika izveidota Varšavas pakta organizācija.

Pēc 1946. gada kara un bada karšu sistēma tika atcelta 1947. gadā, lai gan daudzas preces palika deficīts, jo īpaši 1947. gadā atkal bija bads. Turklāt karšu atcelšanas priekšvakarā tika paaugstinātas cenas devām precēm. Tas atļauts 1948.-1953. atkārtoti un demonstratīvi samazināt cenas. Cenu samazināšana nedaudz uzlaboja padomju cilvēku dzīves līmeni. 1952. gadā maizes pašizmaksa bija 39% no cenas 1947. gada beigās, pienam - 72%, gaļai - 42%, cukuram - 49%, sviestam - 37%. Kā atzīmēts PSKP 19. kongresā, tajā pašā laikā ASV maizes cena pieauga par 28%, Anglijā par 90%, bet Francijā vairāk nekā divas reizes; gaļas izmaksas ASV pieauga par 26%, Anglijā - par 35%, Francijā - par 88%. Ja 1948. gadā reālās algas bija vidēji par 20% zemākas nekā pirmskara līmenis, tad 1952. gadā tās jau pārsniedza pirmskara līmeni par 25% un gandrīz sasniedza 1928. gada līmeni. Taču zemnieku vidū reālie ienākumi pat g. 1952. gads palika par 40% zemāks par 1928. gada līmeni. 30 gadus pēc kara beigām PSRS bija starp PIRMĀM 10 attīstītākajām valstīm pasaulē pēc DZĪVES STANDARTA (hdr.undp.org), atšķirībā no 20 gadu pēcpadomju vēsture bijušās PSRS valstīs, kuru dzīves līmenis šobrīd ir trešās pasaules valstu līmenī.

PSRS 1953.-1991

>

1953. gadā nomira PSRS līderis I. V. Staļins. Pēc trīs gadus ilgas cīņas par varu starp PSKP vadību, sekoja zināma valsts politikas liberalizācija un vairāku Staļina terora upuru rehabilitācija. Ir pienācis Hruščova atkusnis.

Hruščova atkusnis

>

Atkušņa sākuma punkts bija Staļina nāve 1953. gadā. PSKP 20. kongresā 1956. gadā Ņikita Hruščovs teica runu, kurā tika kritizēts Staļina personības kults un Staļina represijas. Kopumā Hruščova kurss tika atbalstīts partijas augšgalā un atbilda tās interesēm, jo iepriekš pat visievērojamākie partijas funkcionāri, nonākot negodā, varēja baidīties par savu dzīvību. PSRS ārpolitika pasludināja kursu uz “mierīgu līdzāspastāvēšanu” ar kapitālistisko pasauli. Hruščovs arī uzsāka tuvināšanos Dienvidslāvijai.

Stagnācijas laikmets

>

1965. gadā N. S. Hruščovs tika noņemts no varas. Sekoja ekonomiskās reformas mēģinājumi, taču drīz sākās tā sauktais stagnācijas laikmets. PSRS vairs nebija masveida represiju, tūkstošiem ar PSKP politiku vai padomju dzīvesveidu neapmierināto tika represēti (nepiemērojot viņiem nāvessodu), sk. Cilvēktiesību kustība PSRS.

• Pēc Pasaules Bankas aplēsēm, finansējums izglītībai PSRS 1970. gadā bija 7% no IKP.

Perestroika

>

1985. gadā Gorbačovs paziņoja par perestroikas sākumu. 1989. gadā notika PSRS Augstākās padomes, 1990. gadā - RSFSR Augstākās Padomes vēlēšanas.

PSRS sabrukums

>

Mēģinājumi reformēt padomju sistēmu noveda pie krīzes padziļināšanās valstī. Politiskajā arēnā šī krīze izpaudās kā PSRS prezidenta Gorbačova un RSFSR prezidenta Jeļcina konfrontācija. Jeļcins aktīvi popularizēja saukli par nepieciešamību pēc RSFSR suverenitātes.

PSRS sabrukums notika uz vispārējas ekonomiskās, ārpolitikas un demogrāfiskās krīzes sākuma. 1989. gadā pirmo reizi oficiāli tika paziņots par ekonomiskās krīzes sākumu PSRS (ekonomisko izaugsmi nomainīja lejupslīde).

PSRS teritorijā uzliesmo vairāki starpetniskie konflikti, no kuriem akūtākais ir Karabahas konflikts, kopš 1988.gada ir notikuši gan armēņu, gan azerbaidžāņu masveida pogromi. 1989. gadā Armēnijas PSR Augstākā padome paziņoja par Kalnu Karabahas aneksiju, un Azerbaidžānas PSR sāka blokādi. 1991. gada aprīlī faktiski sākās karš starp abām padomju republikām.